- Kā tu kontrolē tukšpauri? - interesējās Hjū. - Vai iztēlojies, ka esi viens no viņiem, līdzīgi kā es daru ar bitēm?
- Vai tev kutēja? - gribēja zināt Bronvīne.
- Vai tev kaut bridi ir gribējies paturēt kādu no tiem kā mājdzīvnieku? - vaicāja Olivija.
Es atbildēju, cik labi vien varēju, bet jutos tā, it kā mēle būtu sapīta. Manu saikni ar tukšpauriem bija ļoti grūti raksturot -gluži kā no rīta atsaukt atmiņā nakti nosapņoto. Uzmanību novērsa arī atliktā saruna ar Emmu. Pabeidzis stāstīt, saskatījos ar Emmu un pamāju uz durvīm, un mēs piecēlāmies no galda. Ejot laukā, jutu mums pievērstus draugu skatienus.
Mēs ielīdām mēteļiem, cepurēm un lietussargiem piebāztā ģērbistabā, kur dega spuldze. Tā nebija plaša vai ērta vieta, tomēr tur vismaz varējām palikt divi vien; neviens cits tur neienāktu un nedzirdētu, ko runājam. Piepeši mani pārņēma kaitinošas izbailes. Es atrados tik grūtas izvēles priekšā, kādu līdz šim nebiju pieredzējis.
Kādu bridi mēs klusējām, raudzīdamies viens otrā. Drēbes tik lielā mērā slāpēja trokšņus, ka man šķita - dzirdu mūsu sirdspukstus.
- Nūja, - Emma iesāka, jo viņai, protams, bija jārunā pirmajai. Mana draudzene vienmēr izteicās tieši un nebaidījās iekļūt neveiklās situācijās. - Vai tu paliksi?
Es nezināju, ko teikšu, līdz pat brīdim, kad vārdi atskanēja man no lūpām. Es darbojos kā autopilotā, bez paškontroles. - Man jāsatiek vecāki.
Šī patiesība nebija apspriežama. Viņi bija pārbijušies un stipri cieta, un to mani vecāki nebija pelnijuši. Es jau pārāk ilgi biju atstājis tēvu un māti neziņā.
- Protams, - Emma atbildēja. - Es saprotu. Tev noteikti viņi jāsatiek.
Jautājums palika karājamies gaisā neuzdots. Jāsatiek vecāki - tā bija tikai puspatiesība, nevis atbilde. Protams, jāsatiek, bet kas notiks pēc tam? Ko es viņiem teikšu?
Es centos iztēloties, kā izstāstu vecākiem patiesību. Šajā ziņā mana tālruņa saruna ar tēvu metrostacijā bija vēl tikai gaidāmās jautrības priekšspēle. Viņš ir zaudējis prātu. Mūsu dēls ir jucis. Vai arī lieto narkotikas. Vai varbūt viņam pietrūkst narkotiku...
Nē, nav jēgas teikt patiesību. Ko lai es iesāku? Es varētu satikt vecākus, pārliecināt viņus, ka esmu sveiks un vesels, izgudrot pasaciņu par ekskursiju uz Londonu un pēc tam pateikt, lai viņi dodas mājās bez manis. Kā tad! Tēvs un māte mestos man pakaļ. Viņi liktu policistiem sēdēt krūmos pie mūsu tikšanās vietas. Arī vīriem baltos virsvalkos ar Džeikoba lieluma tīkliem. Man nāktos bēgt. Runājot patiesibu, es tikai visu padarītu vēl ļaunāku. Ja mēs satiktos un es atkal aizlaistos, tas sāpinātu viņus vēl vairāk. Savukārt mans prāts nekādi nepieņēma domu, ka es varētu vispār nesatikties ar vecākiem un nekad neatgriezties mājās. Ja vēlējos būt pavisam godīgs pret sevi - lai cik sāpīga būtu doma par šķiršanos no Emmas, draugiem un šīs pasaules -, zināmā mērā es gribēju doties mājās. Mani vecāki un viņu pasaule nozīmēja atgriešanos pie veselā saprāta un paredzamas dzīves, pēc kā es ilgojos, piedzīvojis neseno ārprātu. Man uz kādu bridi jākļūst normālam, jāatvelk elpa. Tikai uz mirkli.
Biju atdevis parādu īpatņiem un mis Peregrinei. Biju kļuvis par vienu no viņiem. Tomēr es biju ne tikai viens no viņiem; biju ari savu vecāku dēls, un, lai cik neideāli viņi būtu, es ilgojos pēc tēva un mātes. Ilgojos pēc mājām. Zināmā mērā man pat pietrūka trulās parastās dzīves. Protams, Emmas man droši vien pietrūktu daudz vairāk nekā visa minētā. Problēma slēpās tajā, ka es gribēju pārlieku daudz. Vēlējos dzīvot abas dzīves, iegūt dubulto pilsonību. Būt īpatnis, uzzināt visu iespējamo par ipatņu pasauli un būt kopā ar Emmu, kā arī izpētīt visas
Bentema Pancilpikumā iekļautās cilpas. Tomēr es gribēju ari muļķīgo parasto dzīvi, kāda ir normāliem pusaudžiem - kamēr vēl varu par tādu uzdoties. Iegūt autovadītāja apliecību. Sadraudzēties ar sava vecuma cilvēku. Pabeigt vidusskolu. Tad man būtu jau astoņpadsmit un es varētu doties, kurp gribu - vai kad gribu. Es varētu atgriezties.
Lūk, ari patiesība, tās esence un sāls: es nevarēju visu atlikušo mūžu nodzīvot laika cilpā. Negribēju uz visiem laikiem palikt īpatnais bērns. Tomēr, iespējams, kādu dienu es varētu kļūt par īpatnu pieaugušo.
Bet ja nu, ļoti uzmanoties, tomēr pastāv kāda iespēja, kā piedzīvot to visu...
- Es negribu doties prom, - es sacīju, - tomēr domāju, ka tas man ir jādara - vismaz uz kādu laiku.
Emma sašļuka. - Tad dodies, - viņa teica.
Tas bija kā dzēliens. Viņa pat nepajautāja, ko nozīmē “uz kādu laiku”.
- Es nākšu ciemos, - ātri piebildu. - Varu atgriezties jebkurā brīdī.
Teorētiski es runāju patiesību: kopš nebūtņu ļaunuma iznīcināšanas - ar putna svētību - šeit vienmēr būs, kur atgriezties. Tomēr bija grūti iztēloties, ka vecāki tuvākajā laikā vēlreiz palaistu mani uz Lielbritāniju. Es meloju pats sev - mums abiem -, un Emma to zināja.
- Nē, to es negribu, - viņa sacīja.
Mana sirds gandrīz apstājās. - Ko? - es klusi jautāju. - Kādēļ ne?
- Tādēļ, ka Eibs jau tā izdarīja. Viņš atgriezās ik pēc dažiem gadiem un ar katru reizi bija aizvien vecāks, bet es paliku tikpat jauna. Un tad viņš kādu satika un apprecējās...
- Es tā nerīkotos, - es teicu. - Es tevi mīlu.
- Zinu. - Emma uzgrieza man muguru. - Arī viņš mīlēja.
- Bet mēs neesam... Ar mums tā nenotiks... - Es izmisīgi meklēju pareizos vārdus, bet domās valdīja galīga neskaidrība.
- Notiks gan. Tu zini, ka es dotos tev līdzi, ja vien varētu, bet es to nevaru - tur es strauji novecotu. Tāpēc vienkārši gaidīšu tevi. Kā iekususi dzintarā. Otrreiz es to vairs nepārcietīšu.
- Tas nebūs ilgi! Tikai pāris gadu, un tad jau varēšu darīt visu, ko vēlos. Es varētu iestāties kādā koledžā. Varbūt tepat Londonā!
- Varbūt, - Emma atkārtoja. - Varbūt. Bet tagad tu soli to, ko nespēsi pildīt, un tas ārkārtīgi sāpina tos, kuri tevi mīl.
Mana sirds kāpa pa muti laukā. Es jutos izmisis un nožēlojams. Pie velna, es nekad vairs nesatikšu vecākus! Lai notiek! Bet Emmu gan nespētu zaudēt.
- Esmu sapinies domās. Es tā nedomāju. Es palieku.
- Nē, man šķiet, tu runāji atklāti, - Emma iebilda. - Manuprāt, ka, palicis šeit, tu nejustos laimīgs. Un tāpēc galu galā sāktu mani nicināt. Tas būtu vēl ļaunāk.
-Nē. Nē, es nekad...
Tomēr patiesība jau bija izsprukusi pār lūpām, un to vairs nebija iespējams paņemt atpakaļ.
- Tev jādodas prom, - Emma uzstāja. - Tev ir sava dzive un ģimene. Šis stāsts nevar turpināties mūžīgi.
Es apsēdos uz grīdas, atslēju muguru pret mēteļu kalnu un iegrimu tajos. Dažas bezgalīgi ilgas sekundes izlikos, ka nekas nenotiek - ka es nemaz neatrodos tur, ka visa mana pasaule sastāv no vilnas, ir melna un smaržo pēc kodēm. Kad atkal izniru laukā, lai ievilktu elpu, Emma sēdēja ar sakrustotām kājām man līdzās.
- Ari es to nevēlos, - viņa teica. - Tomēr laikam saprotu, kāpēc tam jānotiek. Tev ir no jauna jāuzbūvē sava pasaule, un man - manējā.
- Bet nu šī ir arī mana pasaule.
- Tas tiesa. - Viņa mirkli apdomāja, piespiedusi zodu pie krūtīm. - Tas tiesa, un es ļoti ceru, ka tu atgriezīsies, jo esi kļuvis par vienu no mums un bez tevis mūsu ģimene jutisies nepilnvērtīga. Tomēr, kad tas notiks, manuprāt, mums jābūt tikai draugiem.
Šoreiz es mirkli apdomājos. Draugi. Izklausījās tik bāli un nedzīvi.
- Labāk tā nekā vairs nekad nesarunāties.
- Piekritu, - Emma teica. - Diez vai es spētu to pārciest.
Es pievirzījos Emmai tuvāk un apliku roku viņai ap vidukli. Domāju, ka viņa atvirzīsies nost, bet tā nenotika. Mazliet vēlāk meitenes galva noslīga man uz pleca.