- Buongiorno! - Perplekss sasveicinājās. - Labdien!
- Kāds gods jūs satikt! - es iesaucos.
- Jā, - kartogrāfs sacīja un izslēja degunu gaisā. - Ir gan.
- Ko viņš te meklē? - es čukstus vaicāju Milardam. - Un kā tas gadījies, ka viņš vēl ir dzīvs?
- Kols atklāja, ka viņš mīt Venēcijā kādā četrpadsmitā gadsimta cilpā, par kuras esamību neviens pat nenojauta. Šeit Perplekss atrodas jau divas dienas, un tas nozīmē, ka viņš drīz vien strauji novecos.
Es jau sāku saprast šos noteikumus un zināju, ka Perplek-sam draud paātrināta novecošana, jo cilpa, kurā viņš dzīvoja, bija daudz senāka nekā tā, kurā uzturējāmies patlaban, un drīz vien šī laika starpība atstās manāmu ietekmi uz vīrieša redzamo vecumu.
- Es esmu liels jūsu daiļrades cienītājs! - Milards pavēstīja Perpleksam. - Man ir visas jūsu kartes...
- Jā, jūs man to jau teicāt, - kartogrāfs atbildēja. - Grazie.
- Tas gan neizskaidro viņa uzturēšanos šeit, - Emma piebilda.
- Perplekss savās dienasgrāmatās rakstīja par to, kā atklāja Dvēseļu krātuvi, - Milards turpināja, - un tā Kols sadzina viņam pēdas, nolaupīja viņu un piespieda pateikt, kur tā atrodas.
- Esmu devis asins zvērestu, ka nekad par to nerunāšu, -Perplekss sacīja nožēlas pilns. - Tagad esmu nolādēts uz visiem laikiem!
- Es gribu nogādāt Perpleksu atpakaļ viņa cilpā, pirms viņš novecos, - Milards piebilda. - Nevēlos uzņemties atbildību par to, ka zaudēsim dižāko no īpatņu pasaules dzīvajām bagātībām!
Aiz durvīm atskanēja kārtējais sprādziens, šoreiz pat stiprāks par iepriekšējo. Istaba nodrebēja, un no griestiem nobira sīki akmens fragmentiņi.
- Mēs darīsim, ko varēsim, - mis Peregrine apsolīja. - Bet vispirms mums jānokārto dažas citas lietas.
Mēs ātri vienojāmies par rīcības plānu, un konkrēti: atgrūdīsim vaļā smagās durvis un ar manu tukšpauru palīdzību atbrīvosim ceļu. Tie bija viegli izmantojami un šķietami labā darba kārtībā, turklāt mūsu saikne aizvien pastiprinājās. Par to, kas varētu noiet greizi, es pat neuzdrošinājos domāt. Ja paveiksies, varbūt mēs atradīsim Kolu, bet mūsu prioritāte bija dzīviem izkļūt no cietokšņa.
Es ievedu savus tukšpaurus mazajā istabā. Kad radījumi gāja garām un pulcējās pie smagajām durvīm, visi atkāpās no tiem pēc iespējas tālāk, ar mugurām piespiedās pie sienām un ar plaukstām aizspieda degunu. Augumā lielākais tukšpauris nometās uz ceļiem, es atkal uzrāpos tam mugurā un kļuvu tik garš, ka nācās pieliekt galvu, lai neberzētos gar griestiem.
No gaiteņa aiz durvīm atskanēja nebūtņu balsis. Viņi, bez šaubām, tur novietoja nākamo bumbu. Mēs nolēmām pagaidīt, līdz bumba uzsprāgs, un tikai tad doties ārā, tāpēc stāvējām šaipus durvīm, un telpu piepildīja mēms klusums.
Beigu beigās spriedzi pārtrauca Bronvīne: - Manuprāt, Džei-koba kungam jāsaka mums visiem kāds vārds.
- Piemēram? - es jautāju un pavēlēju tukšpaurim pagriezties, lai es atrastos ar seju pret pārējiem.
- Nu, jūs taču tūlīt vedīsiet mūs cīņā, - meitene skaidroja. - Sakiet kaut ko līdera cienīgu.
- Kaut ko iedvesmojošu! - iesaucās Hjū.
- Kaut ko tādu, kas mazinātu mūsu bailes! - sacīja Horācijs.
- Cik milzīgs spiediens! - es atzinu, juzdamies mazliet nedroši. - Nezinu, vai tā mazināšu kāda bailes, bet es runāšu par to, kas nodarbina manu prātu. Es jūs pazīstu tikai dažas nedēļas, bet šķiet, ka būtu aizritējis daudz ilgāks laiks. Jūs esat labākie draugi, kādi man jebkad bijuši. Cik savādi ir iedomāties, ka vēl tikai pirms pāris mēnešiem es atrados mājās un pat nezināju, ka jūs vispār pastāvat! Un vectēvs vēl bija dzīvs.
Aiz durvīm atskanēja pieklusinātas balsis un blīkšķis - uz grīdas novēlās kaut kas metālisks.
Es turpināju jau skaļāk: - Vectēva man pietrūkst ik dienu, bet kāds ļoti gudrs draugs man reiz teica, ka visam, kas notiek, ir savs iemesls. Jāatzīst: ja nebūtu viņu zaudējis, es nekad neiepazītu jūs. Laikam man bija jāzaudē daļa ģimenes, lai iegūtu jaunu. Lai vai kā, jūs liekat man tā justies. Kā ģimenē. Kā vienam no jums.
- Tu esi viens no mums, - Emma uzsvēra. - Mēs esam viena ģimene.
- Džeikob, mēs tevi mīlam, - teica Olivija.
- Man bija liels gods jūs iepazīt, Portmena kungs, - sacīja mis Peregrine. - Vectēvs ar jums ļoti lepotos.
- Paldies. - Es jutos aizkustināts un samulsis.
- Džeikob? - mani uzrunāja Horācijs. - Vai drīkstu tev kaut ko iedot?
- Protams.
Jūtot, ka starp mums notiek kaut kas privāts, pārējie sāka čukstus sarunāties.
Horācijs pienāca tukšpaurim tik tuvu, cik spēja paciest, un, viegli drebot, pasniedza man salocītu auduma gabaliņu. Es noliecos no saviem augstumiem tukšpaura mugurā un paņēmu vīstokli.
-11 ir šalle, - Horācijs paskaidroja. - Mis P. izdevās paklusām iedot man adatas, un es to uzadīju, kamēr sēdēju kamerā. Laikam taču tas neļāva man sajukt prātā, tur dirnot.
Es pateicos zēnam un atlocīju šalli. Tā bija pelēka un vienkārša, ar galos piesietām bārkstīm, bet prasmīgi uzadīta, un stūri rotāja pat mani iniciāļi - Dž. P.
- Oho! Horācij, tā ir...
- Nav jau nekāds mākslas darbs. Būtu man līdzi rakstu grāmata, es uzadītu skaistāku.
- Tā ir brīnišķīga, - es atzinu. - Bet kā tu zināji, ka mēs vēl kādreiz tiksimies?
- Redzēju sapnī, - zēns kautrīgi pasmaidīja. - Vai tu to nēsāsi? Es zinu, ka nav auksts, bet... varbūt veiksmei?
- Protams, - es atbildēju un neveikli apsēju šalli ap kaklu.
- Nē, tā šalle noslīdēs nost. Labāk šādi, - Horācijs parādīja, ka šalle gareniski jāpārloka uz pusēm, tad jāapvij ap kaklu kā cilpa un jāizvelk atpakaļ tā, lai pie kakla veidotos ideāls mezgls un vaļējie gali brīvi karātos virs krekla. Kaujas bruņas gluži neatgādināja, bet par ļaunu nenāks.
Emma pienāca pie mums. - Vai tu sapņo arī par ko citu, ne tikai par vīriešu modi? - viņa pavaicāja Horācijam. - Piemēram, par to, kur slēpjas Kols...
Horācijs papurināja galvu un atbildēja: - Nē, bet es tiešām redzēju aizraujošu sapni par pastmarkām. - Taču viņš nepaspēja pateikt neko vairāk, kad aiz durvīm kaut kas noblīkšķēja un siena nodrebēja no eksplozijas. Skaļais troksnis satricināja mūs līdz pat kaulu smadzenēm. Lielās bunkura durvis istabas galā atsprāga vaļā, un pretējā sienā ietriecās šrapneļu krusa. (Par laimi, tur neviens tobrīd nestāvēja.) Sekoja bridis klusuma, līdz dūmi izklīda un visi sāka pamazām atgūties. Tad es, par spīti džinkstoņai galvā, izdzirdēju balsi skaļrunī sakām: - Lieciet, lai tas puika iznāk ārā, un neviens necietīs!
- Nez kāpēc es viņam neticu, - Emma teica.
- Nekādā gadījumā! - atcirta Horācijs.
- Pat nedomājiet par to, Portmena kungs, - sacīja mis Peregrine.
- Es nedomāju, - es atbildēju. - Vai esat gatavi?
Visi klusu apstiprināja gatavību. Es pavēlēju tukšpauriem ieņemt vietu abpus durvīm, atstāt milzu žokļus atvērtus un turēt mēles gatavībā. Es jau grasījos uzsākt negaidītu uzbrukumu, kad izdzirdēju Kola balsi no skaļruņa gaiteņa tālākajā galā: - Viņi ir pakļāvuši tukšpaurus! Vīri, visiem atkāpties! Ieņemt aizsardzības pozīcijas!
- Nolādētais! - Emma iekliedzās.
Gaitenī attālinājās zābaku dimdoņa. Mūsu negaidītais uzbrukums bija sabojāts.
- Tam nav nozīmes, - es teicu. - Tiem, kuru rīcībā ir divpadsmit tukšpauri, pārsteigums nav nepieciešams.
Bija īstais bridis likt lietā manu slepeno ieroci. Es nevēlējos pirms uzbrukuma vairot spriedzi, bet gan tieši pretēji - pilnībā atbrīvoties, apzināties sevi tādu, kāds esmu, un nodot savu brīvības izjūtu arī tukšpauriem. Nākamajā mirklī mēs ar draugiem palikām uz vietas, bet šie radījumi metās ārā pa robainajām, sašķaidītajām durvīm un, atkāruši žokļus, šņākdami skrēja uz priekšu. Neredzamie ķermeņi atstāja aiz sevis biezajos sprādziena dūmos izrautus tuneļus. Nebūtnes šāva uz tukšpauriem, no ieroču stobriem izšļācās uguns, bet tad šāvēji atkāpās. Lodes aizspindzēja cauri vaļējām durvīm, iebrāzās istabā, kur mēs bijām paslēpušies, un sabojāja sienu mums aiz muguras.