- Kamēr neviens nav sācis ražot lēcas suņiem, man būs jāiztiek ar brillēm, - Edisons norūca.
- Kur tas tukšpauris ir, kad viņu vajag? - Emma izmeta it kā starp citu.
- Droši vien vilciens to sabraucis, ja mums ir paveicies, - es attraucu. - Un ko tu ar to gribēji teikt?
- Tikai to, ka agrāk viņš dažbrīd izrādījās itin noderīgs.
- Un vēl pirms tam viņš mūs gandrīz nogalināja, turklāt divreiz! Nē, trīsreiz! Lai kā man tas izdevās, es to tukšpauri savaldīju zināmā mērā nejaušības dēļ. Bet kas notiks tad, kad man tas vairs neizdosies? Mums būs gals klāt.
Emma uzreiz neatbildēja, tikai īsu bridi mani nopētīja, tad saņēma manu ar netīrumiem klāto roku un divreiz to maigi noskūpstīja.
- Un par ko tas? - Es biju pārsteigts.
- Tev nav ne mazākās nojausmas, vai ne?
- Par ko?
- Par to, ka tu esi caur un cauri brīnums.
Edisons ierūcās.
- Tev piemīt apbrīnojams talants, - Emma čukstēja. - Es esmu pārliecināta, ka tev nepieciešams tikai mazliet patrenēties.
- Iespējams. Parasti gan sākumā trenēšanās nozīmē neveiksmes, un šoreiz mana neveiksme nozīmētu citu cilvēku bojāeju.
Emma stingrāk saspieda manu delnu. - Nekas tik labi nepalīdz apgūt jaunas prasmes kā neliels sasprindzinājums.
Es mēģināju pasmaidīt, bet man tas neizdevās. Domājot par postījumiem, kādus es varētu izraisīt, sirds smeldza pārlieku stipri. Manas spējas atgādināja pielādētu ieroci, ar kuru es neprotu rīkoties. Sasodīts, es pat nezināju, kurš gals jāvērš pret ienaidnieku! Labāk jāliek tas malā, iekams nav uzsprādzis man rokās.
Otrā vagona galā atskanēja kāds troksnis, un mēs pamanījām, ka durvis atveras. Tās nebija saslēgtas ar ķēdi, un vagonā ienāca divi ādas drēbēs ģērbušies pusaudži - puisis un meitene. Viņi smējās un padeva viens otram aizdedzinātu cigareti.
- Mums būs nepatikšanas, - meitene sacīja, noskūpstīdama draugu uz kakla.
Zēns atglauda no draudzenes sejas nepaklausīgu matu šķipsnu. - Es to daru visu laiku, dārgumiņ, - viņš teica, tad ieraudzīja mūs un sastinga. Puiša pierē ievilkās pārsteiguma rievas. Durvis, pa kurām abi bija ienākuši vagonā, ar blīkšķi aizcirtās.
- Sveiki! - es izdvesu pavisam ikdienišķi, it kā mēs nebūt netupētu uz ceļiem blakus mirstošam, asinīs mirkstošam cilvēkam. - Kā sviežas?
Tikai nepārbīstieties! Nenododiet mūs!
Zēna uzacs noraustījās. - Vai jūs...?
- Neesam novilkuši kostīmus, - es atbildēju. - Mazliet par daudz aizrāvāmies ar neīstajām asinīm.
- Ak tā. - Zēns man acīmredzot nenoticēja.
Meitene blenza uz salokāmo cilvēku. - Vai viņš...?
- Piemāvies, - Emma atbildēja. - Pilns kā mārks. Tā jau viņš izgāza tās neīstās asinis uz grīdas. Un pats sev uz drēbēm.
- Un mums arī, - sacīja Edisons. Pusaudžu galvas spēji pagriezās uz suņa pusi, un viņu acis iepletās vēl platāk.
- Lempis tāds, apklusti! - Emma čukstēja.
Zēns pacēla trīcošo roku un norādīja uz suni. - Vai viņš tikko...?
Edisons pateica tikai pāris vārdu. Lai noslēptu patiesību, mēs vēl varētu notēlot, ka tas bijis triks ar atbalsi, taču lepnība traucēja mūsu sunim tēlot muļķi.
- Protams, es neko neteicu, - viņš norūca un pacēla degunu gaisā. - Suņi nerunā angliski. Vai kādā citā cilvēku valodā. Tikai ar vienu vienīgu vērā ņemamu izņēmumu - luksemburgiešu valodu, ko pieprot tikai baņķieri un luksemburgieši, tāpēc tai nav īsti jēdzīga pielietojuma. Nē, jūs esat saēdušies kaut ko aizliegtu un murgojat, tas ari viss. Bet tagad, ja neiebilstat, maniem draugiem jāaizņemas jūsu drēbes. Lūdzu, izģērbieties tūlīt pat!
Nobālējis un trīcošs zēns sāka vilkt nost ādas jaku, bet paspēja izbrīvēt tikai vienu roku, kad ceļi saļodzījās un viņš paģībis sabruka zemē. Tad meitene sāka kliegt un nekādi nespēja apklust.
Acumirkli nebūtne jau dauzīja pa slēgtajām durvīm, un no viņa baltajiem acāboliem strāvoja slepkavnieka tieksmes.
- Kāds te runāja par aizlavišanos, - es teicu.
Edisons aizgriezās un palūkojās uz nezvēru. - Tas noteikti ir nebūtne, - suns paziņoja un dziļdomīgi pamāja ar galvu.
- Cik labi, ka vismaz tas nu ir noskaidrots! - Emma piebilda.
Vagons spēji noraustījās, un iekaucās bremzes. Mēs iebraucām stacijā. Es uzrāvu Emmu kājās un sagatavojos skriešanai.
- Un kā būs ar Sergeju? - Emma pajautāja un metās pie salokāmā cilvēka.
Ņemot vērā, ka Emma vēl nebija pilnībā atguvusi spēkus, mums jau tā būtu pietiekami grūti aizbēgt no diviem nebūtnēm, bet ar salokāmo cilvēku uz rokām tas kļūtu neiespējami.
- Sergejam būs jāpaliek šeit, - es atbildēju. - Viņu atradis un aizvedis pie ārsta. H ir labākā iespēja viņam un ari mums.
Pārsteidzošā kārtā Emma man piekrita. - Šķiet, ka ari viņš pats tā gribētu. - Meitene ātri noliecās pie Sergeja. - Piedodiet, ka nevaram ņemt jūs līdzi! Bet es nešaubos, ka mēs vēl tiksimies.
- Nākamajā pasaulē, - Sergejs izdvesa un mazliet pavēra acis. - Abatonā.
Līdz ar šiem noslēpumainajiem vārdiem un meitenes griezīgo kliegšanu vilciens apstājās un durvis atvērās.
Mēs nerīkojāmies gudri. Mēs nejutām pateicību. Tiklīdz vilciena durvis bija vajā, vienkārši metāmies skriešus, cik ātri vien spējām.
Nebūtne izlēca no blakusvagona un iebrāzās mūsējā, bet tobrid mēs jau bijām paskrējuši garām kliedzošajai meitenei, pārlēkuši pāri paģībušajam zēnam un uz perona lauzām ceļu pretī nākošajā pūlī, kas gluži kā nārstojošu zivju bars plūda uz vilciena pusi. Atšķirībā no citām šī stacija bija pilna kā piebāzta.
- Turp! - es iesaucos un vilku Emmu sev līdzi uz tālumā spīdošā uzraksta IZEJA pusi. Cerēju, ka Edisons atrodas turpat mums pie kājām, bet visapkārt ņudzēja tik daudz cilvēku, ka es tik tikko varēju saskatīt gridu. Par laimi, Emma atguva spēkus -vai ari meiteni spēcināja adrenalīna pieplūdums -, jo diez vai es būtu noturējis viņas svaru, laužoties cauri cilvēku pūlim.
Starp mums un vilcienu vairs bija palicis pēdas divdesmit liels attālums, un tur bija kādi piecdesmit cilvēki, kad nebūtne izbrāzās no vagona un sāka kliegt rācijā: - Es esmu kārtības sargs! Nost no ceļa! Apturiet tos bērnus! - Vai nu neviens viņu nesadzirdēja uz atbalsojošos stacijas trokšņu fona, vai ari ļaudis vienkārši nepievērsa tam uzmanību. Kad atskatījos, nebūtne attālinājās no mums, un tajā bridi Emma, mētādama kājas pa labi un pa kreisi, metās pūlī un mēs skrējām tālāk. Ļaudis mums aiz muguras kliedza un krita cits pār citu, un, kad es otrreiz palūkojos atpakaļ, redzēju, ka nebūtne laužas uz priekšu mums pakaļ, kāpj cilvēkiem uz kājām un mugurām, saņemot belzienus ar lietussargiem un portfeļiem. Tad viņš piesarcis un neapmierināts apstājās un tvēra pie aizpogātās ieroča maksts. Taču tobrid pūlis starp mums un šo necilvēku jau bija gana plašs, un, lai gan es nemaz nešaubījos, ka viņam netrūks nežēlības, lai atklātu uguni ļaužu pūlī, viņš nebija tik liels muļķis, lai tā rīkotos. Briestošā panika padarītu mūsu noķeršanu vēl grūtāku.
Kad es atskatījos trešoreiz, nebūtne jau atradās tik tālu un tik lielā pūli, ka es viņu tik tikko saskatīju. Iespējams, viņš nemaz tik ļoti nevēlējās mūs noķert. Galu galā mēs nebijām ne
īsti gards kumoss, ne vērtīga balva. Varbūt sunim bija taisnība un salīdzinājumā ar imbrīnēm mēs nemaz nebijām pūļu vērti.
Pusceļā uz izejas durvīm cilvēku jau bija tik maz, ka mēs varējām mesties brīvā skrējienā, tomēr jau pēc dažiem soļiem Emma satvēra mani aiz piedurknes un apstādināja. - Edisons! -Viņa metās apkārt un ielūkojās pūlī. - Kur palika Edisons?