- Laikam bija, bet tagad mēs esam... paņēmuši pauzi.
Daktere kaut ko pierakstīja, tad pabakstīja ar pildspalvu
zodu. - Un kāda Emma izskatās, kad tu viņu iztēlojies?
Es ierāvos dziļāk krēslā. - Ko jūs ar to gribat teikt - iztēlojos?
- Nūja. - Dakteres lūpas savilkās ciešāk. Viņa saprata, ka visu ir sabojājusi. - Es gribēju jautāt...
- Labi, nu jau būs diezgan, - tētis teica. - Mēs zinām, Džeik, ka tu tās vēstules uzrakstīji pats.
Es krēslā gandrīz palēcos. - Ko es izdarīju? Tas pat nav mans rokraksts!
Tētis izņēma no kabatas vēstuli - to, kuru Emma bija viņam atstājusi. - Tu taču uzrakstīji šo te, vai ne? Tas pats rokraksts.
- Ari to rakstīja Emma! Paskaties, te ir viņas vārds! - Es centos satvert vēstuli. Tētis to parāva nost, lai es nevarētu aizsniegt.
- Dažbrīd mēs kaut ko tik ļoti vēlamies, ka iztēlojamies kā reālu, - daktere Spangere paskaidroja.
-Jūs mani uzskatāt par jukušu? - es iekliedzos.
- Šajā kabinetā mēs nelietojam šo vārdu, - daktere atbildēja.
- Džeik, lūdzu, nomierinies!
- Un kā tad markas uz aploksnēm? - Es norādīju uz vēstulēm, kas atradās uz ārstes rakstāmgalda. - Tās taču ir pienākušas no Londonas!
Mans tēvs nopūtās. - Džeikij, pagājušajā semestrī tu skolā apguvi fotošopu. Varbūt esmu vecs, tomēr zinu, cik viegli ir kaut ko tādu viltot.
- Un fotogrāfijas? Vai es esmu viltojis ari tās?
- Tās piederēja tavam vectēvam. Esmu pārliecināts, ka jau agrāk esmu tās redzējis.
Tobrīd man sagriezās galva. Es jutos izģērbts, nodots un briesmīgi pazemots. Tad es pārstāju runāt, jo viss, ko teicu, nez kāpēc tikai vēl vairāk pārliecināja viņus, ka esmu sajucis prātā.
Es sēdēju un dusmojos, bet pārējie runāja par mani tā, it kā manis telpā nebūtu. Dakteres Spangeres jaunā diagnoze vēstīja, ka esmu pārcietis “radikālu saiknes zaudēšanu ar realitāti” un ka šie īpatņi ir tikai daļa no smalkās ilūziju pasaules, kuru esmu radījis pats savā galvā, - ieskaitot ari savu meiteni. 11 kā es esot ļoti gudrs, man ir izdevies nedēļām ilgi visus apmuļķot, liekot domāt, ka esmu pie pilna saprāta. Tomēr vēstules pierādot, ka līdz izveseļošanās brīdim vēl tālu un ka es pat varot apdraudēt pats sevi. Psihiatre ieteica pēc iespējas drīzāk nosūtīt mani uz “slēgta rakstura klīniku”, kur es tiktu “rehabilitēts un novērots”. Es to sapratu kā speciālistes slēdzienu, ka esmu galīgi nenormāls.
Viņi jau bija visu izplānojuši. - Tikai uz nedēļu vai divām, -tēvs mani mierināja. - Tā tiešām ir jauka un ārkārtīgi dārga vieta. Uztver to kā mazu atvaļinājumu.
- Atdodiet manas vēstules!
Daktere Spangere iebāza aploksnes atpakaļ mapē. - Atvaino, Džeik, bet, mūsuprāt, būs labāk, ja es tās paturēšu.
- Jūs man melojāt! - es teicu un metos pie rakstāmgalda, taču Spangere izrādījās veiklāka un ar mapi rokās palēcās atpakaļ. Tētis iekliedzās un satvēra mani, un jau nākamajā mirkli pa durvīm iesteidzās divi no maniem tēvočiem. Visu šo laiku viņi bija gaidījuši priekšnamā. Miesassargi - ja nu gadījumā es mēģinātu bēgt.
Viņi aizveda mani līdz autostāvvietai un iesēdināja mašīnā. Tēvoči dažas dienas padzīvošot pie mums, mamma nervozi paskaidroja, līdz klīnikā sagatavos man palātu.
Viņi baidījās palikt ar mani divatā. Mani miesīgie vecāki. Vēlāk viņi aizsūtīs mani uz turieni, kur es sagādāšu raizes citiem. Uz klīniku. It kā man vajadzētu pārsiet savainotu elkoni. Lietas ir jāsauc īstajos vārdos: tas ir trakonams, lai cik dārgi par to jāmaksā. Tur es vairs nevarēšu izlikties, ka noriju zāles, un vēlāk tās izspļaut. Tur man neizdosies apmuļķot ārstus ar izgudrotām pasakām par apmātību un atmiņas zudumu. Mani pielies pilnu ar neiroleptiķiem un patiesības serumiem, līdz es viņiem izstāstīšu visu līdz pēdējam par īpatņu pasauli. Izmantojot to par pierādījumu manam neglābjamajam ārprātam, viņiem nebūs citas izvēles kā ieslodzīt mani palātā ar mīkstām sienām un noskalot tās durvju atslēgu podā.
Es biju droši un pa īstam iespundēts.
Dažas nākamās dienas mani pieskatīja kā noziedznieku, un kāds no vecākiem vai tēvočiem vienmēr atradās ne tālāk kā blakusistabā. Visi gaidīja zvanu no klīnikas. Es pieļauju, ka tā bija iecienīta vieta, bet, tiklīdz atbrīvosies kāda palāta - un tas bija gaidāms kuru katru dienu -, mani nogādās turp kā saini.
- Mēs tevi apciemosim katru dienu, - mamma mani mierināja. - Tikai uz dažām nedēļām, Džeikij, tici man.
Tikai uz dažām nedēļām. Kā tad!
Es centos vest vecākus pie prāta. Lūdzos, lai piesaista kādu grafologu, kas pierādītu, ka tās vēstules neesmu rakstījis es. Kad tas neizdevās, es pilnībā ierāvos sevi. Atzinos, ka esmu tās rakstījis (lai gan tā, protams, nebija), sacīju, ka tagad saprotu, ka biju visu izgudrojis - ka nav nekādu īpatno bērnu, nekādu imbriņu un nekādas Emmas. Tās iepriecināja vecākus, tomēr viņi nepārdomāja. Vēlāk es nejauši dzirdēju, kā viņi sačukstas, un uzzināju: lai nodrošinātu man vietu rindā, viņiem nācās samaksāt avansu par pirmo uzturēšanās nedēļu klīnikā - ļoti dārgajā klīnikā. Tātad vairs nebija nekāda atkāpšanās ceļa.
Es apsvēru iespēju bēgt. Paķert mašīnas atslēgas un aizlaisties. Tomēr mani neizbēgami noķertu, un tad mans stāvoklis pasliktinātos vēl vairāk.
Es fantazēju par to, kā Emma ierodas mani glābt. Pat uzrakstīju vēstuli, kurā pastāstīju par notikušo, bet nebija nekādas iespējas to nosūtīt. Ja ari man izdotos nemanītam aizlavīties līdz pastkastītei, pastnieks vairs mūsu mājā neiegriezās. Un, pat ja mana vēsts sasniegtu Emmu, kāda gan tam vairs būtu nozīme? Es biju iestrēdzis tagadnē, tālu prom no cilpas. Viņa tik un tā nevarētu ierasties.
Trešajā izmisuma naktī es nospēru tēta tālruni (man pašam tāds vairs nedrīkstēja būt) un ar to nosūtīju Emmai e-pasta vēstuli. Kad vēl neaptvēru, cik maz Emma saprot no datoriem, biju viņai izveidojis adresi: ugunsmeital901@gmail.com, bet draudzenes interese bija tik nemainīgi neesoša, ka ne reizi nebiju uz šo adresi neko rakstījis un, kā vēlāk aptvēru, pat nebiju viņai pavēstījis piekļuves paroli. Pudelē iebāztai un jūrā iemestai zīmītei būtu reālākas iespējas nonākt līdz adresātam, bet tā bija mana vienīgā iespēja.
No klīnikas piezvanīja nākamajā vakarā: palāta mani gaidot. Manas mantas bija sakravātas un gaidīja somās jau vairākas dienas. Ne tam, ka bija deviņi vakarā, ne divu stundu braucienam līdz klīnikai nebija nozīmes - tūliņ vajadzēja doties ceļā.
Sakāpām universāli. Vecāki ieņēma vietu priekšā, bet mani iespieda aizmugurē starp tēvočiem, it kā viņi baidītos, ka es mēģināšu izlēkt no braucošas mašīnas. Patiesībā es pat varētu to izdarīt. Tomēr, līdzko garāžas durvis dārdot atvērās un tētis iedarbināja dzinēju, niecīgās cerības, ko vēl loloju, sāka pagaist. No turienes nudien nebija iespējams aizbēgt. Es nevarēju nedz pārliecināt vecākus, lai izlaiž mani no mašīnas, nedz arī aizbēgt. Un, pat ja man izdotos bēgt uz Londonu, tam taču būtu nepieciešama pase un nauda, kā arī daudz kas cits, ko es nekādi nevarēju dabūt. Nē, nāksies vien to visu izturēt. īpatņi taču bija pārcietuši vēl lielākas mokas.
Mēs atmuguriski izbraucām no garāžas. Tētis ieslēdza mašīnas lukturus un pēc tam ari radio. Salonu piepildīja raitā dīdžeju vāvuļošana. Virs palmām, kas apjoza pagalmu, pie debesīm ausa mēness. Es noliecu galvu un pievēru acis, cenšoties norit šausmu kamolu, kas krājās rīkles galā. Varbūt izteikt vēlēšanos, lai nokļūtu pavisam citur? Varbūt es varētu izgaist?
Mašīna sāka kustēties, un zem riepām nočirkstēja gliemežvāku lauskas, kas klāja piebraucamo ceļu. Tēvoči pāri manai galvai sarunājās, šķiet, par sportu, tā mēģinot mazināt spriedzi. Es izslēdzu šīm balsīm skaņu.