Emma sastinga, bet viņas seja neizrādīja ne mazākās emocijas. - Kā - iekrita? Cik dziļi?
- Tā bija liela aiza, vismaz tūkstoš pēdas dziļa. - Suņa spēcīgais apakšžoklis nošļuka uz leju. - Man ļoti žēl.
Es smagi sabruku zemē. Emma palika stāvam kājās, turēdamās pie stieņa baltiem pirkstu kauliņiem. - Nē, - viņa apņēmīgi sacīja, - nē, tas nevar būt. Varbūt Klēra krītot paspēja pie kaut kā pieķerties... Pie kāda zara vai klintsradzes...
Edisona skatiens bija kā piekalts ar košļājamām gumijām nosētajai grīdai. - Varbūt.
- Vai arī apakšā augošie koki darīja Fionas piezemēšanos mīkstāku un uztvēra viņu kā tīklā. Jūs taču zināt, ka viņa prot ar tiem runāt!
-Jā, - suns atbildēja, - cerību nekad nedrīkst zaudēt.
Es centos iztēloties, kā asie priedes zari varētu padarīt kritienu mīkstāku. Tas šķita neiespējami. Es vēroju, kā Emmas izlolotā niecīgā cerība pagaist. Tad meitenes ceļi iedrebējās, viņa palaida stieni vaļā un sabruka uz sēdekļa man blakus.
Asarām acīs meitene pavērās uz Edisonu. - Man ļoti žēl tavas draudzenes.
Suns pamāja ar galvu. - Man ari.
- Ja mis Peregrine būtu kopā ar mums, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, - Emma nočukstēja. Tad viņas galva nošļuka un meitene izplūda asarās.
Man gribējās apskaut Emmu, bet nez kāpēc šķita, ka tā es ielauztos viņas privātumā un pievērstu sev to uzmanību, kas tobrīd patiesībā piederēja tikai viņai pašai. Tāpēc es vienkārši sēdēju, blenzu uz savām rokām un ļāvu Emmai bēdāties par zaudēto draudzeni. Edisons godbijīgi novērsās, vismaz man tā šķita. Un, iespējams, ari tāpēc, ka vilciens, tuvojoties nākamajai stacijai, piebremzēja.
Durvis atvērās. Edisons izbāza galvu ārā pa logu, paostīja gaisu, uzrūca kādam, kurš grasījās ienākt mūsu vagonā, un tad atgriezās pie mums. Kad durvis kārtējo reizi aizvērās, Emma jau bija paguvusi noslaucīt asaras un pacelt galvu.
Es cieši saņēmu meitenes delnu. - Vai ar tevi viss kārtībā? -Kaut es spētu atrast atbilstošākus vārdus...
- Ir jābūt kārtībā, vai ne? - meitene atbildēja. - To draugu dēļ, kuri vēl ir dzīvi.
Dažs labs Emmas manieri apslāpēt ciešanas un noslēpt tās dziļākajā dvēseles stūri varētu uztvert kā skarbu, bet es viņu jau pietiekami labi pazinu, lai saprastu. Šai meitenei bija tik plaša sirds kā visa Francija, un tos dažus veiksminiekus, kas bija iekļuvuši viņas sirdi, Emma mīlēja ar ikvienu šis varenās sirds kriksīti. Tomēr šādi mērogi bija ari bīstami. Ja Emma ļautu savai sirdij pārdzīvot par visu, viņa pati sevi iznicinātu, tāpēc viņai bija jāapsauc, jānomierina un jānoslēdz sava sirds. Visnežēlīgākie pārdzīvojumi jānoslēpj uz vistālākās salas, kura strauji pildījās ar ciešanām un uz kuras viņai reiz nāksies dzīvot.
- Stāsti tālāk, - Emma uzrunāja Edisonu. - Kas notika ar Klēru?
- Viņu aizveda nebūtnes. Aizbāza viņai abas mutes un iestūķēja maisā.
- Bet viņa taču bija dzīva? - es pajautāju.
- Un visiem koda kā negudra. Pēc tam mēs mazajā kapsētā apglabājām Deirdru un es devos uz Londonu, lai sameklētu
mis Žubīti un brīdinātu jūs visus. Kāds no imbrines baložiem parādīja ceļu līdz viņas slēptuvei, un, lai gan es ļoti nopriecājos, ieraugot jūs jau priekšā, diemžēl šo vietu bija atraduši arī nebūtnes. Viņu aplenkums jau bija sācies, un man atlika vien bezspēcīgi noraudzīties, kā tie nezvēri ieņem ēku. Pārējo jūs jau zināt. Kad jūs veda uz pazemi, es jums sekoju. Tiklīdz spridzināšana norima, radās iespēja jums palīdzēt, un to ari izmantoju.
- Par to tev liels paldies! - Es aptvēru, ka līdz šim mēs īsti neapzinājāmies, cik daudz esam šim sunim parādā. - Nebūtu tu aizvilcis mūs prom...
- Nūjā... Nav nekādas vajadzības izteikt nepatīkamus pieņēmumus, - Edisons atbildēja. - Es gan cerēju, ka pateicībā par manu cēlo rīcību jūs palīdzēsiet man izglābt no nebūtnēm mis Žubīti. Lai cik neticami tas izklausītos. Jūs zināt, ka viņa man nozīmē visu.
Nevis mūs, bet mis Žubīti Edisons gribēja izraut no nebūtņu nagiem, tomēr atšķirībā no iepriekšējā vilciena sastāva mēs bijām reāli izglābjami, un viņš izmantoja bridi un ātri darīja to, ko varēja.
- Protams, mēs tev palīdzēsim, - es sacīju. - Vai tad mēs jau to nedarām?
-Jā, jā, - Edisons attrauca, - tikai jums jāsaprot, ka mis Žubīte, kā jau imbrine, nebūtnēm ir daudz vērtīgāka nekā īpatņu bērni, tāpēc viņas atbrīvošana var izrādīties daudz sarežģītāka. Mani uztrauc... ja brīnumainā kārtā mums paveiktos izglābt jūsu draugus...
- Paga, paga... - es iejaucos. - Kurš saka, ka viņa ir vērtīgāka?
- Edisonam ir taisnība, - Emma norādīja. - Nav šaubu, ka mis Peregrini noslēps aiz lielākas atslēgas, bet mēs viņu nepametīsim. Mēs vairs nekad nevienu nepametīsim. Dodam savu īpatņu godavārdu.
Šķita, ka tas suni apmierina. - Pateicos, - viņš sacīja un nolaida saspicētās ausis. Tad Edisons uzlēca uz sola, lai pavērtos laukā pa logu, jo mēs iebraucām nākamajā stacijā. - Paslēpieties! - viņš, pēkšņi pieliekdamies, iesaucās. - Ienaidnieks ir pavisam tuvu.
Nebūtnes jau gaidīja mūs. Divus briesmoņus es pamanīju policistu uniformās stāvam uz perona ņudzoša pasažieru pūļa viducī. Kamēr mūsu vilciena sastāvs iebrauca stacijā, viņi rūpīgi nopētīja katru vagonu. Mēs metāmies uz grīdas zem logiem, cerot, ka netiksim pamanīti, bet es zināju, ka tā nenotiks. Tas necilvēks ar rāciju bija paziņojis pārējiem, kuri noteikti jau zināja, ka mēs atrodamies vilcienā. Tagad nebūtnēm bija tikai jāpārbauda vagoni.
Vilciens apstājās, un ļaudis sakāpa vagonos, tikai mūsējā ne. Es riskēju un pavēros laukā pa atvērtajām durvīm. Ieraudzīju nebūtni otrā perona galā ar baltajām acīm skenējam vagonus un straujā gaitā tuvojamies mums.
- Viens nāk uz mūsu pusi, - es klusi sacīju. - Emma, vai esi gatava uzšķilt?
- Gandrīz vairs nav degvielas, - meitene atbildēja.
Nebūtne atradās jau pavisam tuvu. Četru vagonu attālumā.
Trīs vagonu attālumā...
- Esiet gatavi mesties skriešus!
No briesmoņa mūs šķīra vairs tikai viens vagons. Un tad atskanēja kluss balss ieraksts: - Uzmanību, durvis aizveras!
- Aizturiet vilcienu! - nebūtne iesaucās, bet durvis jau vērās ciet.
Radījums iebāza roku spraugā. Durvis atkal atvērās. Tas ielēca blakusvagonā.
Es pavēros uz durvīm starp abiem vagoniem. Tās bija saslēgtas ar ķēdi - paldies Dievam par tādām mazām dāvanām! Vagona durvis aizcirtās, un sastāvs sāka kustēties. Mēs nolikām salokāmo cilvēku uz grīdas un paši saritinājāmies stūri, kur mūs nevarētu redzēt no tā vagona, kurā atradās nebūtne.
- Ko mēs iesāksim? - Emma vaicāja. - Tiklīdz vilciens atkal apstāsies, viņš ienāks iekšā un mūs atradīs.
- Vai varam būt pilnīgi pārliecināti, ka tas ir nebūtne? - Edi-sons painteresējās.
- Vai kaķi aug kokos? - Emma atbildēja ar pretjautājumu.
- Šajos platuma grādos ne.
- Tādā gadījumā mēs, protams, nevaram būt pārliecināti, bet, runājot par nebūtnēm, ir kāds sens teiciens: ja neesi pārliecināts, izdari pieņēmumu!
- Labs ir, - es teicu. - Tiklīdz durvis būs vaļā, skriesim uz izeju!
Edisons nopūtās. - Mēs tik bēgam un bēgam, - viņš piebilda tik nievājoši, it kā viņam, gardēdim, kāds būtu piedāvājis apkaltušu amerikāņu siera šķēli. - Neliekam lietā izdomu. Varbūt mums jāpamēģina aizlavīties? Vai ari iejukt pūlī? Tas būtu radoši, un pēc tam mēs varētu neviena nemanīti vienkārši aiziet prom ar augstu paceltu galvu.
- Es neciešu bēgšanu tāpat kā visi citi, - es sacīju, - bet mēs ar Emmu izskatāmies kā deviņpadsmitā gadsimta uzšķērdēji, un tu esi suns, kurš valkā brilles. Mēs nevaram palikt nepamanīti.