Emma un mis Peregrine bēga. Viņām nebija citas izvēles. Vairs nebija iespējams atgriezties pēc manis.
Tikmēr visi pārējie - bērni un imbrines - juku jukām metās prom no gaiteņa. Kopā ar viņiem atsteidzās ari Šārons un karātavu meistari - droši vien viņus bija atvedis Edisons, kurš joprojām atradās visiem priekšgalā ar iedegtu kabatas bateriju mutē.
Viņiem nebija ne jausmas, kas tos sagaida. Vēlējos, kaut es varētu viņus pabrīdināt: nemēģiniet cīnīties ar Kolu, tikai skrieniet! Lai gan viņi tik un tā mani neklausītos. Ieraudzījuši gigantisko monstru, draugi sāka to apmētāt ar visu, kas gadījās pie rokas. Karātavu meistari svieda āmurus. Bronvīne iegriezās, atvēzējās un kā sacīkšu lodi aizlidināja pa gaisu atnesto sienas fragmentu. Daži bērni šāva uz Kolu ar nebūtnēm atņemtajām šautenēm. Imbrīnes pārvērtās par putniem un apsēda milža galvu, knābādamas, kur vien tika klāt.
Nekas no notiekošā nekādi neietekmēja Kolu. Lodes atlēca no viņa miesas. Sienas gabalu viņš atsita ar roku. Āmurus Kols notvēra starp milzīgajiem zobiem un pēc tam izspļāva laukā. Šķita, ka imbrīnes viņu tikai kaitina kā odu bars. Tad Kols iepleta rokas un mezglainos pirkstus; sīkās saknītes, kas nokarājās no tiem, sašūpojās kā dzīvas caurulītes. Tad Kols lēnām satuvināja plaukstas. lūdz ar to visas imbrīnes, kuras spietoja viņam ap galvu, aizlidoja prom, bet īpatņi tika saspiesti blīvā bariņā.
Kols salika plaukstas kopā un vairākas reizes pabraucīja, kā burzot papīru. Imbrīnes un īpatņi piecēlās no zemes, atgādinot sfērisku sadragātu kāju, roku un spārnu ņudzekli. Neskarts biju palicis tikai es (un vēl Bentems; jā, kur gan palicis Bentems?). Es centos piecelties, nostāties uz kājām un kaut ko darīt lietas labā, bet man izdevās tikai pacelt galvu. Ak kungs, mani draugi tika saberzti miltos, un viņu šausminošie brēcieni atbalsojās pret sienām. Es jau nodomāju, ka tas bridis ir klāt un tūlīt asinis no viņiem plūdis kā sula no saspiesta augļa, bet tad viena Kola roka pacēlās gaisā un savicinājās, kaut ko cenšoties atgaiņāt.
Tās bija bites. Hjū bites kā straumīte izplūda no locekļu kaudzes un metās uz Kola acīm. Tās dzēla, un Kols šausminoši iekaucās. Imbrīnes un īpatņi novēlās zemē, un sfēra izjuka; ķermeņi aizripoja kur nu kurais. Paldies Dievam, viņi nebija saspiesti.
Mis Peregrine putna veidolā, kliegdama un spārnus vēzē-dama, aicināja cilvēkus celties kājās un dzina tos prom pa gaiteni. Skrieniet, skrieniet! Aiziet!
Pēc tam viņa pievērsās Kolam. Ticis galā ar bitēm, viņš jau atkal iepleta rokas, gatavs ikvienu saķert un izšķaidīt pret sienu.
Tomēr mis Peregrine paguva piķējošā uzbrukumā ar nagiem iecirst viņa sejā dziļas rievas. Kols atvēzējās un zvēla. Trieciens izdevās tik spēcīgs, ka imbrine pārlidoja pāri visai telpai, atsitās pret sienu un nokrita zemē, kur ari palika nekustīgi guļam.
Kad Kols pagriezās, lai pievārētu pārējos, gandrīz visi jau bija nozuduši gaiteni. Milzis pastiepa roku, saspieda pirkstus un vilka tos atpakaļ, tomēr bēgošie acīmredzot atradās jau pārāk tālu, lai viņš ar savām telekinēzes spējām tos sasniegtu. Kliedzot no vilšanās, Kols metās maniem draugiem pakaļ, tad novēlās uz vēdera un mēģināja iespraukties gaiteni. Viņš tik tikko ielīda durvju ailā.
Tikai tad es beidzot ieraudzīju Bentemu. Izmircis līdz ādai, bet citādi pavisam neskarts, viņš kāpa ārā no kanālā tekošā ūdens, kur līdz tam bija slēpies. Uzgriezis man muguru, viņš pieliecās un sāka ap kaut ko knibināties, tikai es neredzēju, ap ko.
Šķita, ka mani spēki atgriežas. Sāpes krūtis atslāba. Es pamēģināju pakustināt rokas, un man tas izdevās. Pārbraucu ar plaukstām pār visu ķermeni un ari krūtīm, jo biju gatavs sataustīt pāris caurumu un asiņu straumi. Tomēr es biju sauss. Mani pirksti sataustīja nevis šāviņu atstātus caurumus, bet gan metāla gabalu, plakanu kā monēta. Es satvēru to plaukstās un pacēlu, lai aplūkotu.
Tā izrādījās lode, kas nebija ieurbusies manā miesā. Es nemiru. Lode bija iestrēgusi manā šallē.
Horācija darinātajā šallē.
Viņš kaut kā bija paredzējis šādu iznākumu un uzadījis šo šalli no īpatno aitu vilnas. Paldies Dievam par Horāciju...
Es pamanīju kaut ko pazibam telpas otrā pusē un, pacēlis galvu - neko vairāk jau nespēju -, ieraudzīju tur stāvam Bentemu, kura acu dobumi izstaroja svilinoši baltas gaismas starus. Viņš kaut ko nometa zemē, un es izdzirdēju stikla šķindoņu.
Viņš bija uzņēmis ambras devu.
Pēdējiem spēkiem pagriezos uz sāniem, tad savilkos čokurā un centos pieslieties sēdus. Bentems strauji virzījās gar sienu, meklēdams krūkas. Viņš rūpīgi nopētīja katru no tām.
It kā varētu tās saskatīt.
Un tad es aptvēru, ko viņš ir izdarījis, ko lietojis. Visus šos gadus Bentems bija glabājis manam vectēvam nolaupīto dvēseli, un nupat viņš to bija norijis.
Bentems spēja saskatīt krūkas. Viņš varēja izdarīt to pašu, ko es.
Biju jau ticis uz ceļiem. Atspiedos ar plaukstām pret zemi. Pievilku vienu kāju sev klāt un uzstūmu pats sevi stāvus. Es biju atgriezies, piecēlies no mirušajiem.
Līdz tam brīdim Kols jau bija iespraucies gaitenī un ticis tam līdz pusei. Es dzirdēju, kā ejas otrā galā atbalsojas manu draugu saucieni. Viņi vēl nebija izglābušies. Varbūt viņi atteicās pamest nelaimē mis Peregrini (vai mani). Viņi joprojām cīnījās.
Tikmēr Bentems skrēja, cik ātri vien spēja. Ieraudzījis otru lielo krūku, viņš metās pie tās. Es pakliboju dažus soļus uz viņa pusi. Bentems sagrāba trauku un apgāza. Zilais šķidrums šņākdams ielija kanālā un aizplūda uz garu ezeru.
Tad Bentems pagriezās un ieraudzīja mani.
Stīvo kāju pievilkdams, viņš aizsteidzās uz baseinu, un es klupdams krizdams - viņam pakaļ. Trauka saturs sasniedza baseinu, un ūdens uzburbuļoja. Gaisā pacēlās žilbinošs gaismas stabs.
- KURŠ AIZTIEK MANAS DVĒSELES? - Kols no gaiteņa auroja un sāka spraukties atpakaļ alā.
Es notvēru Bentemu vai uzkritu viņam virsū - kā jums labāk tik. Mani māca nespēks un nelabums, bet ari viņš bija vecs un vārgs, un mēs izrādījāmies aptuveni līdzvērtīgi pretinieki. īsu bridi mēs cīkstējāmies, un, tiklīdz bija skaidrs, ka esmu Bentemu piespiedis pie sienas, viņš padevās.
- Paklausies manī! - Bentems teica. - Man tas ir jāizdara. Es esmu tava vienīgā cerība.
- Aizveries! - es atcirtu un centos satvert veča rokas, kas joprojām svaidījās pa gaisu. - Es neklausīšos tavos melos.
-Ja nelaidīsi mani vaļā, viņš nogalinās mūs visus!
- Vai tu esi zaudējis prātu? Ja es ļaušu tev iet, tu uzreiz palīdzēsi viņam! - Es beidzot saķēru Bentema rokas. Viņš līdz pēdējam brīdim centās kaut ko izvilkt no kabatas.
- Nē, nepalīdzēšu! - viņš kliedza. - Esmu jau pieļāvis tik daudz kļūdu... bet visu vēl var labot, ja ļausi, lai tev palīdzu.
- Palīdzi man?
- Paskaties manā kabatā!
Kols jau lēnām spraucās atpakaļ no gaiteņa un turpināja bļaustīties par savām dvēselēm.
- Vestes kabatā! - Bentems nobļāvās. - Tur ir papīrs. Es to vienmēr nēsāju līdzi - katram gadījumam.
Es palaidu vaļā vienu Bentema roku un iebāzu savējo viņa kabatā. Tur atradās maza, salocīta papīra lapiņa, un es to atrāvu vaļā.
- Kas tas ir? - es jautāju. Teksts bija rakstīts senajā īpatņu valodā, un es nepratu to izlasīt.
- Tā ir recepte. Parādi to imbrinēm. Viņas zinās, ko iesākt.
Man pār plecu pastiepās kāda roka un izrāva papīru. Pagriezies es ieraudzīju mis Peregrini - cietušu, bet cilvēka veidolā.
Viņa izlasīja rakstīto un zibošām acīm pievērsās Bentemam: - Vai esi pārliecināts, ka tas darbojas?