- Priecājos ar jums iepazīties. - Mis Peregrine sarokojās ar maniem vecākiem. - Jums ir brīnišķīgs dēls, visaugstākās klases zēns. Džeikobs ir ne vien lielisks džentlmenis, viņš ir pat vēl vairāk apdāvināts nekā viņa vectēvs.
- Nekā viņa vectēvs? - mans tētis pārjautāja. - Kā jūs...
- Kas ir šī savādā sieviete? - jautāja mamma. - Kā jūs pazīstat mūsu dēlu?
Mis Peregrine satvēra tēta un mammas delnas un dziļi ielūkojās abiem acis. - Alma Peregrine, Alma Le Feja Peregrine. Jā, cik noprotu, jums šeit Britu salās nav klājies viegli. Tas bija briesmīgs ceļojums. Domāju, ka visiem iesaistītajiem būs labāk, ja jūs vienkārši aizmirsīsiet, ka tas vispār noticis. - Vai piekrītat?
- Jā, - sacīja mamma, bet viņas skatiens bija aizklīdis tālē.
- Es piekritu, - mans tēvs teica gluži kā viegli nohipnotizēts.
Mis Peregrine bija apturējusi viņu smadzeņu darbību.
- Fantastiski, brīnišķīgi, - viņa atbildējā. - Tagad, lūdzu, koncentrējiet skatienu šurp. - Imbrine palaida vaļā manu vecāku delnas un izvilka no kabatas garu piekūna spalvu ar ziliem plankumiem. Man pārskrēja karsts vainas apziņas vilnis, un es viņu apturēju.
- Pagaidiet! - es teicu. - Galu galā es laikam nevēlos, lai jūs to darītu.
- Vai esat pārliecināts? - Šķita, ka esmu sagādājis mis Pere-grinei vieglu vilšanos. - Jūs var sagaidīt lieli sarežģījumi.
- Es jūtos tā, it kā krāptu vecākus, - es atzinos.
- Ko tu tādā gadījumā viņiem teiksi? - Emma jautāja.
- Vēl nezinu. Bet man nešķiet pareizi tā vienkārši... izskalot viņiem smadzenes.
Atklāt patiesību šķita egoistiski, bet izdzēst pašu skaidrojuma nepieciešamību - divtik savtīgi. Un kā tad policija? Un radinieki? Manu vecāku draugi? Viņi taču noteikti zina, ka biju pazudis, un, ja vecāki aizmirstu notikušo... rastos absolūts haoss.
- Kā vēlaties, - mis Peregrine sacīja. - Tomēr es uzskatu, ka būtu prātīgāk atļaut man izdzēst no vecāku atmiņas pēdējās divas vai trīs minūtes, lai viņi aizmirstu par Blūmas jaunkundzi un mani.
- Nu... labi, - es piekritu. - Ja vien līdz ar to viņi neaizmirst arī angļu valodu.
- Es rīkojos ļoti precīzi, - imbrīne norādīja.
- Kas tās par runām par smadzeņu skalošanu? - atskanēja policista balss. - Kas jūs esat?
- Alma Peregrine, - mis Peregrine atbildēja un steidzās paspiest vīrieša roku. - Alma Peregrine, Alma Le Feja Peregrine.
Policists nodūra galvu un pēkšņi pievērsās kādam plankumam uz grīdas.
- Varu iedomāties dažus nebūtnes, kuriem vajadzētu veikt šo operāciju, - Emma piebilda.
- Diemžēl tas iedarbojas tikai uz parasto ļaužu piekāpīgajiem prātiem, - mis Peregrine atbildēja. - Jā, runājot par to... - Im-brine pacēla gaisā spalvu.
- Pagaidiet! - es teicu. - Pirms jūs to izdarīsiet... - Es sniedzu viņai roku. - Paldies jums par visu. Man jūsu tiešām pietrūks, mis Peregrine.
Imbrīne izlikās neredzam manu roku un apskāva mani. - Šīs jūtas ir abpusējas, Portmena kungs. Un man būtu jāpateicas jums. Bez jūsu un Blūmas jaunkundzes varonības...
-Ja jūs visus tos gadus nebūtu glābusi manu vectēvu...
Imbrīne pasmaidīja. - Vienosimies par neizšķirtu.
Atlika pēdējās ardievas. Vissmagākās. Es apskāvu Emmu, un viņa neganti apvija rokas man apkārt.
- Vai mēs drīkstam sarakstīties? - viņa jautāja.
- Vai esi pārliecināta, ka tu to gribi?
- Protams. Draugi uztur sakarus.
- Labs ir, - es atviegloti nopūtos. - Mēs varētu vismaz...
Un tad Emma mani noskūpstīja. Ar pilnvērtīgu skūpstu uz
lūpām. No tā man sagriezās galva.
- Man šķita, ka esam tikai draugi! - es teicu un pārsteigts atkāpos.
- Nūjā. - Emma nodūra acis. - Tagad esam draugi. Man tikai vajadzēja vienu beidzamo atmiņu.
Mēs abi iesmējāmies, bet mūsu sirdis tajā mirklī iesāpējās un salūza.
- Bērni, izbeidziet! - mis Peregrine nošņāca.
- Frenk, - mana mamma tik tikko dzirdami ierunājās, - kas ir tā meitene, ko Džeiks skūpsta?
- Man nav ne mazākās jausmas, - tētis nomurmināja. - Džei-kob, kas ir tā meitene, un kāpēc tu viņu bučo?
Es pietvīku. - Nu... Tā ir mana... draudzene. Emma. Mēs tikai atvadāmies.
Emma kautrīgi atmeta ar roku. - Jūs noteikti neatceraties mani, bet vienalga - labdien!
- Labs ir, taču beidz bučot svešas meitenes un nāc pie mums, - mamma sacīja.
- Okei. - Es pievērsos mis Peregrīnei: - Šķiet, pie tā arī paliksim.
- Nedomājiet, ka šīs ir atvadas, - imbrine atbildēja. - Tagad jūs esat mūsējais un no mums tik viegli vis vaļā netiksiet.
- Es tiešām ceru, ka tā ir. - Par spīti nospiedošajai situācijai, es pasmaidīju.
- Es tev rakstīšu. - Arī Emma centās smaidīt, tomēr viņai aizlūza balss. - Lai tev veicas ar... ko nu normālie ļaudis dara.
- Uz redzēšanos, Emma! Es skumšu pēc tevis. - Šie vārdi šķita tik nepiemēroti, bet līdzīgos brīžos jebkuri vārdi ir nepiemēroti.
Mis Peregrine pagriezās, lai pabeigtu iesākto. Viņa pacēla piekūna spalvu un pakutināja maniem vecākiem zem nāsīm.
- Atvainojiet, - māte sacīja, - bet ko jūs uzdrošināāā... AAA-PČĪĪ!
Vecākus pārņēma šķavu lēkme, un, kamēr viņi šķaudīja, mis Peregrine pakutināja policistu, un arī viņš sāka šķaudīt. Kad viņi norima, deguni tecēja un vaigi svila, bet mis Peregrine jau bija nozudusi laukā pa durvīm.
- Kā jau es teicu... - tētis iesāka, it kā dažu pēdējo minūšu nebūtu bijis. - Pagaidiet... ko gan es teicu?
- Ka mums jādodas mājās un vēlāk par visu jāparunā, - es cerīgi ieminējos.
- Pirms tam gan jums būs jāatbild uz dažiem jautājumiem, - policists iebilda.
Dažas minūtes pagāja sarunā ar policiju. Es atbildēju nekonkrēti un katra teikuma galā piekabināju atvainošanos, kā ari zvērēju tā un šitā, ka neesmu ne ticis nolaupīts, ne cietis no vardarbības vai lietojis narkotikas. (Mis Peregrines smadzeņu skalošanas dēļ policists bija aizmirsis, ka mani vajag pārbaudīt saistībā ar narkotikām.) Kad vecāki paskaidroja par vectēva nāvi un nepatikšanām, kādas mani bija piemeklējušas pēc tam, policists izskatījās apmierināts, ka esmu tikai tāds daļēji ķerts bēglis, kurš aizmirsis lietot zāles. Mums lika parakstīt vairākas veidlapas un ļāva iet.
-Jā, jā! Lūdzu, brauksim mājās, - mamma sacīja. - Bet mēs patiešām parunāsim par visu, jaunais cilvēk. Visos sīkumos.
Mājās. Man šis vārds bija kļuvis svešs. Tas apzīmēja kādu tālu zemi, kuru es tik tikko vairs spēju iztēloties.
-Ja pasteigsimies, mēs varētu paspēt uz vakara reisu, - tētis ieminējās.
Viņš bija gluži vai piecementējis savu roku pie mana pleca, kā baidoties, ka es aizbēgšu, tiklīdz viņš palaidīs mani vaļā. Mamma nespēja novērst no manis skatienu, un viņas lielajās, pateicības pilnajās acīs krājās asaras.
- Man viss ir kārtībā, - es teicu. - Goda vārds.
Es zināju, ka vecāki man netic un neticēs vēl ilgi. Mēs izgājām uz ielas, lai apturētu kādu melno taksometru. Kad viens jau tuvojās, es ieraudzīju parkā otrpus ielai divas pazīstamas sejas, kuras mani vēroja. Raibajā ozola ēnā stāvēja Emma un mis Peregrine. Pacēlu roku atvadām, un man iesāpējās sirds.
- Džeik? - Tētis atvēra man taksometra durvis. - Kas par lietu?
Es pārstāju māt un izlikos, ka tikai pakasu galvu. - Nekas, tēt.
Iekāpu taksometrā. Tētis pagrieza galvu un paskatījās uz parka pusi. Kad paraudzījos pa mašīnas logu, zem ozola redzēju tikai putnu un dažas gaisā saceltas lapas.
Atgriešanās mājās nebija nedz triumfāla, nedz viegla. Es biju sagrāvis vecāku uzticību, un tās atgūšana nozīmēja ilgu darbu un lielas pūles. Ņemot vērā bēgšanas iespēju, tiku nepārtraukti novērots. Mani nekur nelaida vienu pašu, pat ne pastaigā ap kvartālu. Mājā ierīkoja sarežģītu drošības sistēmu, kas gādāja ne tikai par to, lai mājā neiekļūtu zagļi, bet ari lai es netiktu ārā. Steidzami atsākās mana ārstēšana. Tiku pakļauts neskaitāmām psihologu pārbaudēm, un man izrakstīja jaunas, daudz stiprākas zāles (kuras es paslēpu zem mēles un vēlāk izspļāvu). Tomēr tovasar es būtu bijis ar mieru izciest vēl stingrākus ierobežojumus. Ja brīvības zaudēšana uz kādu laiku bija cena, kas jāsamaksā par iegūtajiem draugiem, par pieredzēto neparasto dzīvi, kura, kā tagad labi zināju, pieder arī man, tas šķita godīgs darījums. Bija vērts piedalīties neskaitāmās neveiklās sarunās ar vecākiem un katru nakti pavadīt vientulībā, sapņojot par Emmu un īpatnajiem draugiem. Tā vērta bija ikviena vizīte pie manas jaunās psihiatres.