- Reiz tas darbojās, - viņas brālis atbildēja. - Neredzu iemeslu, kāpēc lai nedarbotos vēlreiz. Turklāt ar daudz lielāku im-briņu daudzumu...
- Laid viņu vaļā! - mis Peregrine teica.
Es biju šokā. - Ko? Bet viņš taču...
Mis Peregrine uzlika plaukstu man uz pleca. - Es zinu.
- Viņš nolaupīja mana vectēva dvēseli! Viņš to tikko... tā ir viņā, jau ir!
- Es zinu, Džeikob. - Imbrīne paraudzījās manī laipni, bet stingri. - Tas viss ir tiesa un vēl ļaunāk. Labi, ka tu viņu notvēri, bet nu laid vaļā.
Tā es atlaidu Bentema roku un ar mis Peregrines palīdzību piecēlos. Tad uz kājām nostājās arī Bentems - noskumis vecs vīrs ar saliektu muguru, kuram pār vaigiem lija mana vectēva melni mirdzošās dvēseles lāses. īsu bridi man šķita, ka pamanu šī cilvēka acīs pazibam Eiba izteiksmi - tur uzmirdzēja maza dzirkstelīte no vectēva gara.
Bentems pagriezās un steidzās tuvāk gaismas stabam un rēgu ezeram. Tur jau kārtojās tvaiki - gandrīz tikpat liela milža veidolā kā Kols, tikai šoreiz ar spārniem. Ja Bentems laikus paspētu tikt līdz baseinam, Kols iegūtu līdzvērtīgu sāncensi.
Tikmēr Kols jau bija gandrīz izspraucies pa šaurajām gaiteņa durvīm. - KO TU IZDARĪJI! - viņš rēca. - ES TEVI NOGALINĀŠU!
Mis Peregrine piespieda mani pie zemes un nogūlās līdzās. - Slēpties vairs nav laika, - viņa teica. - Izliecies par beigtu!
Bentems ieklupa baseinā, un tvaiki acumirklī ieplūda viņā. Kols, beidzot izlīdis no gaiteņa, nostājās uz smagajām kājām un metās pie Bentema. Viena no milzīgajām pēdām piezemējās pavisam tuvu mūsu galvām un gandrīz saspieda mūs, tomēr Kols sasniedza baseinu par vēlu, lai nepieļautu Bentema saplūšanu ar nezināmo seno un diženo dvēseli, kas vēl nupat bija glabājusies urnā. Mis Peregrines jaunākais un vājākais brālis bija jau divtik pieņēmies miesās.
Mēs ar imbrīni palīdzējām viens otram piecelties. Aiz mums ar bumbu eksplozijām līdzvērtīgu troksni sākās Kola un Bentema sadursme. Mani nemaz nevajadzēja mudināt, lai bēgu.
Kad bijām pieveikuši jau pusi gaiteņa, mums pretī skrēja Emma un Bronvīne. Viņas paķēra mūs aiz rokas un aizrāva drošībā ātrāk, nekā mūsu novārdzinātie un sasistie ķermeņi būtu tikuši saviem spēkiem. Mēs nepārmijām ne vārda - laika pietika tikai skriešanai, un mēs nedrīkstējām kliegt, lai mūs nesadzirdētu. Tomēr Emmas seja, kurā spēji apvienojās pārsteigums un atvieglojuma izjūta par vienkāršo faktu, ka es esmu dzīvs, izteica visu.
Mūs apņēma tumsas tunelis. Mēs to bijām paveikuši. Es atskatījos tikai reizi, lai redzētu aiz muguras notiekošo cīņu. Cauri putekļu un tvaiku mākonim ieraudzīju divus radījumus, lielākus par mājām, kuri centās viens otru nogalināt. Ar vienu dzeloņaino roku Kols žņaudza brāļa kaklu, ar otru - bakstīja acis. Bentema tūkstoš kukaiņu galvas, uzklupušas Kola rīklei ar gariem, kustīgiem žokļiem, zibināja acis, sūca asinis un šaustīja to ar milzīgiem ādas spārniem. Abu locekļi savijās kamolā
un brāzās uz priekšu, dragājot sienas. Telpa sagruva pār brāļiem, un neskaitāmo sašķaidīto krūku saturs nolija kā mirdzošs lietus.
Līdz ar šo murgaino ainu, kas iecementējās manā zemapziņā un vēlāk atgādinās par sevi naktīs, es ļāvu Emmai ieraut sevi tumsā.
* * *
Draugus mēs atradām blakustelpā absolūtā tumsā, kur vienīgais biklais gaismas stariņš plūda no lukturīša, ko Edisons turēja mutē. Tiklīdz Emma uzšķīla liesmu un viņi ieraudzīja mūs tuvojamies - stipri cietušus, bet dzīvus -, telpu piepildīja skaļas, pārsteiguma pilnas urravas. Es redzēju viņus Emmas radītajā gaismā un sarāvos. Imbrines un īpatņi ari paši bija stipri cietuši: ķermeņus klāja Kola sitienu asiņainās pēdas un zilumi, un daži lēkāja ar salauztām vai izmežģītām kājām.
Postošais troksnis alā mums aiz muguras uz bridi pierima, un Emma beidzot varēja mani apskaut. - Es redzēju, kā viņš uz tevi šāva. Kāds brīnums ļāva tev izdzīvot?
- Tas brīnums ir darināts no īpatno aitu vilnas un Horācija sapņiem, - es atbildēju, noskūpstīju Emmu un devos prom, lai draugu bariņā uzmeklētu Horāciju. Kad tas izdevās, es apskāvu zēnu tik cieši, ka viņa lakādas kurpēs ieautās pēdas atrāvās no zemes. - Ceru, ka reiz pienāks diena, kad varēšu tev par to pienācīgi pateikties, - es sacīju un savilku šalli ciešāk ap kaklu.
- Es priecājos, ka tā palīdzēja! - zēns ar smaidu attrauca.
Postīšana atsākās ar milzīgu, neaptveramu troksni. No gaiteņa uz mūsu pusi ripoja akmens bluķi. Pat ja no vietas, kur Kols un Bentems atradās, viņiem neizdotos tikt līdz mums, viņi tomēr varētu panākt, ka pār mums sabrūk visa klints. Bija jātiek ārā no krātuves un pēc tam ari no šis cilpas.
Mēs klupdami krizdami skrējām atpakaļ pa to pašu ceļu, kas bija atvedis mūs līdz krūkām, daļa no mums - kā nespējīgs locekļu mudžeklis, pārējie kalpoja par dzīviem kruķiem. Edisons ar ožas palīdzību rādija ceļu pa vienreiz jau veikto labirintu.
Jo tālāk mēs gājām, jo vairāk šķita, ka Kola un Bentema cīniņa troksnis mūs vajā un pat pieņemas spēkā. Nez cik lieli un spēcīgi brāļi var kļūt? Varbūt dvēseles no visām saplēstajām krūkām bija ieplūdušas baseinā, padarot viņus aizvien briesmīgākus?
Vai Dvēseļu krātuve viņus apraks? Vai šī vieta abiem brāļiem kļūs par cietumu un kapu? Vai arī krātuve kā olas čaumala pāršķelsies uz pusēm un atvērsies, lai palaistu šos briesmoņus pasaulē?
Mēs nonācām pie alas izejas un atkal metāmies laukā oranžajā dienasgaismā. Aiz muguras jau dārdēja nepārtraukti, it kā uzkalnos atbalsotos zemestrīce.
- Mēs nedrīkstam apstāties! - mis Peregrine iesaucās. - Visi uz cilpas izeju!
Jau bijām pieveikuši pusi ceļa un pēdējiem spēkiem šķērsojām izcirtumu, kad zeme zem kājām nodrebēja tik baisi, ka nogāza mūs visus no kājām. Līdz šim man nebija nācies pašam dzirdēt vulkāna izvirdumu, bet diez vai tas skanētu daudz bie-dējošāk par dārdoņu, kas nāca no zemajiem uzkalniem mums aiz muguras. Mēs šokēti atskatījāmies un ieraudzījām gaisā paceļamies gigantiskus smalkos miltos saberztu iežu mākoņus. Un tad jau arī skaidri kā dienā izdzirdējām Bentema un Kola brēcienus.
Viņi bija tikuši laukā no krātuves caur alas griestiem un no neizsakāmi biezajām klintīm izlauzušies dienasgaismā.
- Mēs nedrīkstam gaidīt ne mirkli! - mis Peregrine iesaucās un pacēla gaisā Bentema saburzīto papīra gabalu. - Māsas, pienācis bridis aizvērt šo cilpu!
Tikai tobrīd es atskārtu, ko Bentems mums bija iedevis un kāpēc mis Peregrine lika palaist viņu brīvībā. Bentems to nosauca par recepti. Par recepti, kura reiz jau darbojusies...
Tā bija procedūra, kuras veikšanā viņš bija ievilinājis Kolu un tā sekotājus jau sen - 1908. gadā. Tās rezultātā sabruka cilpa, kurā viņi tolaik atradās, un netika pāriestatīti viņu iekšējie pulksteņi, uz ko tie bija cerējuši. Šoreiz cilpa tiks sarauta apzināti... Tomēr palika vēl viena problēma...
- Vai tādējādi viņi nepārtaps par tukšpauriem? - mis Žubīte jautāja.
- Tukšpauri mums nesagādās problēmas, - es atbildēju,
- bet vai tad, kad cilpa tika šādi sagrauta iepriekšējo reizi, neizcēlās tik liela eksplozija, ka tā nolīdzināja līdz ar zemi pusi Sibīrijas?
- Mans brālis toreiz piespieda viņam palīdzēt pavisam jaunas un nepieredzējušas imbrīnes, - mis Peregrine paskaidroja. - Mēs pratīsim labāk.
- Kaut nu tā būtu! - mis Žubīte noteica.
Virs uzkalna kā otra saule pie apvāršņa pacēlās gigantiska seja. Tas bija Kols - nu jau desmit māju lielumā. Baisā balsī, kas aizskanēja pāri pakalniem, viņš auroja: - ALMAAAAAAAAA!
- Kundze, viņš neliks jūs mierā! - Olīvija iesaucās. - Mums jāatrod droša vieta!