Manis te nav.
Nebijām vēl nogriezušies no piebraucamā ceļa, kad mašīna spēji apstājās. - Sasodīts, kas notiek? - atskanēja tēva balss.
Viņš iedarbināja signalizāciju, un manas acis atsprāga vaļā, tomēr tas, ko ieraudzīju, tikai vēl vairāk pārliecināja, ka man ir izdevies iegrimt sapnī. Mūsu mašīnas priekšā šķērsām pāri piebraucamajam ceļam, mašīnas lukturu izgaismoti, stāvēja visi mani īpatnie draugi: Emma, Horācijs, Enohs, Olīvija, Klēra, Hjū un pat Milards, un visiem priekšā, uzmetusi uz pleciem ceļojuma mēteli, ar auduma somu rokā - mis Peregrine.
- Kas te, ellē, notiek? - ierūcās viens no tēvočiem.
-Jā, Frenk, ko tas, sasodīts, nozīmē? - jautāja otrs.
- Es nezinu, - mans tēvs atbildēja, atvērdams logu. - Nost no mana ceļa! - viņš uzsauca.
Mis Peregrine piegāja pie mašīnas durvīm. - Mēs to nedarīsim. Lūdzu, izkāpiet no mašīnas!
- Nolādēts, kas jūs tāda esat? - tētis nepadevās.
- Alma Le Feja Peregrine, Imbriņu padomes pagaidu vadītāja un šo īpatno bērnu direktore. Mēs esam tikušies jau agrāk, lai gan nedomāju, ka jūs to atceraties. Bērni, sasveicinieties!
Kad bērni pamāja sveicienus, Olīvija pacēlās gaisā un Klēra atvēra pakauša muti, tēvam atkārās žoklis un māte sāka elsot. Savukārt Milards - tikai drēbes bez ķermeņa - uzgrieza pirueti, un Emma, tuvodamās tēva pusē nolaistajam logam, uzšķīla plaukstās liesmu. - Sveicināti, Frenk! - viņa teica. - Mani sauc Emma. Esmu laba jūsu dēla draudzene.
- Redzat nu! - es iesaucos. - Es taču teicu, ka viņi patiešām eksistē!
- Frenk, ved mūs no šejienes prom! - mana māte iespiedzās un uzsita vīram pa plecu.
Līdz šim brīdim šķita, ka tētis ir sastindzis, bet nu viņš nospieda signalizācijas pogu, uzmina uz gāzes pedāļa, un mašīna, gliemežvāku fragmentiem aizlidojot pa gaisu, brāzās uz priekšu.
- STĀT! - es iebrēcos, jo mēs drāzāmies virsū maniem draugiem. Viņi pamuka malā - visi, izņemot Bronvīni, kura vienkārši stingri nostājās uz ceļa, pašāva rokas uz priekšu un ar tām saķēra mūsu mašīnas priekšgalu. Mēs spēji apstājāmies, un riteņi bezjēdzīgi kūla gaisu, bet mana māte un tēvoči šausmās kauca.
Mašīna spolēja uz vietas. Lukturi apdzisa, un dzinējs apklusa. Kamēr draugi ielenca mašīnu, es mēģināju pārliecināt savus radiniekus: - Viss kārtībā, tie ir mani draugi, viņi nedarīs jums pāri.
Tēvoči zaudēja samaņu, un viņu galvas nošļuka man uz pleciem, savukārt mātes kliedzieni pamazām pārvērtās šņukstos. Tētis plati ieplestām acīm nervozi vērās visapkārt. - Tas ir ārprāts, tas ir ārprāts, tas ir pilnīgs ārprāts, - viņš nepārstāja bubināt.
- Palieciet mašīnā, - es sacīju un, pasniedzies pāri paģībušajam tēvocim, atvēru durvis. Pārrāpos viņam pāri un izkāpu uz ielas.
Mēs ar Emmu pieplakām viens otram reibinošā apskāvienu virpulī. Es tik tikko dabūju pār lūpām vārdus. - Kā tev... Kā tu...
Pār visu ķermeni skrēja tirpas, un es biju pārliecināts, ka joprojām sapņoju.
- Es saņēmu tavu elektrisko vēstuli! - viņa sacīja.
- Manu... e-pastu?
- Jā, sauc to, kā gribi! Es satraucos, kad no tevis nepienāca nekādas ziņas, un tad atcerējos par mehānisko pastkasti, kuru, kā tu teici, esi man uztaisījis. Horācijam izdevās uzminēt paroli un...
- Mēs traucāmies šurp, tiklīdz uzzinājām, - mis Peregrine teica, tad paskatījās uz maniem vecākiem un nogrozīja galvu. - Ļoti skumji, tomēr ne gluži negaidīti.
- Mēs ieradāmies, lai glābtu tevi! - Olīvija iesaucās. - Tāpat kā tu izglābi mūs!
- Un es tik ļoti priecājos jūs redzēt! - es atsaucos. - Bet vai tad jums nav jāsteidzas atpakaļ? Jūs taču drīz vien sāksiet strauji novecot!
- Vai tad tu neizlasīji manas beidzamās vēstules? - Emma jautāja. - Es taču visu paskaidroju...
- Vecāki tās pievāca. Tāpēc jau viņi ir tik pārbijušies.
- Kā? Cik briesmīgi! - Mis Peregrine uzmeta maniem vecākiem niknu skatienu. - Tā ir zagšana, vai zināt! Jebkurā gadījumā - tev ne par ko nav jāuztraucas. Mēs izdarījām satraucošu atklājumu!
- Jūs gribējāt teikt, ka es izdarīju satraucošu atklājumu, -dzirdēju Milardu sakām. - Pateicoties Perpleksam. Pagāja vairākas dienas, līdz es izskaitļoju, kā lai dabū viņu atpakaļ uz to seno cilpu, izmantojot Bentema grūti saprotamo mašīnu. Un tikmēr Perpleksam bija stipri jānoveco. Tomēr tā nenotika. Vēl vairāk - viņa sirmie mati atguva tumšo krāsu! Tad es sapratu, ka, atrodoties Abatonā līdzās mums, viņā ir notikušas pārmaiņas - Perplekss ir atguvis savu īsto vecumu. Kad imbrīnes sagrāva cilpu, viņa pulkstenis it kā tika uzvilkts no jauna - tā varētu teikt. Tā rezultātā Perpleksa organisms atkal kļuva tieši tik vecs, cik izskatījās, nevis atbilstoši savam īstajam vecumam - piecsimt septiņdesmit vienam gadam.
- Turklāt atpakaļ pagriezās ne tikai Perpleksa, bet arī mūsu visu pulksteņi, - Emma aizrautīgi papildināja. - Tas skāra visus, kuri todien atradās Abatonā!
- Acīmredzot tāds ir cilpas sabrukuma blakusefekts - ārkārtīgi bīstama jaunības strūklaka, - mis Peregrine secināja.
- Tad jau tas nozīmē... ka jūs vairs nenovecosiet? Nemūžam?
- Vismaz ne ātrāk kā tu! - Emma sacīja un iesmējās. - Ik reizi tikai par vienu dienu!
- Cik... brīnumaini! - es teicu jau ārkārtīgi priecīgs, tomēr vēl nepaspējis visu aptvert. - Vai jūs esat pārliecināti, ka es nesapņoju?
- Pilnīgi pārliecināti, - mis Peregrine apstiprināja.
- Vai drīkstam palikt šeit mazliet ilgāk, Džeikob? - Klēra metās pie manis. - Tu teici, ka mēs vienmēr būsim gaidīti!
- Es nospriedu, ka mēs varētu šo dienu izmantot kā brīvdienu, - mis Peregrine pateica, vēl pirms es paspēju atbildēt. - Par divdesmit pirmo gadsimtu bērni nezina gandrīz neko, turklāt šī ēka izskatās daudz ērtāka nekā Bentema vecais žurku slazds, kur valda caurvējš. Cik daudz guļamistabu šeit ir?
- Hm... mums ir... laikam piecas.
-Jā, ar to būs diezgan. Pilnīgi pietiks.
- Bet kā tad mani vecāki? Un tēvoči?
Imbrine paskatījās uz mašīnu un atmeta ar roku. - Jūsu tēvočiem pavisam viegli var iztīrīt atmiņu. Runājot par jūsu vecākiem, - es domāju, ka kaķis ir izsprucis no maisa, kā mēdz teikt. Kādu laiku viņi būs rūpīgi jāpieskata un jātur īsā pavadā. Tomēr, ja vispār ir iespējams divus normālus cilvēkus pārliecināt paskatīties uz pasauli mūsu acīm, tad tiem noteikti ir jābūt diženā Džeikoba Portmena vecākiem!
- Un diženā Ābrahama Portmena dēlam un vedeklai! - Emma piebilda.
- Vai jūs... jūs pazināt manu tēvu? - tētis bijīgi ierunājās, palūrēdams uz mums pa mašīnas atvērto logu.
- Es viņu mīlēju kā dēlu, - mis Peregrine atbildēja. - Tāpat kā mīlu Džeikobu.
Tēta acis iemirdzējās, un viņš lēni nolieca galvu, tomēr, šķiet, neko nesaprata.
- Viņi uz kādu laiku apmetīsies pie mums, - es sacīju. - Sarunāts?
Tēta acis iepletās, un viņš sašļuka. - Nu... jā... Labāk paprasi mammai...
Māte bija sarāvusies čokurā uz pasažieru krēsla un ar plaukstām aizsegusi acis.
Es viņu pasaucu: - Mammu!
- Ej prom! - viņa teica. - Ejiet prom, jūs visi!
Mis Peregrine pieliecās tuvāk mammai. - Portmena kundze, lūdzu, paskatieties uz mani!
Mamma palūrēja pa pirkstu starpu. - Patiesībā jūsu šeit nav. Es tikai pie pusdienām izdzēru pārlieku daudz vīna, tas ari viss.
- Mēs tiešām esam pavisam reāli. Un, pat ja šobrīd tam grūti noticēt, mēs visi kļūsim par labiem draugiem.