Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs
"Krisa Ridela lieliskās ilustrācijas ir Pola Stjuarta izcilās fantāzijas sērijas "Malaszenies hronikas" neatņemama sastāvdaļa. Otrā grāmata "Vētras dzinējs" ir tāpat darbības pārpilna kā tās priekštece. "
The Guardian
"Stjuarta neatvairāmā stāstītāja prasme, ko brīnišķīgi papildina Ridela smalki zīmētās ilustrācijās, padara to par labu lasāmvielu."
amazon.co.uk
""Stāstījums un plašais personāžu loks valdzina… Tas ir vairāk nekā tikai lasīšana: lasītājs tiek vests līdzi."
The School I.ibrarian
Bērniem, kuri lasījuši Harija Potera grāmatas un vēlas izpētīt vēl kādu pasauli… Tikai fantāzija un piedzīvojumi, un apbrīnojami zīmējumi."
Mail on Sunday
.
.
IEVADS
Kaut kur tālu, tālu, izvirzījusies pāri tukšumam tai apakšā, kā milzīga akmens kuģa priekšgals slejas Ma- laszeme. Plata, ūdeņiem bagāta upe - Malūdens upe - nebeidzami līst pār klints malu, kur tā veido pārkāri, un krīt lejup apakšā esošajā tukšumā. Tās izteka atrodas tālu iekšzemē, augstu tumšajā un baisajā Dziļajā mežā.
Lielā meža nomalē, tur, kur zemu nolaižas mākoņi, atrodas Maliene, neauglīga tukšaine, kur mutuļo miglas, gari un murgi. Tos, kuri apmaldās Malienē, sagaida viens no diviem iespējamiem likteņiem. Veiksmīgākie, neko neredzot, aizmaldīsies līdz klints malai un nokritīs, tā sagaidot nāvi. Neveiksmīgie nonāks Krēslas mežā.
Sava nebeidzamā zeltainā mijkrēšļa apspīdēts, Krēslas mežs ir apburošs - bet arī bīstams. Gaisotne tur ir skurbi- noša. Tiem, kuri ieelpo šo gaisu pārāk ilgi, iziet no prāta, kāpēc viņi vispār ieradušies kā nomaldījušies bruņinieki senaizmirstos meklējumos, ar mieru atteikties no dzīves, ja vien dzīve atteiktos no viņiem.
Reizēm Krēslas meža smagnējo rāmumu iztraucē spēcīgas vētras, kas Malaszemei brāžas virsū no apakšas. Šīs vētras, kuras tur tiek pievilktas, kā liesma pievelk naktstauriņus, riņķo kvēlojošajās debesīs - reizēm pat dienām ilgi. Dažas no šīm vētrām ir īpašas. To zibeņu spērieni rada vētrasfraksu, vielu, kas ir tik vērtīga, ka arī tā - par spīti Krēslas meža šaušalīgajām briesmām - iedarbojas kā magnēts uz tiem, kas vēlas to iegūt.
Zemākajā joslā Krēslas mežs dod vaļu Dumbrājam. Tā ir smirdīga, piesārņota vieta, ko padara riebīgu zampa no Lejaspilsētas fabrikām un metāllietuvēm, kuras izsūknējušas un izgāzušas te savus atkritumus tik ilgi, ka šī zeme ir mirusi. Un tomēr - tāpat kā visur citur Malaszemē - ari te kāds dzīvo. Tie ir ložņas, pabiras sārtām acīm un izbalējuši tikpat gaiši kā vietējā apkaime.
Tie, kuriem izdodas veikt ceļu pāri Dumbrājam, nonāk pussagruvušu būdu un nolaistu graustu labirintā, kas no abām pusēm ieskauj Malūdens upi. Tā ir Lejaspilsēta. Tās iedzīvotāju kopumu veido visas Malaszemes dīvainās tautas, radījumi un ciltis, kas iespiestas pilsētas šaurajās ielās. Tā ir netīra, pārapdzīvota un bieži vardarbības pilna, toties Lejaspilsēta ir arī visas saimnieciskās darbības centrs - gan atklātībā, gan slepenos darījumos.
Tā san, tā rosās, tā ir enerģijas pārpilna. Ikvienam, kas tajā dzīvo, ir kāds īpašs arods, kas pakļauts attiecīgai apvienībai un atrodas noteiktā rajonā. Tas noved pie intrigām, sazvērestībām, skarbas konkurences un nebeidzamiem strīdiem - rajonam ar rajonu, apvienībai ar apvienību, tirgotājam ar savu sāncensi tirgotāju. Vienīgais, kas apvieno visus apvienību biedrus, ir viņu kopīgās bailes no debesu pirātiem un naids pret tiem, kuri pārvalda debesis virs Malaszemes savos brīvi gaisā peldošajos kuģos un aplaupa katru apvienību biedru, kas gadās viņu ceļā.
Lejaspilsētas centrā atrodas liels dzelzs gredzens, no kura gara un smaga ķēde - reizēm nostiepta, reizēm vaļīga - stiepjas augšup pret debesīm. Tās galā ir liela lidojoša klints.
Tāpat kā visi citi Malaszemes planējošie akmeņi, tā cēlusies Akmeņu dārzos - izspraucās no zemes, auga, no apakšas to stūma uz augšu jauni, tai apakšā augoši akmeņi, klintij kļūstot aizvien lielākai. Ķēdi tai piestiprināja tacl, kad tā kļuva diezgan liela un viegla, lai paceltos debesīs. Uz tās ir uzbūvēta lieliskā Sanktafrak- sas pilsēta.
Sanktafraksa ar tās augstajiem, smailajiem torņiem, ko savieno gaisa tilti un pārejas, ir zinību šūpulis. Tajā dzīvo akadēmiķi, alķīmiķi un mācekļi - katram ir savs tituls -, tā ir apgādāta ar bibliotēkām, laboratorijā^! un lekciju telpām, ēdnīcām un sabiedriskām istabām. Apgūstamie priekšmeti ir tikpat neskaidri, cik nenovīdīgi tie netiek atklāti, un, par spīti veclaiku mācību labsirdības garam, Sanktafraksa ir verdošs sāncensības, sazvērestību un pretdarbību, skarbas kliķu cīņas katls.
Dziļais mežs, Maliene, Krēslas mežs, Dumbrājs un Akmeņu dārzi. Lejaspilsēta un Sanktafraksa. Malūdens upe. Vārdi ir kartē.
Tomēr aiz katra no šiem nosaukumiem ir tūkstošiem stāstu - stāstu, kas iemūžināti senajos ruļļos, stāstu, kas nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdos, stāstu, ko stāsta pat vēl tagad.
Tas, kas seko turpmāk, ir tikai viens no šiem stāstiem.
PIRMĀ NODAĻA
ATKALREDZĒŠANĀS
Bija pats dienas vidus, un Lejaspilsēta valdīja burzma. Zem netīras miglas pārsega, kas klāja pilsētu, lidinoties ap jumtu galiem un darot blāvāku saules gaismu, ielās un sānieliņās dzīvi ritēja drudžaina darbošanās.
Notika īdzīga kaulēšanās un preču maiņa; ielu muzikanti spēlēja, ielas tirgotāji skandēja garām nelaižamus izdevīgus pirkumus, no tumšiem, ēnainiem kaktiem savas žēlabainās prasības sauca ubagi, tomēr reti kurš apstājās, lai iemestu kādu monētu viņiem cepurē. Steigdamies šurp un turp, visi bija pārāk iegrimuši savās rūpēs, lai veltītu lieku domu kādam citam.
Nokļūt no punkta a uz punktu b, cik ātri vien iespējams, būt pirmajam, kas noslēdz darījumu, panākt labāko cenu, pārspējot sāncenšus, - lūk, ko Lejaspilsētā nozīmēja gūt sekmes. Bija vajadzīgi dzelzs nervi un acis pakausī, lai izdzīvotu; bija jāiemācās smaidīt, pat citam ceļot neslavu. Tā bija skarba dzīve, grūta dzīve, nežēlīga dzīve.
Tā bija uzmundrinoša dzīve.
Zarēns steidzās no baļķu dokiem cauri tirgus laukumam - nevis tāpēc, ka viņam pašam būtu kāda īpaša steiga, bet tāpēc, ka neprātīgā noskaņa bija lipīga. Šā vai tā, viņš pēc pieredzes bija iemācījies, ka tos, kuri nepielā- gojās vietējam bīstami straujajam ritmam, varēja nogāzt no kājām un samīdīt. Līdz ar "izvairies skatīties acis" un "neizrādi vājumu" viens no Lejaspilsētas galvenajiem likumiem bija "turies līdzi straumei".
Zarēnam bija nepatīkami karsti. Saule bija savā augstākajā punktā. Lai ^ gan to aptumšoja smacējošie, smirdīgie dūmi no metāl- lietuvēm, tā karsēja briesmīgi.
Nebija vēja, un, līkumojot garām veikaliem, letēm un stendiem, Zarēnam nāsīs sitās mulsinošs smaržu sajaukums. Novadējies mežalus, nobrieduši sieri, piededzis piens un verdoša līme, grauzdēta priežu kafija un čurkstošas tildera desiņas…
Vircotā desiņu smarža Zarēnam kā parasti atgādināja bērnību. Katru Vodgisa nakti meža troļļu ciematā, kurā viņš uzauga, pieaugušie mēdza mieloties ar tradicionālo tildera desiņu zupu. Cik sen tas tagad likās un cik tālu! Dzīve tolaik bija pavisam citāda: savrupa, ar savu kārtību, nesteidzīga. Zarēns klusībā pasmaidīja. Viņš nemūžam nespētu atgriezties tajā dzīvē. Tagad ne. Neparko, ne par visiem Dziļā meža kokiem.