- Man arī ne, - Emma piebalsoja. - Iešu pirmā.
Viņa ienāca pa durvīm un tuvojās man. Es liku tukšpaurim mesties ceļos, paliecos sānis un diezgan neveikli apskāvu draudzeni. - Piedod, es vēl nespēju nostāvēt pats uz savām kājām, -es teicu, piekļāvis vaigu pie Emmas vaiga, un viņas mīkstie mati noglāstīja manus pievērtos plakstus. Ar to, protams, nebija diezgan, tomēr pagaidām nācās samierināties.
- Tu esi ievainots. - Emma atkāpās, lai mani nopētītu. - Tev visur ir brūces, turklāt dziļas.
- Es tās nejūtu. Biju no galvas līdz kājām putekļos...
- Tas varētu nozīmēt, ka tu tikai nejūti sāpes, nevis esi izdziedināts.
- Par to es domāšu vēlāk. Cik ilgi es sabiju tur lejā?
- Vairākas stundas, - viņa čukstus atbildēja. - Mēs jau domājām, ka esi miris.
Es paberzēju pieri pret pieri. - Es taču tev apsolīju, vai atceries?
- Nu tev jāapsola man kaut kas cits - ka pārstāsi mani biedēt līdz nāvei.
- Es pacentīšos.
- Nē. Apsoli.
- Kad viss būs galā, es tev apsolīšu, ko vien vēlēsies.
- Es to paturēšu prātā, - Emma sacīja.
Pie durvīm atkal pienāca mis Peregrine. - Jūs abi labāk nāciet iekšā! Un, lūdzu, atstājiet to zvēru ārpusē!
- Mis P., jūs atkal stāvat pati uz savām kājām!
- Jā, es jūtos labāk, - viņa atbildēja. - Mani paglāba tas, ka nonācu šeit vēlu, un zināmā mērā ari brāļa favoritisms attiecībā uz radiniekiem. Ne visām manām draudzenēm imbrlnēm tā paveicās.
- Es tevi īpaši nesaudzēju, mās, - no augšas nodimdēja balss - jau atkal Kols caur skaļruņu sistēmu. - Vienkārši paglabāju gardāko kumosu vēlākam laikam.
- Aizveries! - Emma iekliedzās. - Kad mēs tevi atradīsim, Džeikoba tukšpauri tevi apēdis brokastis!
Kols iesmējās: - Par to gan es šaubos. Zēn, tu esi spēcīgāks, nekā man likās, bet neļaujies māņiem. Jūs esat iesprostoti bez izejas. Neizbēgamais tikai ir atlikts uz vēlāku laiku. Tomēr, ja tūliņ pat padosieties, es varētu pārdomāt un pažēlot kādu no jums...
Es liku tukšpauriem ar vieglu mēles kustību noraut no griestiem skaļruņus un sašķaidīt pret grīdu. Tiklīdz vadi un detaļas aizlidoja pa gaisu, Kola balss apklusa.
- Kad es viņu atradīšu, labprāt nomaukšu viņam nagus, pirms mēs viņu nogalināsim, - nošņāca Enohs. - Vai kāds iebilst?
- Nē, ja vien pirms tam varēšu uzsūtīt viņa degunam savu bišu eskadronu, - piebilda Hjū.
- Tas nav mūsu stilā, - mis Peregrine iejaucās. - Kad viss būs galā, viņu tiesās imbrlņu tiesa un piespriedis sapūšanu soda cilpā līdz pat viņa pretdabiskā mūža galam.
- Un kāds mums no tā prieks? - Enohs sacīja.
Mis Peregrine veltīja zēnam iznīcinošu skatienu.
Es liku tukšpaurim palaist mani vaļā un ar Emmas palīdzību iekliboju novērošanas telpā. Tur gaidīja visi mani draugi, izņemot Fionu. Es redzēju bālas un pārbijušās sejas un stāvus, kas bija atslējušies pret sienu vai iekārtojušies uz biroja krēsliem. Tās bija imbrines.
Tomēr, pirms varēju pievērsties viņām, draugi aizšķērsoja man ceļu. Viņi krita man ap kaklu un apskāva manu grīļīgo stāvu. Es ļāvos notiekošajam. Jau sen nebiju jutis neko tik mīļu. Tad Edisons pierikšoja pie manis tik cēli, cik nu tas bija iespējams ar divām savainotām ķepām, un es izrāvos no apkampieniem, lai apsveicinātos ar viņu.
- Nu tu jau divreiz esi mani izglābis, - es teicu un uzliku plaukstu uz suņa spalvainās galvas. - Nezinu, kā jebkad varēšu tev atlīdzināt.
- Iesākumam dabū mūs laukā no šīs sasodītās cilpas, - Edisons norūca. - Es nožēloju, ka vispār šķērsoju to tiltu.
Tie, kuri to dzirdēja, iesmējās. Iespējams, pie vainas bija Edi-sona suņa daba, bet viņš nekontrolēja domas un vienmēr spļāva laukā, ko domāja.
- Tas triks, kā tu aizvizinājies ar mašīnu, - tas bija ārkārtīgi drosmīgi, - es atzinu.
- Mani saņēma ciet, tiklīdz biju iekļuvis aiz cietokšņa mūriem. Baidos, ka es jūs visus iegāzu.
Pēkšņi aiz smagajām durvīm kaut kas skaļi nobūkšķēja. Istaba nodrebēja. Sīkākie priekšmeti nokrita no plauktiem.
- Nebūtnes mēģina uzspridzināt durvis, - mis Peregrine paskaidroja. - Viņi to dara jau labu laiku.
- Mēs tiksim ar viņiem galā, - es atbildēju. - Bet vispirms man jāzina, kuru trūkst. Tiklīdz atvērsim tās durvis, mēs vairs nebūsim noteicēji pār situāciju, tāpēc, ja vēl kaut kur citur šajā cietoksnī atrodas īpatņi, kas jāglābj, es gribu paturēt viņus prātā, kad sāksies kauja.
Telpā valdīja tāda tumsa un bija tik maz brīvas vietas, ka mēs nolēmām sasaukties. Es divreiz nosaucu draugu vārdus, lai lieku reizi pārliecinātos, ka visi atrodas istabā. Tad es pajautāju par tiem īpatņiem, kurus nolaupīja no mis Žubītes ledus mājas kopā ar mums: par klaunu (Olīvija, valdot šņukstus un elsas, pavēstīja, ka viņš iemests bezdibenī par atteikšanos pildīt nebūtņu pavēles), par salokāmo cilvēku (kuru mēs bezsamaņas stāvoklī pametām metro), par telekinēzes speciālisti Melīnu (kura bezsamaņā gulēja augšstāvā un bija zaudējusi daļu dvēseles), kā arī par bālajiem brāļiem (ar tādu pašu likteni). Pēc tam runājām par mis Žubītes izglābtajiem bērniem: par parasto zēnu ar nošļukušo cepuri un meiteni čūsku dīdītāju ar cirtainajiem matiem. Bronvīne pastāstīja, ka redzējusi, kā abus aizved uz citu cietokšņa daļu, kur ieslodzīti pārējie īpatņi.
Visbeidzot mēs saskaitījām imbrīnes. Protams, kopā ar mums bija mis Peregrine, no kuras sāniem bērni neatkāpās kopš satikšanās brīža. Es gribēju parunāt ar viņu par tik daudz ko... Par visu, kas ar mums bija noticis kopš beidzamās tikšanās reizes. Par to, ko piedzīvojusi viņa. Lai gan nepietika laika, lai par to bilstu kaut vārdu, īsajos brīžos, kad mūsu skatieni garāmejot satikās, starp mums noskrēja dzirkstele. Viņa uzlūkoja mani un Emmu ar zināmu lepnumu un apbrīnu. Es paļaujos uz jums, vēstīja viņas skatiens.
Tomēr, lai cik patiesi mēs priecātos par to, ka varam atkal būt kopā, mis Peregrine nebija vienīgā imbrine, par ko mums jāuztraucas. Kopā viņu bija divpadsmit. Mis Peregrine mūs iepazīstināja ar savām draudzenēm. Mis Žubīte, kuru Emma bija atbrīvojusi no karāšanās pie griestiem, bija cietusi, bet pie pilna saprāta. Mis Glāsbila joprojām stingi un truli blenza vienā punktā. Vecākā no imbrinēm - mis Eivoseta, kuru nebijām redzējuši, kopš viņu un mis Peregrini Kērnholmā nolaupīja, - nu sēdēja uz krēsla pie durvīm. Mis Bantinga, mis Trīripera un vēl dažas rūpējās par viņu un sakārtoja segas ap vecās kundzes pleciem.
Gandrīz visas imbrīnes izskatījās nobijušās, un tas nekādi neatbilda viņu dabai. Imbriņu misija bija būt mūsu padomdevējām un vadonēm, bet ieslodzījumā pavadītās nedēļas, redzētais un pieredzētais bija tās pavisam satriecis. (Atšķirībā no maniem draugiem imbrīnes ari nebija tik pārliecinātas par manām spējām kontrolēt duci tukšpauru un turējās no šiem radījumiem tik tālu, cik to pieļāva telpas izmēri.)
Un vēl starp mums atradās kāds cilvēks, kas nebija nosaukts vārdā: bārdains maza auguma vīriņš, kurš klusi stāvēja blakus imbrinēm un vēroja mūs caur tumšajiem briļļu stikliem.
- Un kas tas tāds? Varbūt nebūtne?
Vīrietis saniknojās. - Nē! - Viņš norāva brilles, lai parādītu mums savas acis, kas stipri šķielēja. - Es esmu viinš! - vīrietis iesaucās ar izteiktu itāļu akcentu. Uz galda viņam blakus stāvēja liela grāmata ādas vākos, uz kuru svešais norādīja tā, it kā šādi paskaidrotu savu identitāti.
Kāds uzlika roku man uz delnas. Tas bija Milards - nu jau atkal neredzams, jo vairs nevalkāja svītraino apģērbu. - Ļaujiet iepazīstināt ar vēsturē pazīstamāko laika kartogrāfu, - viņš svinīgi sacīja. - Džeikob, šis ir Perplekss Anomālis.