Visa bija tik daudz - pārāk daudz, lai to varētu izlemt tik drīz pēc nupat pārciestajiem pārbaudījumiem. Man vajadzēja vēl dažas stundas, vēl dienu izlikties. Un tā mēs ar Emmu stāvējām plecu pie pleca un vērāmies ārpasaulē; mēs metāmies ikvienā darbā, kur vien imbrinēm noderēja mūsu palīdzība.
Pēc dabas pārlieku piesardzīgās imbrīnes nešaubījās, ka esam pārcietuši gana daudz. Mums bija jāatpūšas, turklāt viņas arī norādīja, ka dažu uzdevumu veikšanā īpatnajiem bērniem nav jābāž savs deguns. Sagrūstot tornim, tika izpostīta mazāka ēka tā pakājē, bet imbrīnes mums neatļāva pārmeklēt drupas un meklēt izdzīvojušos. Ambrozijas blašķes bija noslēptas pa visu cietokšņa teritoriju, un imbrīnes nepieļāva iespēju, ka mēs varētu nonākt ar tām saskarē. Es prātoju: nez ko imbrīnes iesāks ar ambru un vai tās nolaupītās dvēseles jebkad būs iespējams atdot to pilntiesīgajiem īpašniekiem?
Es domāju par pudelīti, kurā glabājās mana vectēva dvēsele. Kad Bentems to izdzēra, jutos ārkārtīgi apgānīts, un tomēr, ja viņš tā nebūtu rīkojies, mēs, iespējams, tā arī nebūtu aizbēguši no Dvēseļu krātuves. Tātad galu galā jāatzīst, ka mūs izglāba tieši mana vectēva dvēsele. Patīkami apzināties, ka tā vismaz netika vienkārši izlieta mēslainē.
Daudz darāmā gaidīja arī ārpus nebūtņu cietokšņa mūriem. Paverdzināti īpatni bērni joprojām alka pēc atbrīvošanas Bēdīgi Slavenajā ielā un citos Velna aizas nostūros, tomēr imbrīnes uzstāja, ka tas jāpaveic viņām ar dažu pieaugušo īpatņu palīdzību. Un tas notika bez mazākās pretestības, jo, kā noskaidrojās, pa-verdzinātāji un citi nodevēji bija aizlaidušies no aizas jau mirklī, kad sabruka nebūtņu vara. Bērnus nāksies savākt un nogādāt kādā drošā mājā. Nodevējiem jāsadzen pēdas, un tiem jāstājas tiesas priekšā. Mums pateica, ka nekas no tā visa neattiecas uz mums. Patlaban mums nepieciešama vieta, kurā varētu atspirgt un kura vienlaikus kalpotu arī kā darbības bāze īpatņu pasaules rekonstrukcijas uzsākšanai. Turklāt neviens no mums nebija ar mieru pavadīt nebūtņu biedējošajā cietoksnī kaut mirkli ilgāk, nekā nepieciešams.
Es ierosināju apmesties Bentema mājā. Tur bija daudz brīvu telpu, gultu un noderīga aprīkojuma; šajā ēkā arī dzīvoja ārsts
un atradās Pancilpikums (un nekad jau nevar zināt, kurā bridi tas varētu kaut kam noderēt). Kad mēs pārcēlāmies uz jauno mitekli, bija jau gandrīz satumsis. Tos, kuri nespēja paši paiet, iekārtojām kādā nebūtņu kravas mašīnā, bet pārējie kājām sekoja transportam. No cietokšņa izkļuvām ar nelielu tilta tukš-paura palīdzību - vispirms tas pārcēla pāri bezdibenim mašīnu un pēc tam grupiņās pa trim pārējos. Daži bērni nobijās no tukšpaura, un tie bija jāmierina. Citi nespēja vien sagaidīt un, tiklīdz bija tikuši otrā krastā, pieprasīja vēl vienu braucienu. Es to uzvēru iecietīgi. Tukšpauru kontrolēšana jau bija pārtapusi par manu otro dabu, un tas šķita mierinoši, tomēr ari uzvēdīja zināmu rūgtumu. Tagad, kad gandrīz visi tukšpauri bija iznīcināti, manas īpašās spējas kļuva liekas - vismaz tāda šo spēju izpausme. Tomēr tas mani neuztrauca. Spēka izrādīšana mani neinteresēja, un nu es to uztvēru tikai kā kaut kādu ballīšu triku. Es būtu daudz laimīgāks, ja tukšpauri nekad nebūtu eksistējuši.
Mēs nesteidzīgā procesijā virzījāmies cauri Velna aizai. Kājāmgājēji ielenca mašīnu kā platformu svētku gājienā; citi vizinājās uz braucamrīka buferiem un jumta. Jutāmies tā, it kā veiktu uzvarētāju goda apli, un aizas iemītnieki iznāca no savām mājām un būdām, lai noskatītos, kā mēs dodamies garām. Viņi bija redzējuši torņa sagrūšanu. Viņi zināja, ka daudz kas ir mainījies. Daudzi aplaudēja, daži salutēja. Citi slēpās ēnā, nokaunējušies par nodarīto.
Kad nokļuvām līdz Bentema mājai, pie durvīm mūs sagaidīja Putekļu māte un Reinaldo. Viņi mūs silti uzņēma un pavēstīja, ka nams ir mūsu rīcībā un varam to izmantot pēc saviem ieskatiem. Putekļu māte nekavējoties ķērās pie ievainoto ārstēšanas; viņa aizvadīja tos līdz gultām, ērti iekārtoja un iesvaidīja ar putekļiem. Viņa piedāvājās sadziedēt arī manas brūces un vispirms - savainoto vēderu, bet es atteicu, ka varu pagaidīt. Citiem klājās ļaunāk.
Es pastāstīju dziedniecei, kā izmantoju viņas doto pirkstu un ka tas izglāba dzīvību ne tikai man, bet arī pārējiem. Putekļu māte tikai atmeta ar roku un atgriezās pie darba.
Es nerimos: - Jūs esat pelnījusi medaļu. Nezinu, vai īpatņi tādas piešķir, bet, ja šāda tradīcija pastāv, es gādāšu, lai jūs to saņemtu.
Acīmredzot biju samulsinājis Putekļu māti, jo viņa aizsteidzās, apspiedusi smacējošas elsas.
- Vai es pateicu kaut ko sliktu? - es jautāju Reinaldo.
- Nezinu, - puisis atbildēja un norūpējies sekoja dziedniecei.
Nims klīda pa māju kā reibonī un nespēja noticēt Bentema
rīcībai. - Tur jābūt kādai kļūdai, - viņš nepārstāja atkārtot.
- Bentema kungs nekādā gadījumā mūs tā nenodotu.
- Atjēdzieties! - Emma uzsauca Nimam. - Jūsu priekšnieks bija nelietis.
Es pie sevis nodomāju, ka patiesība ir mazliet citāda, bet diez vai daudzi mani saprastu, ja es uzsāktu strīdu par Bentema morālajām īpašībām. Bentemam nebija obligāti jāšķiras no receptes vai jācīnās ar savu brāli - viņš izdarīja šādu izvēli. Beigu beigās viņš pats sevi nolēma iznīcībai, lai glābtu mūs pārējos.
- Viņam vajadzigs laiks, - Šārons iestājās par Nimu. - Tik daudz kas jāpārvērtē. Bentemam izdevās piemānit daudzus no mums.
- Pat jūs? - es vaicāju.
- īpaši jau mani. - Laivu vīrs paraustīja plecus un nogrozīja galvu. Viņš izskatījās noskumis un pretrunu mākts. - Viņš mani atradināja no ambrozijas, iznīcināja manu atkarību, izglāba man dzīvību. Bentems nebija tikai ļauns. Pieļauju, ka tādēļ es arī pievēru acis uz viņa nelietībām.
- Bentemam noteikti bija viena uzticības persona, - Emma sacīja. - Kāds rokaspuisis. Viņa Igors.
- Bentema asistents! - es iesaucos. - Vai kāds ir viņu redzējis?
Neviens nebija redzējis. Mēs pārmeklējām visu māju, bet Bentema rokaspuisis ar akmenscieto sejas izteiksmi bija pazudis. Mis Peregrine sasauca visus vienuviet un lūdza Emmu un mani šiki raksturot šī cilvēka izskatu, ja nu viņš atkal parādītos.
- Viņš ir uzskatāms par bīstamu, - imbrīne piebilda. - Ja redzat, neejiet viņam tuvumā. Bēdziet un pasakiet kādai imbrinei.
- Pasakiet kādai imbrinei, - Enohs nomurmināja. - Vai viņa tiešām nesaprot, ka mēs izglābām viņas?
Mis Peregrine to dzirdēja. - Jā, Enoh, tu biji izcils tāpat kā jūs visi. Un tu esi ievērojami pieaudzis, tomēr pat starp pieaugušajiem ir vecākie, kuri zina labāk.
- Jā, kundze, - zēns paklausīgi atteica.
Pēc tam es pajautāju mis Peregrinei, vai, viņasprāt, Bentems jau no paša sākuma plānoja mūs nodot.
- Vairāk par visu mans brālis bija oportūnists, - viņa sacīja. - Es domāju, ka viņš zināmā mērā gribēja darīt labu, un jums un Blūmas jaunkundzei viņš palīdzēja no tīras sirds. Tomēr visu šo laiku Bentems kala arī nodevīgus plānus, gadījumā ja tas kļūtu viņam izdevīgi. Kad es pateicu viņam, kur tos var iebāzt, viņš nolēma rīkoties.
- Tā nebija jūsu vaina, mis R, - Emma iebilda. - Pēc tā, ko Bentems nodarīja Eibam, ari es viņam nekad nepiedotu.
- Un tomēr es varēju izteikties pieklājīgāk. - Imbrīne sarauca pieri, un viņas skatiens sāka šaudīties pa telpu. - Brāļu un māsu attiecības mēdz būt sarežģītas. Reizēm es prātā pārlieku, vai manis pašas rīcība nav ietekmējusi to, kādus ceļus izvēlējās mani brāļi. Vai es nevarēju būt viņiem labāka māsa? Pieļauju, ka, būdama vēl jauna imbrīne, es pārāk fokusējos pati uz sevi.