Tā mēs kādu brīdi sēdējām.
Kad mēs ar Emmu beidzot iznācām no ģērbistabas, gandrīz visi jau bija iemiguši. Pagales bibliotēkas kamīnā bija izdegušas līdz oglēm, un uz paplātēm, kas iepriekš bija pārpildītas ar ēdieniem, vairs manīja tikai drupačas. Pret telpas augstajiem griestiem atbalsojās apmierināti krācieni un murmināšana. Imbrīnes un bērni apsegušies gulēja uz dīvāniem vai saritinājušies uz tepiķa, lai gan stāvu augstāk atradās ērtas guļamistabas. Gandrīz zaudējuši cits citu, viņi nebija ar mieru atkal šķirties, lai ari tikai uz vienu nakti.
Es gatavojos doties prom no rīta. Kopš zināju, kam jānotiek starp mani un Emmu, ilgāka kavēšanās sagādātu tikai mocības. Bet tieši tobrīd mums bija jāizguļas. Nez cik ilgs laiks bija pagājis kopš brīža, kad mēs aizvērām acis uz ilgāku laiku nekā tikai dažas minūtes? Es nespēju atcerēties, ka jebkad būtu bijis vēl vairāk pārguris.
Bibliotēkas stūrī sakrāvām kaudzē spilvenus un apskāvušies iemigām. Šī bija mūsu pēdējā kopīgā nakts, un es cieši piekļāvos Emmai un apņēmu viņu ar rokām, it kā, piespiežot sev klāt, varētu viņu iemūžināt savā maņu atmiņā. Paturēt šo sajūtu, šo smaržu. Iegaumēt draudzenes elpu - kā tā palēninās un izlīdzinās. Tomēr drīz vien mani pieveica miegs un šķita, ka esmu tikai nupat iesnaudies, kad jau pēkšņi samiedzu acis, jo pa augstajiem logiem telpā ieplūda dzeltenīga dienasgaisma.
Visi jau bija nomodā un šaudījās pa bibliotēku sačukstēdamies, lai mūs nepamodinātu. Mēs steigšus atsvabinājāmies viens no otra skavām, apzinoties, ka līdz ar gaismu vairs nevaram būt tik tuvi. Nepaspējām attapties, kad telpā iebrāzās mis Peregrine ar kafijas kannu un Nims ar paplāti, uz kuras bija saliktas krūzītes. - Labrīt visiem! Ceru, ka esat labi atpūtušies, jo mums ir daudz...
Ieraudzījusi mūs, mis Peregrine apkusa teikuma vidū un sarauca pieri.
Emma piesedza seju. - Nē, tikai ne to...
Ar vakardienas pārgurumu un emocijām man pat nebija ienācis prātā, ka nakšņošana vienā gultā ar Emmu (pat ja mēs tikai gulējām viens otram blakus), varētu aizskart mis Peregrines Viktorijas laika jūtas.
- Portmena kungs, uz pāris vārdiem. - Imbrine nolika kafijkannu un pameta man ar pirkstu.
Paredzēju, ka mani gaida atklāta saruna par notikušo. Es piecēlos kājās un piesarcis ar plaukstām nogludināju drēbes. Man nemaz nebija kauns, tomēr mulsumam nespēju pretoties.
- Novēli man veiksmi, - es pačukstēju Emmai.
- Neko neatzīsti! - viņa čukstus atbildēja.
Ejot caur istabu, dzirdēju dažu labu iesmejamies, un kāds pat nodziedāja: - Džeikobs un Emma, brūtgāns un brūte...
- Enoh, kļūsti taču beidzot pieaudzis! - Bronvīne pārmeta. - Tev tikai skauž.
Es izgāju vestibilā, sekojot mis Peregrinei.
-Jūsu zināšanai - nekas nenotika, - es teicu.
- Tas mani nepavisam neinteresē, - imbrine sacīja. - Jūs šodien dodaties prom, vai pareizi?
- Kā jūs zināt?
- Stingri ņemot, es esmu veca sieviete, bet prātu gan vēl neesmu zaudējusi. Zinu, ka jūs nespējat sevi sadalīt starp vecākiem un mums, savām vecajām mājām un jaunajām... vai kas no tām palicis. Jūs vēlaties panākt līdzsvaru, nenostājoties ne vienā, ne otrā pusē un nesāpinot cilvēkus, kurus mīlat. Tomēr tas nav vienkārši. Vai pat vispār nav iespējams. Vai tā jūs jūtaties?
- Nu... jā. Aptuveni tā.
- Un pie kā jūs ar Blūmas jaunkundzi palikāt?
- Mēs esam draugi, - es atbildēju, neveikli izrunājot šo vārdu.
- Un tas nedara jūs laimīgu.
- Nē. Bet es saprotu... Man šķiet.
Mis Peregrine piešķieba galvu. - Vai tiešām?
- Viņa grib pasargāt sevi.
- Un arī jūs, - imbrine piebilda.
- To es nesaprotu.
- Jūs, Džeikob, esat ļoti jauns. Visticamāk, jūs vēl daudz ko nesaprotat.
- Man nav skaidrs, kāds tam sakars ar manu vecumu.
- Vistiešākais! - Mis Peregrine aši un skarbi iesmējās un tikai tad pamanīja, ka es nudien nesaprotu, un mazliet atmaiga. - Blūmas jaunkundze piedzima iepriekšējā gadsimta sākumā. Viņas sirds ir veca un noturīga. Varbūt jūs bažījaties, ka viņa drīz vien varētu atrast jums aizstājēju, ka kāds īpatns Romeo varētu sagrozīt viņai galvu. Es šādu iespēju nepieļautu. Viņa mīl jūs. Neesmu redzējusi Emmu tik laimīgu ne ar vienu citu. Pat ar Eibu ne.
- Vai tiešām? - Man krūtīs uzvilnīja siltums.
- Tiešām. Bet, kā mēs jau konstatējām, jūs esat jauns. Tikai sešpadsmit gadus vecs - pirmoreiz sešpadsmit gadus vecs. Jūsu sirds vēl tikai mostas, un Blūmas jaunkundze ir jūsu pirmā mīlestība. Vai ne tā?
Es kaunīgi pamāju ar galvu. Skaidrs, ka tas bija redzams ikvienam.
- Jūs droši vien iemīlēsieties vēlreiz, - mis Peregrine turpināja. -Jaunām sirdīm, tāpat kā jaunām smadzenēm, piemīt īsa atmiņa.
- Tikai ne man, - es iebildu. - Es neesmu tāds.
Es apzinājos, ka, to sakot, izklausos pēc impulsīva pusaudža, bet tobrīd biju tik pārliecināts par Emmu kā ne par ko citu līdz šim.
Mis Peregrine lēni pamāja ar galvu. - Es priecājos to dzirdēt, - viņa sacīja. - Varbūt Blūmas jaunkundze ir jums atļāvusi salauzt viņai sirdi, bet es gan ne. Viņa man ir ļoti svarīga un nebūt ne tik stipra, par kādu izliekas. Es nevaru pieļaut, ka Emma kauc uz mēnesi un visu nodedzina, ja jums gadītos ļauties kādas parastās meitenes šarmam. Esmu jau to pieredzējusi, un mums vienkārši vairs nav lieku mēbeļu, ko salauzt. Vai jūs mani saprotat?
- Mhm, - es pārsteigts norūcu. - Tā šķiet...
Mis Peregrine pienāca soli tuvāk un vēlreiz atkārtoja jau klusāk un saltākā tonī: - Vai jūs mani saprotat?
-Jā, mis Peregrine.
Imbrine strauji pamāja ar galvu, tad pasmaidīja un uzsita man pa plecu. - Tad jau viss kārtībā. Mēs labi parunājām. -Pirms paspēju ko piebilst, viņa atgriezās bibliotēkā un skaļi uzsauca: - Brokastīs!
Aptuveni pēc stundas es devos prom, un Emma, mis Peregrine un viss plašais draugu un imbriņu pulks mani pavadīja līdz pat piestātnei. Šārons jau gaidīja jaunā laivā, kuru bija pametuši bēgošie Grāvja pirāti. Sekoja ilgi apkampieni un asarainas atvadas, kas beidzās tikai tad, kad es apsolīju, ka atgriezīšos un vēlreiz visus satikšu, lai gan man nebija ne jausmas, kā to drīzākajā laikā varētu izdarīt - ar ko es samaksātu par starptautiskajiem lidojumiem un kā pārliecinātu vecākus.
- Mēs tevi nekad neaizmirsīsim, Džeikob! - Olīvija šņukstot izdvesa.
- Es iemūžināšu tavu stāstu nākamajām paaudzēm, - Mi-lards apsolīja. - Tas būs mans jaunais projekts. Es arī gādāšu, lai šis stāsts tiktu iekļauts īpatņu pasaku jaunajā izdevumā. Tu kļūsi slavens!
Edisons pienāca pie manis abu Grimmu lāču mazuļu pavadībā. īsti nevarēja saprast, kurš kuru ir adoptējis - viņš lāčus vai lāči viņu. - Tu esi ceturtais drosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinis, - Edisons paziņoja. - Ceru, ka mēs vēl tiksimies.
- Ari es tā ceru, - es atbildēju un nemeloju.
- Džeikob, vai drīkst - mēs aizbrauksim pie tevis ciemos? -Klēra lūdzās. - Vienmēr esmu gribējusi apskatīt Ameriku.
Man pietrūka dūšas paskaidrot, kāpēc tas nav iespējams. - Protams, drīkst, - es teicu. - Es priecāšos.
Šārons uzsita ar kārti pa laivas sānu. - Visi uz klāja!
Es negribīgi iekāpu laivā, Emma un mis Peregrine man sekoja. Viņas uzstāja, ka pavadīs mani, līdz es satikšu vecākus, un es tam nepretojos. Pakāpeniskas atvadas šķita daudz vieglāk panesamas.
Šārons pacēla enkuru, un mēs atrāvāmies no krasta. Draugi mums māja un, kad slīdējām garām, uzsauca atvadas. Es pamāju pretī, tomēr bija pārlieku grūti skatīties, kā samazinās viņu stāvi, tāpēc turēju acis pievērtas, līdz straume mūs aiznesa aiz Grāvja līkuma, aizsedzot skatu uz palicējiem.