Jau nākamajā mirklī suns izlēca no visblīvākās vietas pūlī, vilkdams līdzi pie kaklasiksnas sprādzes pieķērušos garu balta auduma strēmeli. - Labi, ka jūs mani pagaidījāt, - viņš teica. - Es aizķēros aiz kādas kundzes zeķes...
Izdzirdējuši runājošu suni, ļaudis atskatījās.
- Aiziet, mēs nedrīkstam tagad apstāties! - es sacīju.
Emma norāva zeķi no Edisona kaklasiksnas, un mēs jau atkal skrējām uz izeju. Mums priekšā pavērās eskalators un lifta kabīne. Eskalators darbojās, bet uz tā atradās daudz cilvēku, tāpēc es vedu pārējos uz lifta pusi. Kad skrējām garām sievietei, kas bija nokrāsojusies zilā krāsā no galvas līdz papēžiem, pat es pagriezos un atskatījos, lai gan kājas joprojām nesa mani uz priekšu. Dāmas mati bija zili, seju klāja zils grims, un viņa bija ģērbusies zilā, cieši piegulošā triko.
Viņa tik tikko izzuda skatienam, kad es ieraudzīju vēl di-vaināku radījumu. Vīrieša galva bija vertikāli it kā sadalīta uz pusēm: viena puse bija gludi noskūta un saulē iedegusi, uz otras atstātie mati - ar putām sakārtoti kustīgās cirtās. Pat ja Emma šo tipu pamanīja, viņa neatskatījās. Varbūt meitene bija tik ļoti pieradusi satikt īstus īpatņus, ka dīvaina paskata parastos ļaudis tik tikko pamanīja. Bet ja nu tie nemaz nav parastie cilvēki? - es sāku domāt. Ja nu tie ir īpatņi un tagadnes vietā mēs esam nonākuši tikai kārtējā cilpā?Ja nu...
Un tad es ieraudzīju divus zēnus, kuri ar spīdošiem gaismas zobeniem rokās cīkstējās pie tirdzniecības automātu sienas. Līdz ar katru plastmasas zobenu sadursmi es skaidrāk saskatīju īstenību. Šie dīvainā izskata cilvēki nav īpatņi. Tie ir ērmi. Mēs pilnīgi noteikti atradāmies tagadnē.
Lifta durvis atvērās divdesmit pēdas no mums. Mēs uzņēmām tempu un ieskrējām kabīnē tik spēji, ka pat atsitāmies ar
plaukstām pret tālāko sienu, bet Edisons ielēca šaurajā telpā uz trim kājām. Es pagriezu galvu atpakaļ īstajā brīdī, lai aiz gandrīz aizvērtajām durvīm pamanītu, kā nebūtne izraujas no cilvēku pūļa un ar pilnu sparu skrien uz mūsu pusi, bet pie sliedēm, pa kurām jau attālinājās vilciens, no pēdējā vagona jumta nolec tukšpauris un ar mēlēm pieķeras pie stacijas griestiem. Tas karājās pie vieglās griestu konstrukcijas kā zirneklis un ar melnām, zvīļojošām acīm vērās mani.
Tad kabīnes durvis aizvērās līdz galam un mēs viegli cēlāmies augšup. Kāds noteica: - Kur tad šāva, draudziņ?
Kabīnes dziļākajā stūri stāvēja un smīnēja kāds savādi ģērbies pusmūža vīrietis. Viņa krekls bija saplēsts un seju klāja uzzīmētas krusteniskas rētas, bet pie vienas rokas pirkstiem bija piestiprināts asinīm klāts motorzāģis - nu gatavais Kapteinis Āķis!
Viņu ieraudzījusi, Emma spēji atkāpās. - Kas jūs tāds?
Šķita, ka vīrietis jūtas mazliet aizvainots. - Nu izbeidziet!
-Ja patiesi gribat zināt, kur šauj, neatbildiet! - Emma jau cēla plaukstas gaisā, bet es pasteidzos un apturēju meiteni.
- Viņš ir nekas, - es noteicu.
- Un man likās, ka šogad esmu izvēlējies skaidri izprotamu tēlu, - vīrietis nomurmināja. Pēc tam viņš sarauca pieri un mazliet pacēla zāģi. - Mani sauc Ešs. Jūs taču zināt... Tumsas armija...
- Neesmu par tādu dzirdējusi, - Emma attrauca. - Kas ir jūsu imbrine?
- Mana... kas?
- Viņš tikai iejūtas tēlā, - es centos paskaidrot, bet viņa manī neklausījās.
- Kāda nozīme tam, kas jūs esat? - Emma turpināja. - Armija mums noderētu, un ubagiem neklājas izvēlēties. Kur ir jūsu pārējie vīri?
Vīrietis pārsteigumā izbolīja acis. - L-O-L. Jūs gan savādi runājat, čomiņi. Skaidrs, ka visi jau atrodas Saietu centrā.
- Tas ir karnevāla kostīms, - es pačukstēju Emmai. Un tad pievērsos svešiniekam: - Viņa maz skatās filmas.
- Karnevāla kostīms? - Emma sarauca pieri. - Bet viņš taču ir pieaudzis cilvēks.
- Un kas par to? - vīrietis atcirta un nopētīja mūs no galvas līdz kājām. - Un kas jūs paši būtu? Staigājoši dorki? Varbūt nākat no Izcilo kretīnu līgas?
- Mēs esam īpatnie bērni, - atbildēja Edisons, kuram pašcieņa neļāva klusēt vēl kaut bridi ilgāk. - Un es esmu septītais kucēns, metiena septītā kucēna bērns, un nāku no senas un slavenas dinastijas...
Vīrietis paģība, vēl pirms Edisons paguva pabeigt sakāmo; viņa galva atsitās pret grīdu ar tādu būkšķi, ka es saviebos.
- Tev ir jāpārtrauc runāt, - Emma sacīja, tomēr pasmaidīja.
- Tā viņam ari vajag! - Edisons attrauca. - Tāds rupeklis! Bet tagad žigli - nočiepsim viņam naudas maku!
- Nekādā ziņā! - es iejaucos. - Mēs neesam zagļi.
Edisons nošņācās. - Uzdrošinos norādīt, ka mums tas ir vairāk vajadzīgs nekā viņam.
- Bet, pie joda, kāpēc viņš ir tā pārģērbies? - Emma nelikās mierā.
Atskanēja zvans, un lifta kabīnes durvis sāka vērties vaļā.
- Mani māc aizdomas, ka tūlīt tu to uzzināsi, - es atbildēju.
# * *
Lifta durvis atvērās, un gluži kā uz burvja mājienu mūsu priekšā pavērās tik spilgtas gaismas apspīdēta pasaule, ka bija jāpiesedz acis. Mēs izkāpām uz ļaužu pilnas ietves, un es ievilku nāsīs tik tīkamo svaigo gaisu. Ielas bija pārģērbušos cilvēku pilnas: elastīgos triko tērpušies supervaroņi, neveikli zombiji ar spilgtu grimu, no anime epizodēm izkāpušas meitenes ar uzkrītoši iezīmētām acīm un kaujas cirvjiem rokās. Visi pulcējās nesaskanīgos bariņos uz satiksmei slēgtās ielas braucamās daļas. Šķita, ka viņus kā naktstauriņus pievelk liela, pelēka ēka, pie kuras piestiprināts reklāmas plakāts sludināja: ŠODIEN PIE MUMS KARNEVĀLS!
Emma riebumā novērsās. - Ko tas viss nozīmē?
Edisons palūrēja pāri briļļu rāmim uz kādu ākstu ar zaļiem matiem, kurš pielaboja uz sejas uzkrāsoto masku. - Spriežot pēc ietērpa, šķiet, ka viņi pulcējas uz kaut kādiem baznīcas svētkiem.
- Droši vien. - Es piedabūju Emmu atgriezties uz ietves. - Nebīsties, tie ir tikai pārģērbušies parastie ļaudis, un viņi par tādiem uzskata ari mūs. Mums jāuztraucas tikai par to nebūtni. -Es nespēju atgādināt ari par tukšpaura klātbūtni, jo cerēju, ka, iekāpjot liftā, esam to aizkavējuši. - Mums kaut kur jānoslēpjas, līdz viņš pazūd no šejienes, un tad jāielavās atpakaļ metro...
- Tas nebūs nepieciešams, - Edisons norūca un, degungalu raustīdams, aizskrēja prom pa ļaužu pilno ielu.
- Klau! - Emma uzsauca sunim. - Uz kurieni tu ej?
Bet Edisons jau joza atpakaļ pie mums.
- Urā, mums ir paveicies! - viņš iesaucās, priecīgi palunci-nādams astes stumbeni. - Deguns man pavēstīja, ka šeit mūsu draugus pa eskalatoru izveda virszemē. Beigu beigās mēs tomēr esam gājuši pa pareizo ceļu!
- Paldies putniem! - sacīja Emma.
- Kā tev šķiet, vai varēsi sekot pa viņu pēdām? - es painteresējos.
- Vai man šķiet, ka to varēšu? Ne jau velti mani dēvē par Edi-sonu Apbrīnojamo! Nudien, vēl nav radīts tāds aromāts, smarža vai tik īpatnējs odekolons, kuru es nespētu saost no simt metru attāluma!
Pat situācijā, kad steidzami jārisina problēmas, iespēja parunāt par savu diženumu ātri vien novērsa Edisona uzmanību, un lepnā, varenā balss bija kā radīta šim nolūkam.
- Labs ir, mēs sapratām, - es teicu, bet suns tikai aizrautīgi turpināja lielīties un devās uz priekšu, sekojot savam degunam.
- ... īpatni es atrastu pat tukšpauru midzenī, bet imbrīni -zooloģiskajā dārzā.
Mēs sekojām Edisonam un iejukām karnevāla tērpos ģērbušos ļaužu pūlī, ložņājām starp punduriem uz koka kājām un vampīru princešu bariņiem, gandrīz saskrējāmies ar Pikačū un Edvardu Šķērroci, kuri uz ielas dejoja valsi. Skaidrs, kāpēc mūsu draugus atveda šurp, es nospriedu. Šeit varējām ideāli noslēpties ne tikai mēs, kas šādā pūlī izskatījāmies visnotaļ normāli, bet arī īpatņu bērnus nolaupījušie nebūtnes šādos apstākļos varēja palikt nemanīti. Pat ja kāds no bērniem uzdrošinātos saukt palīgā, kurš gan to uztvertu nopietni un iejauktos notiekošajā? Kur vien