Nesen mēs bijām dzirdējuši viņa salto smieklu atbalsi cauri daudzām sienām.
- Kur viņi tur pārējos? - Emma jautāja, nomezdamās ceļos pie saķēdētā vīrieša.
- Kāpēc prasāt? Visi taču ir te, - viņš atbildēja.
- Nē, pārējie nav, - es paskaidroju. - Ir jābūt vēl citiem.
Viņš atkal iesmējās, un līdz ar elpu pār lūpām gaisā pacēlās
saltas dvašas mākonītis; tas šķita savādi, jo telpā nebija auksts.
- Viņi ir jums zem kājām.
- Runājiet skaidrāk! - es iekliedzos, zaudējis savaldību.
- Mums nav laika miklām!
- Lūdzu! - Emma man piebalsoja. - Mēs esam īpatņi. Esam šeit, lai jums palīdzētu, bet vispirms mums jāsameklē imbrines. Kurā ēkā viņas atrodas?
Vīrietis ļoti lēni atkārtoja sakāmo: - Jums. Zem. Kājām. - Līdz ar šiem vārdiem mums sejā ieplūda ledaina gaisa plūsma.
Es jau grasījos sagrābt un sapurināt šo cilvēku, bet viņš pacēla roku un norādīja uz kaut ko, kas atradās mums aiz muguras. Es pagriezos un ieraudzīju flīžu grīdā noslēptu rokturi un... lūkas taisnstūra kontūru.
Mums zem kājām. Burtiskā nozīmē.
Mēs metāmies pie roktura, to pagriezām un parāvām lūkas vāku gaisā. Lejup tumsā aizvijās metāla pakāpienu josla.
- Kā lai zinām, ka jūs sakāt patiesību? - Emma pajautāja.
- Jūs to nevarat zināt, - vīrietis atbildēja, un tā jau arī bija.
- Mēģināsim, - es ierosināju. Galu galā cita ceļa mums nebija - ja nu vienīgi atpakaļ turp, no kurienes bijām nākuši.
Emma izskatījās pārgurusi, viņas skatiens klīda no kāpnēm zem kājām uz gultām ap mums. Es zināju, par ko mana draudzene domā, bet viņa pat nejautāja - šis nebija īstais bridis, lai gulētu un visus iegāztu. Mēs bijām nākuši, lai glābtu draugus. Es tikai cerēju, ka tad, kad būsim to paveikuši, vēl būs kaut kas, pie kā atgriezties.
Emma notupās uz metāla pakāpieniem un iekāpa tumšajā bedrē zem grīdas. Pirms sekoju draudzenei, es saskatījos ar
jukušo vīrieti un pieliku pirkstu pie lūpām. Viņš pasmaidīja un atkārtoja manu žestu. Atlika cerēt, ka viņš tiešām klusēs. Sargi kuru katru bridi būs klāt, un, ja viņš turēs mēli aiz zobiem, varbūt tie nemetīsies mums pakaļ. Es devos lejup un aizvēru lūku.
Mēs ar Emmu piekļāvāmies viens otram un no šaurā šahtas cilindra augšas cauri pakāpienu spirālei palūkojāmies lejup. Izejot no gaišās istabas, acīm kādu bridi nācās pierast pie šī gandrīz neapgaismotā, no kaltiem akmeņiem mūrētā kazemāta.
Emma ieķērās man rokā un nočukstēja pie auss: - Kameras.
Viņa parādīja ar roku. Acīm atklājās neskaidrs veidols - cietuma kameras restes.
Mēs lavījāmies lejup pa kāpnēm. Pamazām saskatījām visu telpu: mēs atradāmies gara pazemes gaiteņa galā, kuru no abām pusēm ieskāva kameru rindas. Lai gan pagaidām neredzējām, kas tajās ieslodzīts, man prātā pazibēja acumirklīga sāpīga cerība. Tas bija šeit. Šī bija tā vieta, kuru mēs bijām cerējuši atrast.
Tad piepeši gaitenī atskanēja zābaku klaudzēšana. Caur visu ķermeni izskrēja adrenalīns. Tur nāca sargs, kurš bija devies apgaitā, ar šauteni plecā un pistoli pie sāniem. Viņš vēl nebija mūs pamanījis, bet kuru katru mirkli tam bija jānotiek. Mēs atradāmies pārāk tālu no lūkas, lai bēgtu pa to pašu ceļu, pa kuru bijām šeit ieradušies, un pārlieku tālu no zemes, lai viegli nolēktu lejā un mestos virsū kareivim. Tā nu mēs ierāvām galvu plecos un pieplakām pie sienas, cerot, ka ar kāpņu spirālveida reliņiem pietiks, lai mūs piesegtu.
Tomēr ar to nevarēja pietikt. Mēs atradāmies gandrīz kareivja acu līmenī. Mūs šķīra divdesmit, tad jau piecpadsmit soļi. Kaut kas bija jādara.
Un es ari darīju.
Izslējos un kāpu lejā pa kāpnēm. Protams, sargs mani uzreiz pamanīja, bet, pirms viņš paspēja mani labi nopētīt, es viņu uzrunāju. Skaļā un valdonīgā balsī sacīju: - Vai nedzirdējāt trauksmes signālu? Kāpēc neatrodaties ārā un nesargājat mūrus?
Kamēr kareivis aptvēra, ka neesmu cilvēks, kura pavēles viņam būtu jāpilda, es jau atrados uz zemes un, kad viņš ķēra pēc šautenes, biju pieveicis jau pusi attāluma starp mums un
nesos viņam virsū kā īsts amerikāņu futbola uzbrucējs. Iesitu sargam ar plecu tieši bridi, kad viņš nospieda šautenes mēlīti. Atskanēja šāviens, un lode rikošetā atsitās pret sienu man aiz muguras. Mēs novēlāmies zemē. Cenšoties nepieļaut otru šāvienu un vienlaikus iebarot pretiniekam putekļus, es kļūdījos. Biju jau sameklējis dziļi labajā kabatā noslēpto pirkstu, tomēr man pietrūka roku, lai veiktu abas darbības reizē. Kareivis atgrūda mani un piecēlās kājās. Esmu pārliecināts, ka nākamajā mirklī manai dzīvei būtu pienācis gals, ja viņš nepamanītu Emmu, kura liesmojošām plaukstām metās vīrietim virsū. Sargs pagriezās, lai šautu uz meiteni.
Viņš izšāva visu aptveri, tomēr lodes lidoja neprecīzi un pārāk augstu; tikmēr man radās iespēja pierausties kājās un vēlreiz uzbrukt. Sagrābu pretinieku, un mēs ripojām pa gaiteni, līdz kareivja mugura atsitās pret kādas kameras režģi. Viņš ar elkoni tik stipri iezvēla man pa seju, ka es sagriezos un kritu. Nākamajā mirklī kareivis jau nomērķēja uz mani, un nedz Emma, nedz es neatradāmies pietiekami tuvu, lai viņu apturētu.
Piepeši no tumsas pa spraugām starp restēm parādījās spēcīgas rokas un sagrāba sargu aiz matiem. Vīrieša galva spēji parāvās atpakaļ un skaļi kā zvans atsitās pret restēm.
Sargs saļima un novēlās zemē. Tad no kameras dziļuma uz priekšu smaidīdama panāca Bronvīne.
- Džeikoba kungs! Emmas jaunkundze!
Nekad iepriekš tik ļoti nebiju priecājies kādu ieraudzīt. Lielās, sirsnīgās acis, spēcīgais zods, garie, brūnie mati - tā bija Bronvīne! Mēs izbāzām rokas cauri restēm un apskāvām meiteni, cik labi vien spējām. Jutāmies tik satraukti un laimīgi, ka sākām klaigāt. - Bronvīne! Bronvīne! - Emma noelsās. - Vai tiešām tā esi tu?
- Vai tiešām tā esat jūs, jaunkundz? - Bronvīne atsaucās. - Mēs lūdzāmies un cerējām, un, ak, es tik ļoti bažījos, vai tikai nebūtnes jūs nesagūstīs...
Bronvīne spieda mūs pie restēm tik stipri, ka es baidījos pārsprāgt. Restes bija biezas kā ķieģeļi un izgatavotas no metāla, kas stiprāks par dzelzi. Es sapratu, ka tikai šī iemesla dēļ Bronvī-nei nebija izdevies izlauzties no kameras.
- Man trūkst... elpas, - Emma noelsās. Bronvīne atvainojās un palaida mūs vaļā.
Rūpīgāk nopētījis Bronvīni, pamanīju viņas nobrāzto vaigu un tumšu plankumu uz meitenes blūzes - varbūt asinis. - Ko viņi tev nodarīja? - es jautāju.
- Neko nopietnu, - meitene atbildēja, - tomēr piedraudēja gan.
- Un pārējie? - Emmas balsī atkal iezagās panika. - Kur ir pārējie?
- Šeit! - kāda balss iesaucās no gaiteņa tālākā gala.
- Te! - piebalsoja otra.
Tad mēs pagriezāmies un ieraudzījām draugu sejas - piespiestas pie kameru restēm visā gaiteņa garumā. Viņi visi bija tur: Horācijs un Enohs, Hjū un Klēra. Olīvija caur restēm uzsauca mums no savas kameras augšas, kur lidinājās, piespiedusi muguru pie griestiem. Visi atradās tur sveiki un veseli, izņemot nabaga Fionu, kuru mēs zaudējām, kad viņa nokrita no klints mis Žubītes zvērnīcā. Taču tobrīd nevarējām atļauties tādu greznību kā Fionas apraudāšana.
-Paldies putniem, brīnumainajiem, sasodītajiem putniem! -Emma iesaucās un metās uz priekšu, lai satvertu Olīvijas roku. -Jūs nespējat iedomāties, cik ļoti mēs uztraucāmies!
- Ne uz pusi tik, cik ārkārtīgi satraucāmies mēs! - Hjū pavēstīja no gaiteņa tālākā gala.
- Es visiem teicu, ka jūs nāksiet mūs glābt! - Olīvija tik tikko valdīja asaras. - Es to nepārstāju atgādināt, bet Enohs mani tāpēc nosauca par trako...