Kad mēs ar tukšpauri jau skrējām augšā pa tiltu, es jutu, kā tilta radījums pieslēdzas manai iekšējai vadības pultij. Tobrīd tas cēla pāri trīs no atlikušajiem četriem kareivjiem.
Stop! - es skaļi pavēlēju tukšpauru valodā.
Vismaz man šķita, ka to daru, lai gan kaut kas droši vien pazuda tulkojumā, vai arī pieļauju, ka tukšpauru mēlē vārds stop izklausās ļoti līdzīgi vārdam zemē. Tukšpauris nevis apturēja trīs pārbiedētos nebūtnes, kas izmisīgi spārdījās, gaisā un tad nogādāja atpakaļ uz tilta mūsu pusi, bet gan vienkārši palaida tos vaļā. (Cik savādi!)
Visi īpatņi bezdibeņa mūsu krastā un narkomāni pretējā pusē sapulcējās kraujas malā un skatījās, kā nebūtnes krīt zemē. Veļoties caur sēra zaļo miglu, tie brēca un mētājās ar rokām, līdz - plunkš! - ievēlās verdošajā upē un pazuda.
Abos aizas krastos atskanēja gaviles, un kāda man pazīstama griezīga balss sacīja: - Tā viņiem arī vajag. Un vēl tik skopi ar dzeramnaudu...
To teica viena no tilta galvām, kura joprojām atradās pīķa galā. - Vai tad mamma jums nemācīja, ka nedrīkst peldēties tūlīt pēc ēšanas?! - piebalsoja otra. - JĀNOGAIDA DIVDESMIT MINŪTES!
Pēdējais nebūtne, kurš vēl bija palicis mūsu krastā, nometa šauteni un padodoties pacēla gaisā rokas, savukārt tie pieci, kuri bija tikuši pāri, veikli nozuda vēja saceltajā pelnu mākonī.
Mēs stāvējām un skatījāmies, kā ienaidnieki aiziet. Nu mēs vairs nevarējām viņus panākt.
- Nolādētā neveiksme! - Bentems iesaucās. - Pat tik maza nebūtņu saujiņa var sagādāt postu uz ilgiem gadiem.
- Es tev piekritu, brāl, kaut gan, godīgi sakot, nezināju, ka mūsu visu liktenis tev rūp kaut tik, cik melns aiz naga. - Pagriezušies mēs ieraudzījām tuvojamies mis Peregrīni. Viņa jau atkal bija cilvēka veidolā un atturīgi aplikusi ap pleciem šalli. Imbrine nenovērsa acis no Bentema, un sejā vīdēja skarba un nosodoša izteiksme.
- Sveika, Alma! Fantastiski, ka mēs atkal tiekamies! - Bentema balsī ieskanējās pārspīlēta jautrība. - Un man, protams, rūp... - Viņš neveikli iekāsējās. - Galu galā tieši manis dēļ jūs vairs nesēžat aiz restēm! Bērni, neklusējiet, pastāstiet!
- Bentema kungs mums daudz palīdzēja, - es atzinu, kaut gan, patiesību sakot, nevēlējos iesaistīties māsas un brāļa strīdā.
- Tādā gadījumā es tev visnotaļ pateicos! - mis Peregrine salti atcirta. - Es gādāšu, lai Imbriņu konference uzzinātu par tavu lomu šeit notiekošajā. Varbūt viņas uzskatīs, ka ir pamats atvieglot tev pienākošos sodu.
- Sodu? - Emma vērīgi ielūkojās Bentema sejā. - Kādu sodu?
Sirmā kunga lūpa notrīsēja. - Izsūtījums. Vai tiešām jūs domājat, ka es dzīvotu šajā bedrē, ja mani laipni gaidītu kaut kur citur? Mani apvainoja un netaisni notiesāja par...
- Slepenu norunu, - mis Peregrine pārtrauca brāli. - Par sadarbošanos ar ienaidnieku. Par nodevību pēc nodevības.
- Alma, es darbojos kā dubultaģents, lai no mūsu brāļa izvilinātu informāciju. Es tev to jau paskaidroju! - Bentems gaudās un pastiepa plaukstas uz priekšu kā ubags. - Tu zini, ka man ir pilnīgs pamats ienīst Džeku.
Mis Peregrine pacēla roku, lai apklusinātu brāli. Viņa bija dzirdējusi šo stāstu jau agrāk un nevēlējās to klausīties vēlreiz. - Pēdējais piliens, - imbrine sacīja man, - bija viņa nodevība pret jūsu vectēvu.
- Tas bija negadījums, - Bentems atkāpās, kā gaidot uzbrukumu.
- Un kas tad notika ar to sulu, ko tu viņam nosūci? - mis Peregrine uzstāja.
- To iešļircināja izmēģinājuma trusīšiem.
Mūsu imbrine papurināja galvu. - Mēs veicām tava eksperimenta arheoloģiju. Viņi saņēma aploka lopu dvēseles, un tas nozīmē tikai vienu - ka tu paturēji Eiba dvēseli pats sev!
- Cik absurds apgalvojums! - vīrietis iesaucās. - Vai to tu pateici padomei? Tad tāpēc es joprojām pūstu šeit, vai ne? - īsti nesapratu, vai Bentems patiesi ir pārsteigts vai tikai izliekas. - Es zināju, ka tu jūties apdraudēta mana intelekta un izcilo līdera īpašību dēļ. Bet iedomāties, ka tu safabricēsi tādus melus, lai dabūtu mani nost no ceļa... Vai zini, cik ilgus gadus esmu veltījis cīņai ar ambrozijas lietošanas radīto postu? Sasodīts, kam man tā nabaga cilvēka dvēsele?
- Tā paša iemesla dēļ, kāpēc mūsu brālis grib dabūt sev jauno Portmena kungu, - mis Peregrine atbildēja.
- Es pat nenolaidīšos tik zemu, lai noliegtu šos apvainojumus. Es tikai vēlos, lai šī aizspriedumu dūmaka izklīstu un tu varētu saskatīt patiesību: Alma, es esmu tavā pusē un vienmēr esmu bijis.
- Tu esi tajā pusē, kura tobrīd atbilst tavām interesēm.
Bentems nopūtās un uzlūkoja Emmu un mani ar nopērta
suņa skatienu. - Visu labu, mazie, man bija patiess prieks jūs iepazīt. Nu es došos mājās. Visu jūsu dvēseļu glābšana šim veca vīra ķermenim ir izrādījusies pamatīgs pārbaudījums. Bet es ceru, ka pienāks diena, kad jūsu direktore nāks pie prāta, un gan jau tad atkal tiksimies.
Bentems pielika pirkstus pie cepures, un lācis aiznesa viņu prom cauri pūlim un pāri laukumam uz torņa pusi.
- Cik lēts teātris! - es nomurmināju, lai gan man metās viņa mazliet žēl.
- Imbrines! - mis Peregrine iesaucās. - Pieskatiet viņu!
- Vai Bentems tiešām nozaga Eiba dvēseli? - Emma jautāja.
- Bez pierādījumiem nevaram to apgalvot, - mis Peregrine atbildēja. - Lai gan arī par pārējiem noziegumiem mans brālis
ir pelnījis vairāk nekā mūža izsūtījumu. - Imbrine noskatījās uz aizejošo Bentemu, un pamazām skarbā izteiksme nozuda no viņas sejas. - Brāļi man ir devuši sāpīgu mācību: neviens nespēj sagādāt lielākas ciešanas kā tie, kurus tu mīli.
* * *
Sacēlās vējš un nesa uz mūsu pusi putekļu mākoni, kas nupat bija piesedzis nebūtņu bēgšanu. Tas tuvojās tik ātri, ka mēs nepaspējām nekādi reaģēt, - gaiss visapkārt svilpa un dzēla ādā, debesis satumsa. Atskanēja asas spārnu vēdas, jo imbrines mainīja veidolu un pacēlās gaisā virs smilšu mākoņiem. Mans tukš-pauris saguma uz ceļiem, nokāra galvu un ar divām brīvajām mēlēm piesedza seju. Tas bija pieradis pie pelnu vētrām - atšķirībā no maniem draugiem. Tumsā es dzirdēju viņu baiļpilno sasaukšanos.
- Palieciet, kur esat! - es iekliedzos. - Tas drīz pāries!
- Elpojiet caur krekliem! - uzsauca Emma.
Kad vētra sāka pierimt, es sadzirdēju tilta otrā pusē troksni, kas lika matiņiem uz kakla sacelties gaisā. Trīs baritona balsis tur vienojās dziesmā, kuras vārdus ritmiski pavadīja būkšķi un vaidi.
- Klau, kā klaudz veseri!
Blaukš!
- Klau, kā dzied naglas!
-Ak vai! Manas kājas!
- Kāds gods mums ir būvēt...
- Laidiet! Laidiet mani vaļā!
- ... siekstas un karātavas!
- Lūdzu, beidziet! Es padodos!
Kad gaiss beidzot noskaidrojās, es ieraudzīju Šāronu un viņa trīs dūšigos brālēnus, un katrs no viņiem vilka līdzi kādu pieveiktu nebūtni. - Visiem labrīt! - Šārons iesaucās. - Vai neesat kaut ko pazaudējuši?
Izslaucījuši no acīm pelnus, mani draugi ieraudzīja meistaru paveikto, un atskanēja gaviles.
- Šāron, jūs esat ģēnijs! - Emma skaļi pavēstīja.
Mums apkārt imbrīnes nolaidās uz zemes un atguva cilvēka veidolu. Kamēr kundzes aši apģērba zemē nomestās kleitas, mēs pieklājīgi nenovērsām skatienus no nebūtnēm.
Piepeši viens neģēlis izrāvās no sava sagūstītāja tvēriena un laidās lapās. Taču karātavu meistars nevis skrēja tam pakaļ, bet gan mierīgi izvēlējās no instrumentu jostas mazāko āmuriņu, nostājās stabilāk un meta to. Āmurs pāris reižu apgriezās gaisā un tiešā trāpījumā lidoja uz nebūtnes pauri, tomēr bēglis pieliecās un sabojāja ideālo trāpījumu. Nebūtne metās uz haotiski izsvaidīto atkritumu kaudzi ceļa malā. Tas jau grasījās nozust ejā starp divām noplukušām mājām, kad uz ceļa parādījās plaisa un nebūtni apņēma dzeltenas liesmu strēles.