- Mis Peregrine, tas ir... - es iesāku un apklusu, atturoties izmantot vārdu smieklīgi, jo man nebija ne brāļa, ne māsas, un varbūt tas nemaz nebija smieklīgi.
Vēlāk mēs aizvedām mis Peregrīni un vēl dažas imbrines uz puspagraba stāvu, lai izrādītu Bentema Pancilpikuma ierīces smadzeņu centru. Es sajutu akumulatoru telpā ieslodzīto tukš-pauri - tas bija vārgs, tomēr dzīvs. Man bija šī radījuma žēl, un es painteresējos, vai to varētu izlaist laukā. Tomēr mis Peregrine iebilda, ka pagaidām nepieciešams, lai ierīce nepārstātu darboties. Tā kā bija pieejamas tik daudzas cilpas un tās atradās zem viena jumta, būtu vienkārši ātri izplatīt vēsti par mūsu uzvaru pa visu īpatņi pasauli, lai izvērtētu nebūtņu nodarīto ļaunumu un uzsāktu atjaunošanas darbus.
- Ceru, ka jūs saprotat, Portmena kungs, - mis Peregrine beigās sacīja.
- Saprotu...
- Džeikobs ir pieķēries tam tukšpaurim, - Emma paskaidroja.
- Nu... - es nočukstēju, mazliet apjucis, - viņš man bija pirmais.
Mis Peregrine veltīja man savādu skatienu, bet apsolīja, ka darīs visu, kas būs viņas spēkos.
Kodiena brūce uz vēdera sāka sāpēt tik neciešami, ka vairs nespēju to ignorēt, un mēs ar Emmu pieteicāmies rindā pie Putekļu mātes; rinda stiepās laukā no pagaidu klīnikas un caur virtuvi vijās prom pa gaiteni. Bija pārsteidzoši vērot, kā ļaudis cits pēc cita iekliboja pieņemšanas telpā savainoti un sasisti, ar lauztu kājas pirkstu vai vieglu smadzeņu satricinājumu (vai - kā mis Eivosetas gadījumā - ar antīkas pistoles šautu lodi plecā), bet jau pēc dažām minūtēm iznāca laukā kā no jauna piedzimuši. Patiesībā viņi izskatījās tik labi, ka mis Peregrine paveda Reinaldo malā un lūdza atgādināt Putekļu mātei, ka viņa nav atjaunojams resurss un nedrīkst izšķiest sevi sīku savainojumu dziedēšanai, kuri sadzītu tāpat.
- Es jau centos viņai to pateikt, - Reinaldo atbildēja, - bet viņa ir perfekcioniste un manī neklausās.
Tāpēc mis Peregrine devās uz virtuvi, lai pati pārmītu kādu vārdu ar Putekļu māti. Pēc piecām minūtēm imbrīne iznāca laukā sakaunējusies, un no viņas sejas bija pazudušas vairākas grieztas brūces, bet roka, kas pēc trieciena pret alas sienu neturējās taisni, jau brīvi nokarājās gar sāniem. - Kas par spītīgu sievieti! - viņa iesaucās.
Kad pienāca mana kārta doties pie dziednieces, es gandrīz atteicos no ārstēšanas, jo Putekļu mātes veselajai rokai vairs bija palicis vien īkšķis un rādītājpirksts. Tomēr dziedniece tikai uzmeta acis nelīdzenajām, ar sarecējušām asinīm klātajām brūcēm uz vēdera un praktiski nogrūda mani uz lāvas, kas bija iekārtota blakus izlietnei. Ar Reinaldo starpniecību dziedniece man pavēstīja, ka koduma brūcē iekļuvusi infekcija. Uz tukšpauru zobiem krājas bīstamas baktērijas, un bez ārstēšanas es varētu ļoti nopietni saslimt. Tāpēc es piekāpos. Putekļu māte izbirdināja dziedējošos putekļus man uz krūtīm, un jau pēc dažām minūtēm es jutos daudz labāk.
Pirms došanās prom mēģināju vēlreiz pateikt dziedniecei, cik ļoti augstu vērtēju viņas ziedošanos un kā viņas atdotā ķermeņa
daļa mūs glābusi. - Nudien, nebūtu tā pirksta, man nekādā gadījumā neizdotos...
Līdz ar maniem pirmajiem vārdiem Putekļu māte uzgrieza man muguru, it kā vārds paldies svilinātu ausis.
Reinaldo mani pasteidzināja. - Piedodiet, bet Putekļu mātei jāpieņem vēl daudz citu pacientu.
Emma mani gaidīja vestibilā. - Tu izskaties lieliski! - viņa teica. - Paldies putniem! Es nudien sāku jau bažīties par to kodumu...
- Noteikti pasaki par savām ausīm, - es atgādināju.
- Par ko?
- Par savām ausīm, - es atkārtoju jau skaļāk un parādīju ar pirkstu. Džinkstēšana Emmai ausīs nebija pārgājusi kopš mūsu ierašanās krātuvē. 11 kā meitenei bija jāuztur plaukstās degošā liesma, lai rādītu mums bēgšanas ceļu, viņa nevarēja piesegt ausis no briesmīgā trokšņa, kas, kā es bažījos, varēja izrādīties burtiski apdullinošs. - Tikai nepiemini pirkstu!
- Ko nepieminēt?
- Pirkstu! - es pacēlu gaisā pats savu īkšķi. - Viņa to uztver ļoti jūtīgi. Es nemaz negribēju jokot...
- Kāpēc?
Es paraustīju plecus. - Nav ne jausmas.
Emma iegāja improvizētajā palātā. Pēc trim minūtēm viņa jau nāca laukā, sizdama knipjus pie ausīm. - Apbrīnojam! - viņa sacīja. - Dzidri kā zvanu skaņas!
- Paldies Dievam, - es nočukstēju. - Kliegt nemaz nav tik patīkami.
- На! Starp citu, es pieminēju pirkstu.
- Ko? Kāpēc?
- Ziņkārības pēc.
-Un?
- Viņai sāka drebēt rokas. Tad viņa kaut ko nomurmināja, bet Reinaldo to nepārtulkoja un praktiski izdzina mani laukā.
Pieļauju, ka mēs turpinātu runāt par šo tematu, ja vien nebūtu tik pārguruši un izsalkuši un ja tieši tobrīd gar degunu neaizplūstu garda ēdiena smarža.
- Klūpiet visi virsū! - mis Žubīte iesaucās gaiteņa otrā galā, un mūsu saruna pārtrūka.
Kad iestājās nakts, mēs sanācām kopā Bentema bibliotēkā, lai paēstu. Tā bija vienīgā telpa, kur mums visiem bija pietiekami daudz vietas. Kurējās kamīns, un mums pasniedza pateicīgo vietējo iedzīvotāju dāvātos gardumus: ceptu vistu ar kartupeļiem, medījumu un zivis (no tām es atteicos, ja nu gadījumā tās būtu nomakšķerētas Grāvī). Mēs mielojāmies un sarunājāmies, atsaucot atmiņā pēdējo dienu piedzīvojumus. Līdz šim mis Peregrine bija dzirdējusi pavisam maz par mūsu ceļojumu no Kērnholmas līdz Londonai un tālāk jau par mis Žubītes meklējumiem sa-bombardētajā pilsētā, tāpēc gribēja uzzināt visu līdz pēdējam sīkumam. Viņa prata lieliski klausīties; dzirdot kaut ko jautru, vienmēr smējās, un, klausoties dramatisko notikumu pārstāstu, apmierināti noelsās.
- Un tad bumba trāpīja tieši tukšpaurim, un tas sasprāga drumslās! - Olīvija iesaucās un pielēca kājās no krēsla, vēlreiz izdzīvojot šo bridi. - Bet mēs bijām ģērbušies īpašajos mis Žubītes džemperos, un tie mūs pasargāja no šrapneļiem!
- Augstā debess! - mis Peregrine noelsās. - Jums tik ļoti paveicās!
Kad mūsu stāsti beidzās, mis Peregrine kādu bridi klusi sēdēja, mūs pētīdama, un viņas acīs skumjas mijās ar apbrīnu. - Es ārkārtīgi lepojos ar jums, - viņa sacīja, - un ļoti nožēloju visu notikušo. Nespēju pat izteikt, kā vēlos, lai jums blakus būtu atradusies es, nevis mans nodevīgais brālis.
Mēs veltījām klusuma bridi Fionai. Hjū gan uzstāja, ka viņa nav mirusi, tikai pazudusi. Viņš apgalvoja, ka koki noteikti ir mīkstinājuši kritienu un meitene droši vien klīst pa mežu netālu no mis Žubītes zvērnīcas. Vai ari Fiona krītot ir sasitusi galvu un vairs neatceras, kur ir viņas mājas. Vai ari viņa slēpjas...
Hjū vērās mūsos cerību pilnām acīm, bet mēs izvairījāmies no viņa skatiena.
- Es esmu pārliecināta, ka viņa uzradīsies, - Bronvīne mierināja zēnu.
- Nedod viņam veltas cerības, - Enohs sacīja. - Tas ir nežēlīgi.
- It kā tu zinātu, kas ir nežēlība! - Bronvīne nicīgi izmeta.
- Mainīsim sarunas tematu, - Horācijs iejaucās. - Es gribu uzzināt, kā suns metro izglāba Džeikobu un Emmu.
Edisons drosmīgi uzlēca uz galda un sāka stāstīt, bet viņš tik ļoti izskaistināja vēstījumu par paša varonību, ka Emma bija spiesta pārņemt stafeti. Mēs abi kopīgi pastāstījām draugiem par to, kā atradām ceļu līdz Velna aizai un kā ar Bentema palīdzību paveicām nelielo iebrukumu nebūtņu cietoksnī. Pēc tam visiem radās jautājumi man - viņi gribēja uzzināt vairāk par tukšpauriem.
- Kā tu iemācījies viņu valodu? - Milards jautāja.