Mamma uzgrieza muguru. - Frenk, pārslēdz staciju, man šis šovs nepatīk.
- Labi, mīļum, - tētis atbildēja. - Dēls, es laikam labāk... nu... - Viņš pievēra acis, nogrozīja galvu un aizvēra mašīnas logu.
- Vai esat pārliecināta, ka viņu smadzenes to izturēs? - es jautāju mis Peregrīnei.
- Viņi atgūsies, - imbrine atbildēja. - Tikai dažiem tas prasa mazāk, citiem - vairāk laika.
Mēs bariņā devāmies uz manu māju, un pie debesīm ausa spožs mēness. Karsto nakti atdzīvināja vēja pūsma un cikāžu čirkstēšana. Aiz mums Bronvīne stūma noslāpušo mašīnu, kurā joprojām atradās mani radinieki. Es nelaidu vaļā Emmas roku, un smadzenes kūsāja no visa nesen notikušā.
- Vienu es tomēr nesaprotu - kā jūs šeit nokļuvāt? - es jautāju. - Un vēl tik ātri...
Es mēģināju iztēloties meiteni ar otru muti pakausī un zēnu ar sanošu bišu spietu ap galvu, kuri mēģina iziet lidostas drošības pārbaudi. Un kā tad Milards - vai viņiem nācās zēnu ievest lidmašīnā nelegāli? Un kā gan viņi tika pie pasēm?
- Mums paveicās, - Emma atbildēja. - Viena no Bentema istabām veda uz cilpu, kuras izeja atrodas tikai kādas simt jūdzes no šejienes.
- Tas nu gan bija atbaidošs dūksnājs! - mis Peregrine piebilda. - Krokodili un mēsli līdz ceļiem. Nav ne jausmas, ko mans brālis gribēja ar to vietu iesākt. Lai nu kā, no turienes man izdevās iedarbināt izeju uz šodienu, un tad jau atlika vien noķert divus autobusus un noiet trīsarpus jūdzes kājām. Kopumā mēs ceļā pavadījām nepilnu dienu. Būtu lieki teikt, ka esam noguruši un izslāpuši.
Mēs jau atradāmies uz mājas lieveņa. Mis Peregrine uzmeta man gaidpilnu skatienu.
- Pareizi! Ledusskapī laikam jābūt zelterim...
Es neveikli iebāzu atslēgu slēdzenē, un durvis atvērās.
- Viesmīlība, Portmena kungs, viesmīlība, - mis Peregrine noteica, iesteigdamās mājā man pa priekšu. - Bērni, apavus atstājiet aiz sliekšņa, mēs vairs neatrodamies Velna aizā!
Es pieturēju durvis, kamēr draugi sanāca iekšā ar savām dubļainajām kurpēm un visu pārējo.
-Jā, ar šo māju lieliski pietiks, - mis Peregrine atzina. - Kur ir virtuve?
- Ko lai iesāk ar mašīnu? - Bronvīne jautāja, joprojām stāvot pie pakaļējā bufera. - Un vēl... ar tiem normālajiem...
- Varbūt noliec visu garāžā? - es ierosināju. - Un vēl tu varētu pāris minūšu viņus pieskatīt.
Bronvīne uzlūkoja Emmu, tad mani un pasmaidīja. - Skaidra lieta.
Es sameklēju garāžas durvju pulti un nospiedu pogu. Bronvīne iestūma mašīnu zem jumta ar visiem maniem apstulbušajiem vecākiem, un mēs ar Emmu beidzot palikām uz lieveņa divi vien.
- Vai esi pārliecināts, ka mēs tiešām varam te palikt? - viņa jautāja.
- Ar manu ģimeni nebūs viegli, bet šķiet, ka mis P. ir pārliecināta - mums izdosies.
- Es gribēju zināt, vai tev nav iebildumu. Mēs šķīrāmies kā...
- Vai tu joko? Es esmu ļoti laimīgs, ka esat šeit, pat nespēju to izteikt vārdiem.
- Labi. Tu smaidi, tad jau laikam būs jātic.
Smaidu? Es viscaur staroju kā pēdējais muļķis.
Emma paspēra soli man tuvāk. Es viņu apskāvu. Mēs nelaidām viens otru vaļā, un es piespiedu vaigu pie Emmas pieres.
- Es nekādi nebiju ar mieru tevi zaudēt, - Emma čukstēja, - tikai nesapratu, kā to panākt. Nocirst visu kā ar nazi šķita vieglāk nekā zaudēt tevi palēninātā tempā.
- Tev nekas nav jāpaskaidro, es saprotu.
- Jebkurā gadījumā - vairs ari neko neuzsāksim. Būsim tikai draugi. Ja tu to vēlies.
- Varbūt tā ir laba doma, - es attraucu, - vismaz pagaidām.
- Ak tā, - Emma uzreiz vīlusies nopūtās. - Protams...
- Nē, es gribēju teikt... - Es maigi atrāvos no Emmas un ielūkojos viņai acis. - Ja reiz tagad mūsu rīcībā ir daudz laika, varam nesteigties. Es varētu tevi uzaicināt uz kino... Mēs varētu doties pastaigās... Tā, kā to dara parastie ļaudis.
Emma paraustīja plecus. - Es necik daudz nezinu par to, ko un kā dara parastie ļaudis.
- Pavisam vienkārši, - es paskaidroju. - Tu man iemācīji būt īpatnim. Varbūt tagad es varētu iemācīt tev būt parastai. Vismaz tik parastai, kā es to saprotu.
Kādu brīdi Emma klusēja. Tad viņa iesmējās. - Protams, Džeikob. Manuprāt, tas izklausās jauki. - Viņa satvēra manu plaukstu, pieliecās tuvāk un noskūpstīja mani uz vaiga. - Tagad, kad mums vairs nav jāsteidzas.
Un tobrīd, kad es tur stāvēju un elpoju vienā ritmā ar Emmu un mums apkārt iestājās miers, es atskārtu, ka varbūt tie ir trīs visskaistākie vārdi angļu valodā.
Mums nav jāsteidzas.
Par fotogrāfijām
Šajā grāmatā iekļautie attēli ir autentiskas, senas fotogrāfijas, kuras nav nekādi pārveidotas, izņemot dažus uzņēmumus, kuri ir digitāli apstrādāti. Tās esmu uzcītīgi vācis vairāku gadu garumā: uzgājis krāmu tirgos, senu dokumentu izstādēs un tādu fotokolekcionāru arhīvos, kuri ir daudz prasmīgāki par mani. Viņi bija tik laipni, ka šķīrās no dažiem saviem brīnumainākajiem dārgumiem, tā palīdzot tapt šai grāmatai.
īpašnieki dāsni aizdeva man šādas fotogrāfijas.
