Pēdējais no mums tik tikko paspēja atraut pēdas no torņa, kad visa būve sāka grūt. Es īstajā brīdī pavēros lejup un redzēju, kā tornis sabrūk. Tas notika ātri: ēka vienkārši nogāzās zemē, un radās iespaids, ka augšējais posms tiek ierauts brūkošajā cilpā. Tad sagāzās arī pārējais tornis; tas vispirms sašķiebās, tad pārlūza uz pusēm un nogāzās zemē kā gruvešu gūzma, saceļot gaisā milzīgu putekļu mākoni un tādu troksni, it kā akmeņlauztuvē būtu izgāzts miljons ķieģeļu. Šajā brīdī mis Peregrines spēki pavisam izsīka, un mēs lēnām kritām zemē, bet imbrines spēcīgi vilka mūs prom no drupām, lai nosēšanās būtu mīkstāka.
Mēs piezemējāmies pagalmā - pirmais Milards un pati pēdējā Olīvija, tik pārgurusi, ka atkrita uz muguras un tā ari palika, elsdama kā pēc nupat noskrieta maratona. Mēs sapulcējāmies ap viņu uzmundrinādami un aplaudēdami.
Meitenes acis plati iepletās, un viņa norādīja augšup. - Skatieties!
Gaisā virs mums, kur vēl pirms dažiem mirkļiem slējās torņa augšdaļa, kā maza viesuļvētra griezās neliels sudrabaini mirguļojošs virpulis. Tas bija viss, kas palicis no sabrukušās cilpas. Mēs kā hipnotizēti vērojām, kā tas sarūk, griežoties aizvien straujāk un straujāk. Kad virpulis kļuva tik mazs, ka to vairs nevarēja saskatīt, no tā atskanēja tālumā gaistoša dunoņa:
- ALM AAAAAAAAAА...
Nākamajā mirklī viesuļvētra pagaisa, aizraujot lidzi arī Kola dvēseli.
Pēc cilpas sabrukšanas un torņa krišanas mēs nevarējām palikt šoka sastingumā un blenzt, vismaz ne ilgi. Lai gan šķita, ka ļaunākās briesmas jau ir aiz muguras un vairums ienaidnieku iznīcināti vai sagūstīti, visapkārt valdīja haoss un bija daudz darāmā. Par spīti spēku izsīkumam, zilumiem un sastiepumiem, imbrī-nes ķērās pie tā, ko viņas pieprot vislabāk, proti, pie kārtības ieviešanas. Viņas pieņēma cilvēka veidolu un uzņēmās vadību. Mēs pārlūkojām cietoksni, meklējot paslēpušos nebūtnes. Divi padevās bez nosacījumiem, bet Edisons atrada vēl trešo -nožēlojama paskata sievieti, kura slēpās zemē izraktā bedrē.
Viņa izrāpās no tās ar augstu paceltām rokām un lūdza žēlastību. Šārona brālēni tika nodarbināti pagaidu cietuma būvniecībā; viņi priecīgi ķērās pie darba un naglojot arī uzdziedāja. Mis Peregrine un mis Eivoseta nopratināja Šāronu, bet jau pēc dažām iztaujāšanas minūtēm abas šķita apmierinātas, ka šis cilvēks ir tikai algotnis, nevis slepens izlūks vai nodevējs. Laikam taču Bentema nodevība bija atstājusi uz laivu vīru tikpat šokējošu iespaidu kā uz mums pārējiem.
Nevelkot garumā, iztukšojām nebūtņu cietumus un laboratorijas un iznīcinājām viņu radītos šausminošos aparātus. Mēs izvedām brīvībā briesmīgo eksperimentu upurus un parūpējāmies par viņiem. Vēl vairāki desmiti tika atbrīvoti no citām kamerām. Izdēdējuši un noskranduši viņi iznāca no pazemes sprostiem virszemē. Daži joprojām atradās nemaņā - viņus nācās pieturēt un pieskatīt, lai tie neaizklīstu projām un nenomaldītos. Citus tik lielā mērā bija pārņēmusi pateicība, ka viņi nepārstāja to
izteikt. Kāda maza meitenīte pusstundu staigāja no viena īpatņa pie nākamā, pārsteidzot mūs ar apskāvieniem. - Jūs pat nezināt, cik ļoti esat mums palīdzējuši, - viņa nebeidza atkārtot. - Jūs nezināt, cik ļoti esat mums palīdzējuši.
Notiekošais nevarēja mūs neietekmēt, un, sniedzot cietušajiem atbalstu, cik nu tas bija mūsu spēkos, arī mēs paši sākām šņukstēt un nopūsties. Es pat neuzdrošinājos iztēloties, ko bija nācies piedzīvot mūsu draugiem, kur nu vēl tiem, kuri bija pavadījuši Kola ieslodzījumā vairākas nedēļas. Salīdzinājumā ar to mani sasitumi un savainojumi šķita nenozīmīgi.
No izglābtajiem īpatņiem visspilgtāk atmiņā palikuši trīs brāļi. Šķita, ka viņu stāvoklis ir apmierinošs, tomēr piedzīvotais bija atstājis tik satriecošu iespaidu, ka puiši nerunāja. Līdzko radās iespēja, viņi nolīda maliņā, sameklēja gruvešus, kur noslēpties, un tikai blenza tukšumā. Vecākais brālis vienmēr apskāva abus jaunākos. Šķita, ka viņi nespēj salāgot acīm redzamo ainu ar to elli, kuru bija jau raduši uzskatīt par realitāti.
Mēs ar Emmu piegājām pie zemē sēdošās trijotnes. - Tagad jūs esat drošībā, - mana draudzene sacīja maigā balsī.
Puiši vērās uz Emmu tā, it kā nesaprastu šo vārdu nozīmi.
Enohs pamanīja, ka uzrunājam brāļus, un kopā ar Bronvīni pievienojās mums. Bronvīne vilka sev līdzi pusnemaņā esošu nebūtai - baltā halātā ģērbušos laborantu ar sasietām rokām. Puiši nepatikā sarāvās.
- Viņš vairs nedarīs jums pāri, - Bronvīne mierināja brāļus. - Neviens no viņiem to vairs nevar.
- Varbūt uz kādu bridi atstāsim tevi kopā ar viņiem, - Enohs sacīja ar velnišķīgu smaidu. - Lieku galvu ķīlā, ka jums būs daudz, par ko parunāt.
Nebūtne pacēla galvu un, ieraudzījis puišus, plati iepleta aizpampušās acis.
- Izbeidz! - es teicu. - Pārstāj viņus mocīt!
Jaunākā puiša pirksti savilkās dūrēs, un viņš sāka slieties kājās, bet vecākais brālis viņu pavilka atpakaļ un kaut ko iečukstēja ausī. Jaunākais zēns pievēra plakstus un pamāja ar galvu, kā noglabādams kaut ko dziļi smadzenēs, un noslēpa dūres zem sakrustotajām rokām.
- Paldiiees, nēē! - viņš attrauca, stiepdams skaņas kā jau dienvidnieks.
- Iesim, - es sacīju, un mēs atstājām brāļus vienus; ari Bronvīne aizvilka savu nebūtni prom.
Mēs klīdām pa cietoksni, gaidot imbriņu norādījumus. Iespēja beidzot nebūt lēmējiem par visu sagādāja ilgi gaidīto atvieglojumu. Mēs jutāmies pārguruši, bet enerģiski, ārkārtīgi novārguši, bet uzlādēti ar neaptveramo atskārtu, ka esam izdzīvojuši.
Ik pa brīdim kāds piepeši iegavilējās, iesmējās vai uzsāka dziesmu. Milards un Bronvīne aizvirpuļoja dejā pa sprādzienu sabojāto laukumu. Olīvija un Klēra cieši turējās pie mis Peregrines, kura nēsāja meitenes uz rokām un vienlaikus rosījās, pārliecinoties, vai viss kārtībā. Horācijs nepārstāja sevi knaibīt, jo viņu māca aizdomas, ka šis ir tikai viens no viņa kārtējiem sapņiem par skaisto nākotni, kas vēl nav pienākusi. Hjū klīda apkārt viens pats, un visiem bija skaidrs, ka viņš skumst bez Fionas, kuras bojāeja bija atstājusi robu ikviena dvēselē. Milards bija aizņemts ar raizēšanos par savu elku Perpleksu, kura straujā novecošana bija apstājusies, tiklīdz mēs nonācām Abatonā, un savādā kārtā vēl nebija atjaunojusies. Tomēr Milards mūs pārliecināja, ka tas notiks, un kopš Kola torņa sagrāves vairs nebija skaidrs, kā lai Perplekss atgriežas savā senajā cilpā. (Protams, pastāvēja Ben-tema Pancilpikums, bet kuras no simtiem durvju bija īstās?)
Vēl nebija nokārtotas arī manas un Emmas attiecības. Mēs bijām gluži nešķirami, tomēr joprojām nebijām, kā nākas, pārmijuši ne vārdu. Manuprāt, mēs baidījāmies sarunāties tieši tā dēļ, kas mums bija jāizrunā.
Kas būs tālāk? Kas notiks ar mums? Es zināju, ka Emma nevar pamest īpatņu pasauli. Viņai visu atlikušo dzīvi jāpaliek kādā cilpā, vai nu tā atrastos Velna aizā, vai kādā citā - jaukākā vietā. Savukārt es biju brīvs. Mani gaidīja ģimene un mājas. Dzīve vai drīzāk bāla tās atblāzma. Tomēr ari šeit man bija ģimene. Un man bija Emma. Turklāt es biju pārtapis jaunajā Džeikobā, kura veidošanās vēl turpinājās. Vai tur, Floridā, viņš izdzīvos?
Es nevarēju iztikt bez visa minētā: bez abām ģimenēm, abiem Džeikobiem un visvairāk - bez Emmas. Apzinājos, ka man būs jāizdara izvēle, un baidījos, ka tā pāršķels manu sirdi uz pusēm.