Vai tas nav īsts ārprāts?
Vēl mēs izmantojam Pancilpikumu, lai izpētītu dažādas vietas un iepazītu jaunus cilvēkus. Mis Peregrine teica, ka mums derētu uzzināt, kā īpatņi dzīvo citur pasaulē. Es atradu mājā fotoaparātu un paņēmu to līdzi beidzamajā ekskursijā, tāpēc pievienoju vēstulei dažus uzņēmumus. Bronvīne apgalvo, ka man padodas fotografēšana.
Es ārprātīgi ilgojos pēc Tevis. Zinu, man nevajadzētu tā teikt... Līdz ar to kļūst vēl smagāk. Bet reizēm nespēju to nedarīt. Varbūt Tu varētu drīzumā atbraukt ciemos? Es to tik ļoti vēlos! Vai varbūt...
Emma bija nosvītrojusi vārdu “varbūt” un uzrakstījusi: Ak vai, es dzirdu, ka Šārons mani sauc. Viņš dodas prom, un es gribu, lai šī vēstule nonāk pastā jau šodien. Raksti drīz! Mīlu, Emma Es prātoju: nez ko nozīmēja tas “varbūt”...
Aplūkoju atsūtītās fotogrāfijas. Katrai otrā pusē bija uzrakstītas dažas rindas. Pirmajā uzņēmumā bija redzamas divas Viktorijas laika dāmas stāvam pie svītrainas nojumes zem uzraksta ĪPATŅI. Otrā pusē Emma bija uzrakstījusi: Mis Niedrustērste un mis Gārgale radījušas ceļojošu izstādi, kurā apskatāmi daži veci Bentema eksponāti. Kopš īpatņi var brīvāk ceļot, viņi diezgan aktīvi iesaistās uzņēmējdarbībā. Mēs tik daudz vēl nezinām par savu vēsturi...
Nākamajā fotogrāfijā bija iemūžināti vairāki pieauguši cilvēki, kuri pa šaurām kāpnēm dodas uz pludmali, kur tos gaida airu laiva. Kaspijas jūras krastos ir kāda ļoti skaista cilpa, Emma rakstīja, un pagājušonedēļ Nims kopā ar dažām imbrīnēm devās turp laivu izbraukumā. Mēs ar Hjū un Horāciju arī pievienojāmies, tikai palikām krastā. Paldies par kūkām, airu laivu mums pietiks ilgam laikam!
Pēdējā uzņēmumā es ieraudzīju Siāmas dvīnes ar milzīgām, baltām lentēm ogļmelnajos matos. Viņas sēdēja viena otrai blakus un ar rokām vilka uz sāniem svārkus, lai parādītu kopīgo rumpja daļu. Karlota un Karlita ir nešķiramas, otrā pusē bija rakstīts, bet ne jau tā ir viņu galvenā īpatnība. Viņu organismi rada īpaši stipru līmi, kas izkaltusi ir vēl izturīgāka par betonu. Enohs tādā iesēdās un ar dibenu pielipa pie krēsla uz veselām divām dienām! Viņš bija tik nikns, ka es bažījos, vai zēna galva nenolēks no pleciem. Kaut Tu būtu to redzējis...
Es nekavējos ar atbildi. Ko Tu domāji ar “varbūt"?
Pagāja desmit dienas, bet no Emmas nepienāca neviena vēsts. Es uztraucos, vai viņa nav nospriedusi, ka aizgājusi vēstulē par tālu, ka pārkāpusi mūsu vienošanos palikt tikai draugiem, un nu atkāpjas. Es domāju, vai nākamo vēstuli viņa maz parakstīs: Mīlu, Emma. Es jau biju kļuvis atkarīgs no šiem diviem vārdiem. Kad pagāja divas nedēļas, es sāku bažīties, vai vispār vēl jebkad saņemšu no viņas kādu vēstuli.
Tad pasta sūtījumi vairs nepienāca nemaz. Es kā apmāts gaidīju pastnieku un, kad viņš neieradās četras dienas no vietas, sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Maniem vecākiem vienmēr pienāca tonnām katalogu un rēķinu. Tik neuzkrītoši, cik iespējams, ieminējos, ka man šķiet dīvaini, kāpēc pēdējā laikā vairs nesaņemam nekādu pastu. Tēvs kaut ko nomurmināja par valsts svētkiem un mainīja sarunas tematu. Tobrīd es sāku uztraukties pa īstam.
Noslēpums atklājās nākamajā rītā dakteres Spangeres apmeklējuma laikā, kur bija aicināti piedalīties ari mani vecāki. Tas bija neierasti. Kamēr ieņēmām vietas, tēvs un māte pelēkām sejām saspringuši nopūlējās piedalīties tukšajās sarunās par neko. Spangere iesāka ar parastajiem virspusējiem jautājumiem. Kā es pēdējā laikā jūtos? Vai man ir bijuši kādi interesanti sapņi? Es apzinājos, ka ārste tikai gatavojas sarunai par kaut ko svarīgu, un beigu beigās vairs nespēju izturēt spriedzi.
- Kāpēc šeit atrodas mani vecāki? - es pajautāju. - Un kāpēc viņi izskatās tā, it kā nupat būtu pārnākuši no bērēm?
No dakteres Spangeres lūpām pirmoreiz nozuda mūžīgais smaids. Viņa pasniedzās pēc mapes, kas atradās uz rakstāmgalda, un izņēma trīs aploksnes.
Tās bija Emmas vēstules. Visas atvērtas. - Mums jāparunā par šo te, - viņa teica.
- Mēs sarunājām, ka nebūs nekādu noslēpumu, - tētis ierunājās. - Tas nav labi, Džeik. Nemaz nav labi.
Man notrīsēja rokas. - Tās ir privātas vēstules, - es sacīju, cenšoties kontrolēt balsi. - Tās ir adresētas man. Jūs nedrīkstējāt tās lasīt.
Kas bija šajās vēstulēs? Ko mani vecāki tur ieraudzīja? Nu viss ir pagalam. Pavisam un galīgi pagalam.
- Kas ir Emma? - daktere jautāja. - Kas ir mis Peregrine?
- Tā nav godīgi! - es iesaucos. - Jūs nozagāt manas privātās vēstules un tagad tās izmantojat, lai man uzbruktu!
- Pieklusini toni! - tētis iejaucās. - Tagad viss ir nācis gaismā, tāpēc esi godīgs, jo tā būs vieglāk mums visiem.
Daktere Spangere pacēla gaisā fotogrāfiju, kuru Emma droši vien bija pievienojusi kādai vēstulei. - Kas ir šie cilvēki?
Es paliecos uz priekšu, lai apskatītu fotogrāfiju. Tājā bija redzamas divas pavecas kundzes šūpuļkrēslā, un viena turēja otru klēpī kā mazu bērnu.
- Man nav ne jausmas! - es iecirtos.
- Otrajā pusē ir uzraksts, - ārste turpināja. - Tur ir teikts: “Mēs meklējam jaunas metodes, kā palīdzēt tiem, kuriem daļēji atņemta dvēsele. Izrādās, ciešs kontakts dara brīnumus. Jau pēc dažām stundām mis Degunragputne jutās kā pavisam jauna imbrīne.”
Viņa to izrunāja kā im-brijne.
- Imm-brīīne, - es izlaboju, nespējot paturēt sakāmo pie sevis. - Parasts garais ī.
- Skaidrs. - Daktere Spangere nolika fotogrāfiju malā un atbalstīja zodu rokā. - Un kas tad ir... imm-brīīne?
Vēlāk apdomājot, bija jāatzīst: es rīkojos muļķīgi. Bet tobrīd jutos kā iedzīts stūrī - it kā man nebūtu citas izvēles kā vien pateikt patiesību. Viņi bija tikuši pie vēstulēm, pie fotogrāfijām, un visām manām sadomātajām pasaciņām vairs nebija nekādas vērtības.
- Viņas mūs sargā, - es sacīju.
Daktere Spangere paraudzījās uz maniem vecākiem. - Vai mūs visus?
- Nē. Tikai īpatnos bērnus.
- īpatnos bērnus, - psihiatre nesteidzīgi atkārtoja. - Un tu tici, ka esi viens no viņiem?
Es pastiepu roku uz priekšu. - Tagad es gribētu dabūt savas vēstules.
- Tu tās dabūsi, bet vispirms mums jāparunā, labi?
Es atvilku roku atpakaļ un sakrustoju abas uz krūtīm. Daktere runāja ar mani tā, it kā mans IQ būtu tikai septiņdesmit.
- Tātad - kas liek tev domāt, ka esi īpatnis?
- Es redzu to, ko citi nespēj saskatīt.
Ar acs kaktiņu pamanīju, ka mani vecāki strauji nobāl. Viņi nespēja aptvert notiekošo.
- Vēstulēs tu pieminēji kaut kādu... Pan... cilpikumu. Ko tu vari par to pastāstīt?
- Ne jau es rakstīju tās vēstules, bet gan Emma, - es atbildēju.
- Protams. Tādā gadījumā mainīsim tematu. Pastāsti man par Emmu!
- Dakter, - mana mamma iejaucās, - nez vai būtu vēlams veicināt...
- Portmenas kundze, lūdzu! - daktere Spangere pacēla roku.
- Džeik, pastāsti man par Emmu! Vai viņa ir tava meitene?
Es pamanīju, kā tētis sarauc uzacis. Līdz šim man nebija bijis nevienas draudzenes. Es pat ne reizi nebiju gājis uz randiņu.