Ledains, plūstošs ūdens nodara sāpes, kas līdzinās visa ķermeņa durstīšanai ar adatām. Sāpes vienmēr ir laba motivācija, īpaši šādas. Es virzījos uz priekšu pa akmens tuneli, cik ātri spēju. Pārvarēju slidenus, asus izvirzījumus un zemas pārkares un gandrīz aizrijos, kad seja pakļuva zem ūdens. Beidzot sasniedzis tuneļa galu, pagriezos, lai palīdzētu Emmai.
Mēs izlēcām no ledainā strauta krastā un pavērāmies apkārt. Tur izskatījās tieši tāpat kā otrā tuneļa galā, tikai nekur nemanīja asistentu; nebija arī ne ložu, ne cilvēku pēdu sniegā. Mēs bijām it kā izgājuši cauri spogulim un nokļuvuši aizspogulijā, tikai trūka dažu detaļu.
- Tu esi pārsalis zils. - Emma uzvilka mani augstāk krastā un cieši apskāva. Meitenes siltums izplūda pa manu miesu, un sastingušie locekļi atguva maņas.
Mēs turpinājām ceļu, atgriezeniskā secībā atkārtojot ikvienu sperto soli. Izlauzāmies cauri kazenājam, uzkāpām uzkalnā, pagājām garām ūdenskritumam - viss izskatījās tieši tāpat, tikai nebija Bentema atstātās norādes ŠURP. Mēs atradāmies citur. Šī cilpa nepiederēja viņam.
Jau atkal nonācām nelielajā mežiņā un lavījāmies no koka uz koku, līdz sasniedzām vietu, kur taka izbeidzās, pārtopot vispirms grīdā un pēc tam - istabā, kuru no abām pusēm ieskāva divas sakrustotas egles. Tomēr šī telpa nelīdzinājās Bentema mājā redzētajai. Tā bija askētiski iekārtota: nekādu rotājumu vai tapešu ar magoņu mežģīņu rakstu, tikai gluda betona grīda un sienas. Mēs iegājām istabā un tumsā taustījāmies pa sienām, meklējot durvis, līdz es nejauši uzdūros mazam padziļinājumā ierīkotam rokturim.
Mēs piespiedām ausi pie durvīm, vai nedzirdēsim balsis un soļus. Es saklausīju tikai tālas atbalsis.
Lēnītēm un uzmanīgi pavēru durvis šaurā spraugā un izbāzu pa to galvu, lai paraudzītos ārā. Tur stiepās plašs, izliekts gaitenis ar akmens sienām - žilbinoši balts un tīrs kā slimnīcā. Gludajās sienās ik pa brīdim pazibēja augstas, melnas durvis, kas atgādināja zārkus; to bija dučiem, līdz siena nogriezās ap stūri.
Te nu tas bija - nebūtņu cietoksnis. Mēs bijām iekļuvuši lauvas midzenī.
Es dzirdēju tuvojamies soļus un ierāvu galvu atpakaļ šajā durvju pusē, bet nepaspēju tās aizvērt.
Pa spraugu samanīju baltu zibsni, un garām pagāja kāds vīrietis. Viņš bija ģērbies laboranta virsvalkā un pārvietojās steidzīgi, ar acīm ieurbies papīrā, ko turēja rokā.
Viņš mani nepamanīja.
Es nogaidīju, līdz soļi attālinās, un tad izspraucos gaitenī. Emma man sekoja, aizverot aiz muguras durvis.
Pa kreisi vai pa labi? Pa kreisi grīda tiecās augšup, bet pa labi - lejup. Vadoties pēc Bentema stāstītā, mēs atradāmies Kola tornī, bet ieslodzītie bija citviet. Mums bija jātiek laukā no torņa. Tātad lejup. Lejup un pa labi.
Mēs pagriezāmies pa labi un turējāmies pie iekšējās sienas, jo gaitenis kā spirāle vijās uz leju. Manu kurpju gumijas zoles čīkstēja. Līdz šim nebiju pamanījis šo troksni, bet klusajā gaitenī ar gludajām sienām katrs solis pastiprinājās un izklausījās pēc eņģu vēršanās.
Kādu brīdi mēs virzījāmies uz priekšu, bet tad Emma saspringa un apmeta roku man ap krūtīm, lai apstādinātu.
Mēs ieklausījāmies. Tiklīdz pašu soļi vairs neskanēja, sadzirdējām citus. Kāds nāca šurp, turklāt bija pavisam netālu. Mēs metāmies uz tuvākajām durvīm, un tās viegli atvērās. Iespraucāmies iekšā, aizvērām durvis un atslējāmies pret tām ar muguru.
Mēs bijām iemukuši istabā, kur apaļas bija ne tikai sienas, bet arī griesti. Atradāmies milzīgā - trīsdesmit pēdas platā -, vēl nepabeigtā drenu caurulē, turklāt nebūt ne vieni. Caurules galā, kur vīdēja lietainās dienas blāvā gaisma, uz sastatnēm sēdēja ducis vīru un apjukuši vērās uz mums. Mēs bijām iztraucējuši viņus pusdienas pārtraukumā.
- Ei! Kā jūs te iekļuvāt? - viens uzsauca.
- Bērni... - teica kāds cits. - Paklau, te nav nekāds rotaļlau-kums!
Tie bija amerikāņi, un viņi īsti nezināja, ko par mums domāt. Mēs neuzdrošinājāmies atbildēt, jo baidījāmies, ka nebūtnes gaitenī mūs sadzirdēs. Es ari bažījos, vai strādnieku klaigāšana nepievērsīs to uzmanību.
- Kur tev tas pirksts? - es pačukstēju Emmai. - Šķiet, ir pienācis īstais bridis to pārbaudīt.
Un mēs ķērāmies pie lietas. Tas ir, abi uzlikām respiratorus (kas gan tērcē bija izmirkuši, tomēr darba kārtībā), tad Emma nourbināja mazu drusciņu no Putekļu mātes pirksta, un mēs gar cauruli devāmies uz priekšu pie strādniekiem, lai uzpūstu viņiem putekļus. Vispirms Emma mēģināja tos nopūst no saujas, bet putekļi kā mākonis tikai pacēlās mums virs galvas, un no tā mana seja sāka kņudēt un kļuva mazliet nejutīga. Tad es centos mest smalkos miltus, bet ari no tā nekas nesanāca. Izrādījās, ka putekļi nemaz neder kā uzbrukuma ierocis. Šajā brīdī strādnieki pie caurules jau sāka zaudēt pacietību un viens pat nolēca no sastatnēm, lai padzītu mūs ar varu. Emma noslēpa pirkstu un uzšķīla uguni; gaiss nopaukšķēja, un liesma aizdedzināja gaisā sakrājušos putekļus, kas acumirklī pārvērtās dūmos.
- Oho! - vīrietis iesaucās. Viņš sāka klepot un drīz vien sabruka uz zemes, cieši iemidzis. Kad daži draugi metās viņam palīgā, anestēzijas dūmu mākonis pieveica arī viņus un visi sakrita zemē blakus kolēģim.
Atlikušie strādnieki beidzot nobijās, sadusmojās un sāka uz mums kliegt. Mēs skrējām atpakaļ uz durvim, pirms situācija bija kļuvusi vēl saspīlētāka. Es pārbaudīju, vai gaitenī gaiss ir tīrs, un mēs izlavījāmies laukā.
Tiklīdz durvis mums aiz muguras bija ciet, vīriešu balsis pavisam apklusa, it kā nevis durvis būtu aizvērtas, bet gan viņi paši kaut kā izslēgti.
Mazu gabaliņu paskrējām, tad apstājāmies un ieklausījāmies, vai nedzirdēsim soļus; pēc tam atkal skrējām lejā pa spirālveida gaiteni, mijoties aktīvai kustībai un klusuma posmiem. Vēl divreiz sadzirdējām kādu nākam un iemukām aiz durvīm. Pirmoreiz mēs nokļuvām džungļu svelmē, kur atbalsojās pērtiķu brēcieni, otrreiz noslēpāmies kleķa būdā ar māla klonu un neskaidrām kalnu aprisēm tālumā.
Visbeidzot grīda vairs neveda lejup un sienas bija taisnas. Aiz pēdējā loka atradās divviru durvis, aiz kurām spīdēja spoža saules gaisma.
- Vai tad ari te nav jābūt sargiem? - es bažīgi vaicāju.
Emma paraustīja plecus un pamāja uz durvīm, kas bija šķietami vienīgā izeja no torņa. Es jau grasījos atstumt tās vaļā, kad izdzirdēju aiz tām balsis. Kāds vīrietis stāstīja jokus. Es saklausīju tikai viņa balss murdoņu, nevis atsevišķus vārdus, bet tas noteikti bija joks, jo, tiklīdz stāsts bija galā, atskanēja rēcoši smiekli.
- Lūk, ari tavi sargi, - Emma sacīja kā viesmīle, kura pasniedz smalku ēdienu.
Mēs varējām vai nu gaidīt, cerot, ka sargi aizies prom, vai ari atvērt durvis un pieveikt viņus. Otrā izvēle būtu ātrāka un drosmīgāka, tāpēc es pamodināju sevi jauno Džeikobu un pavēstīju, ka mēs grūdīsim durvis vaļā un cīnīsimies. Un, lūdzu, nekādu šis lietas apspriešanu ar veco Džeikobu, kurš neizbēgami sāktu činkstēt un izvairīties no cīņas. Tomēr tad, kad es beidzot biju visu nokārtojis, Emma jau ķērās pie lietas.
Viņa klusi un ātri atrāva vaļā vienu virpuļdurvju pusi. Mūsu priekšā atradās piecu nebūtņu muguras dažādās uniformās, un katram pie jostas karājās mūsdienīgas policijas pistoles. Viņi mierīgi stāvēja, skatīdamies uz otru pusi. Neviens nepamanīja, ka durvis ir vaļā. Tālāk pletās iekšpagalms, ko no visām pusēm ieskāva zemas baraku tipa ēkas, bet vēl aiz tām pacēlās cietokšņa mūri. Es piegrūdu pirkstu pie Putekļu mātes pirksta, kas glabājās Emmas kabatā, un nedzirdami sacīju: gulēt! Ar to es gribēju panākt, lai nebūtnes zaudētu samaņu un tad tos varētu ievilkt torni - tas šķita lietderīgākais risinājums. Draudzene mani saprata, līdz pusei pievēra durvis un ķērās pie pirksta. Es uzmeklēju aiz siksnas noslēptos respiratorus.