dēla Jethfaru dvēsele. Gaismas stabs droši vien pildīja savdabīga cietuma funkcijas, no kura nebija iespējams izlauzties.
- Ko nu? - Bentems pamāja uz baseina pusi. - Vai iesi?
- Citu atstātās paliekas mani neinteresē! - Kols atcirta. - Es gribu to. - Viņš norādīja uz manis jau iezvanīto vislielāko krūku.
- Puika, ielej to ūdenī! - Viņš pavērsa šauteni pret manu galvu.
- Tūlītl
Es izpildīju pavēli. Aizgāju līdz vislielākajai sienā izkaltajai velvei, satvēru abus krūkas rokturus un piesardzīgi pašķiebu to uz savu pusi - uzmanīgi, lai neiešļakstītu sev sejā.
Koši zilais šķidrums pa sienu ietecēja kanālā. Ūdens acumirklī uzvārījās; tas šņāca un burbuļoja, un izstaroja tik spilgtu gaismu, ka man bija jāpiemiedz acis. Kad urnas saturs plūda gar telpas sienām uz garu ezera pusi, es pavēros uz mis Peregrīni un Emmu. Šī bija mūsu pēdējā iespēja apturēt Kolu, un bija atlicis tikai viens sargs, kurš gan nenovērsa no abām sievietēm ne acis, ne ieroci. Arī Kols joprojām tēmēja ar pistoli man galvā. Šķita, ka mēs aizvien vēl esam atkarīgi no viņa žēlastības.
Lielās urnas saturs sasniedza garu ezeru. Tas putoja un bangoja, it kā kāda jūras radība grasītos izlauzties virs ūdens. Gaismas stabs virs ezera kļuva vēl košāks, un Jethfaru izgaisa nebūtībā.
Tad sāka blīvēties citi tvaiki, jau krietni apjomīgāki nekā iepriekšējie. Ja tie pieņems cilvēka veidolu, tas būs milzīgs - divreiz lielāks par jebkuru no mums un ar divtik platām krūtīm. Tā paceltās plaukstas bija pavērstas uz augšu un apveltītas ar asiem nagiem, kas iedvesa bijību pret šo milzīgo un baiso spēku.
Kols pavērās uz to un pasmaidīja. - Runā, ka nu ir pienākusi mana kārta. - Viņš pabāza brivo roku zem apmetņa, izvilka salocītu papīra lapu un atpurināja to vaļā. - Pirms oficiāli mainīsies mans statuss, es gribētu pateikt dažus vārdus.
Bentems piekliboja pie Kola. - Brāl, es domāju, ka labāk nevilksim vairs garumā...
- Es tam nespēju noticēt! - Kols iesaucās. - Vai tiešām jūs neļausiet man izbaudīt šo slavas mirkli?
- Klausieties! - Bentems nošņāca.
Mēs ieklausījāmies. Iesākumā es nedzirdēju neko, bet tad no tālienes tuvojās augsta, spalga skaņa. Es pamanīju, ka Emma saspringst un viņas acis ieplešas.
Kols sadrūma. - Vai tas ir... suns?
Jā! Tas bija suns! Mēs dzirdējām tālu reju atbalsi.
- īpatņiem bija līdzi suns, - Bentems ierunājās. - Ja tas ir sadzinis mums pēdas, diez vai tas nāk šurp viens pats.
Bentema sacītais varēja nozīmēt tikai vienu: mūsu draugi bija pieveikuši sargus un nu Edisona vadībā nāca glābt mūs. Jā, tur tuvojās vesela kavalērija! Tomēr Kolu no varas pārņemšanas šķīra vien daži mirkļi, un, kas to zina, cik tālu skaņas atbalsojas šajās alās. Iespējams, mūsu draugi vēl atradās vairāku minūšu gājiena attālumā, un viņi varētu ierasties pārāk vēlu.
- Nūja, - Kols sacīja. - Manām piezīmēm laikam nāksies pagaidīt. - Viņš iebāza papīru atpakaļ kabatā. Radās iespaids, ka Kols īpaši nesteidzas, un tas briesmīgi tracināja Bentemu.
- Pasteidzies, Džek! Ņem savu garu, un tad es tikšu pie savējā!
Kols nopūtās. - Runājot par to... Vai zini, es neesmu pārliecināts, vai tu tiksi galā ar tik lielu varu. Saproti, tev ir vāja griba. Ar to es negribu teikt, ka tu būtu nezinošs. Gluži pretēji - tu esi gudrāks par mani! Bet tu domā kā vājš cilvēks. Tev trūkst stipras gribas. Redzi, ar gudrību vien nepietiek. Ir jābūt niknam!
- Nē, brāl, nedari to! - Bentems lūdzās. - Es būšu tavs vietnieks, tev lojāla uzticības persona... Darīšu visu, ko gribēsi...
Tā tev ari vajag, es nodomāju. Turpini...
- Es runāju tieši par šādu zemošanos, - Kols nogrozīja galvu. - Tā varētu mainīt tikai vājas gribas cilvēka domas - tāda, kāds esi tu. Mani gan nav iespējams ietekmēt ar emocionālu lūgšanos.
- Nē, patiesībā runa ir par atriebību, - Bentema balsī ieskanējās rūgtums. - It kā ar manām lauztajām kājām un gadiem ilgu paverdzināšanu vēl nebūtu diezgan...
- Ir jau gan, - Kols attrauca. - Tas tiesa, es biju skarbs pret tevi par to, ka tu pārvērti mūs visus par tukšpauriem, tomēr
tā monstru armija vienmēr pie rokas izrādījās itin noderīga. Bet, godīgi sakot, runa jau nav tikai par tavu rakstura vājumu. Laikam... man vienkārši nepadodas būt par brāli. Almai par to būtu, ko teikt. Man nepatīk dalīties.
- Tad dari to! - Bentems nospļāvās. - Pieliec punktu un nošauj mani!
- Es varētu tā rīkoties, - Kols atbildēja, - bet man šķiet, ka daudz vērtīgāk būtu nošaut... viņu.
Kols pavērsa šautenes stobru pret manām krūtīm un nospieda mēlīti.
* * *
Es sajutu lodes triecienu, vēl gandrīz pirms sadzirdēju šāviena troksni. It kā man būtu iesitušas milzīgas, neredzamas dūres. Mani notrieca no kājām un nogāza uz muguras, un tad jau pazuda saikne ar pasauli. Es blenzu griestos un vairs redzēju tikai vienu punktu. Kāds izkliedza manu vārdu. Atskanēja otrs šāviens, tad trešais.
Jau atkal kliedzieni.
Pavisam neskaidri apjautu, ka mans ķermenis cieš no milzīgām sāpēm. Ka es mirstu.
Nākamajā brīdī Emma un mis Peregrine ar ciešanu izteiksmi sejā metās pie manis ceļos, bet sargu nekur nemanīja. Viņas kliedza, bet es nesaklausīju vārdus - it kā ausis atrastos zem ūdens. Viņas centās mani izkustināt un aiz pleciem aizvilkt līdz durvīm, bet mans ķermenis bija ļengans un smags. Tad no garu ezera puses atskanēja tādi kā viesuļvētras auri, un man, spītējot neciešamajām sāpēm, izdevās pagriezt galvu un paskatīties.
Kols stāvēja līdz ikriem ūdenī, izstiepis rokas uz priekšu un atgāzis galvu gluži kā paralizēts, bet tvaiki tikmēr pārņēma viņu un saplūda ar viņu. Tvaiki iekļuva ikvienā sejas atverē: sīkām stīgām ievijās rīklē, kā auklas līda nāsīs, un vesels mākonis apņēma acis un ausis. Dažu nākamo sekunžu laikā tvaiki bija pagaisuši, un zilā gaisma apspīdēja alu jau krietni blāvāk - it kā Kols būtu uzsūcis tās spēku.
Es izdzirdēju mis Peregrines kliedzienus. Emma paķēra viena sarga šauteni un iztukšoja tās magazīnu uz Kolu. Viņš neatradās tālu, un Emma bija prasmīga šāvēja. Viņa noteikti trāpīja Kolam, bet viņš pat nepamirkšķināja acis. Vīrietis nevis krita zemē, bet gluži pretēji - pieņēmās apmēros. Ļoti strauji - dažu sekunžu laikā - Kola augums un krūšu platums divkāršojās. Viņš kliedza kā savainots dzīvnieks, jo āda te sasprāga, te atkal sadzija, te sasprāga, te sadzija. Drīz vien Kols bija pārvērties gigantiskā sārtas miesas blāķī, ko piesedza saplīsušas drānas; viņa milzīgās acis izstaroja elektriski zilu gaismu, jo nozagtā dvēsele beidzot bija aizpildījusi ilgi loloto tukšumu. Visbriesmīgāk izskatījās šī cilvēka rokas, kas bija pārvērtušās milzīgās, mezglainās ķetnās - resnās un izliektās kā saknes desmit pirkstu platumā.
Emma un mis Peregrine vēlreiz mēģināja mani vilkt uz durvju pusi, bet nu jau Kols metās pie mums. Viņš izkāpa no garu ezera un ieaurojās asinis stindzinošā balsī: - ALMA, NĀC ATPAKAĻ!
Kols pacēla briesmīgās ķetnas gaisā. Kāds neredzams spēks aizrāva mis Peregrini un Emmu prom no manis. Viņas uzlidoja gaisā un tur arī palika lidināmies desmit pēdas virs zemes, līdz Kols vēlreiz sasita plaukstas. Emma un mis Peregrine ātri kā bumbiņas nokrita zemē.
- ES JŪS SABERZĪŠU STARP ZOBIEM! - Kols iekaucās un devās uz abu sieviešu pusi. Ikviens viņa solis atgādināja zemestrīci.
Šķiet, adrenalīna ietekmē mana redze un dzirde kļuva asāka. Nespēju iedomāties vēl nežēlīgāku nāvessodu par šo: aizvadīt beidzamos dzīves mirkļus, redzot, kā tiek saplosītas sievietes, kuras es mīlu. Tad ierējās suns, un man iešāvās prātā kaut kas vēl ļaunāks: vērot, kā iet bojā ari mani draugi.