Выбрать главу

Viņš turpināja ceļu pāri tirgus laukumam, kārdinošā de­siņu smarža kļuva vājāka, un to aizstāja cita smarža - smarža, kas uzjundīja pilnīgi citas atmiņas. Tā neapšaubā­mi bija svaigi miecētas ādas smarža. Zarēns apstājās un palūkojās apkārt.

Gara auguma tips ar slaktera asinssarkano ādu un tumš­sarkaniem matiem stāvēja pie sienas. Viņam kaklā bija pa- karināta koka paplāte, nokrauta ar aukliņās uzvērtiem ādas talismaniem un amuletiem, kurus viņš pārdeva vai - drīzāk - centās pārdot.

"Veiksmes amuleti!" viņš sauca. "Pērciet veiksmes amu­letus!"

Neviens viņu neņēma vērā, un, kad viņš pagājās uz priekšu, lai uzkarinātu kādu amuletu garāmgājēja kaklā, katrs šāds mēģinājums tika uzņemts ar aizkaitinātu galvas purināšanu, un goblins vai trollis, vai kāds cits aizsteidzās garām.

Zarēns skumji vēroja viņu. Sis slakteris - tāpat kā tik daudzi Dziļā meža iemītnieki, kas bija saklausījušies, ka Lejaspilsēta esot bruģēta ar zeltu, - te atklāja, ka īstenība ir pilnīgi citāda. Nopūties viņš pagriezās un jau gribēja iet tālāk, kad tieši tajā brīdī viņam garām drāzās īpaši ze­miska izskata alu gars skrandainās drēbēs un smagos zā­bakos.

"Veiksmes amuletu?" slakteris mundri piedāvāja un spēra soli uz priekšu, turēdams gatavībā ādas aukliņu.

"Aizvāc no manis savas slepkavīgās, sarkanās rokas!" alu gars ierēcās un mežonīgi atgrūda pastieptās rokas.

Slakteris apgriezās riņķī un nogāzās gar zemi. Veiksmes amuleti izbira uz visām pusēm.

Kamēr alu gars, pusbalsī lādēdamies, slāja tālāk, Zarēns piesteidzās klāt slakterim. "Vai tev nekas nekait?" viņš apjautājās, noliekdamies, lai palīdzētu viņam piecelties kājās.

Slakteris apvēlās apkārt un, acis mirkšķinot, paskatījās aug­šup uz Zarēnu. "Tādu rupjību," viņš žēlojās. "Es nezinu!" Viņš

novērsās un sāka uz paplātes vākt kopā amuletus. "Vienīgais, ko es cenšos darīt, ir godīgi nopelnīt kādu nieku iztikai."

"Tas nevar būt viegli," līdzjūtīgi teica Zarēns. "Tik tālu projām no tavām Dziļā meža mājām."

Zarēns labi pazina slakterus. Viņš reiz bija viesojies to meža ciematā un līdz pat šai dienai vēl aizvien valkāja aunradža ādas vesti, ko tie viņam bija uzdāvinājuši. Slak­teris pacēla acis. Zarēns pieskārās pierei sveicienam un vēlreiz pasniedza roku.

Tagad, kad amuleti, visi līdz pēdējam, bija vietā, slakteris roku saņēma un uzslējās augšā. Viņš pieskārās savai pierei. "Es esmu Stiegris," viņš teica. "Un paldies, ka apstājies apraudzīt, vai man nekas nekait. Vairums apkārtējo otra dēļ netērētu ne mirkli." Viņš pavīpsnāja. "Droši vien ne…" Viņš aprāvās.

"Kas ir?" jautāja Zarēns.

Slakteris paraustīja plecus. "Es tikai iedomājos, vai tu ne­gribētu nopirkt kādu no maniem veiksmes amuletiem." Un Zarēns klusībā smaidīja, kad slakteris nelūgts izvēlējās vienu no ādas talismaniem un sniedza to. "Kā būtu ar šo te? Tas ir ārkārtīgi iedarbīgs."

Zarēns paskatījās uz sarežģīto spirāli, kas bija iestrādāta tumši sarkanajā ādā. Viņš zināja, ka slaktētu acīs katram atsevišķam rakstam uz amuleta ir sava nozīme.

"Tie, kas valkā šo amuletu," tur­pināja slakteris, apsiedams auk­liņu Zarēnam ap kaklu, "būs pa­sargāti pret bailēm no zināmā."

"Vai nevajadzētu būt no nezi­nāmā?" jautāja Zarēns.

Slakteris iesprauslā jās. "Bailes no nezināmā piederas dumjiem un vājiem," viņš teica. "Tu man pēc tāda nelikies. Nē," viņš piebilda. "Pie manas naudas! Tas, kas ir zināms, lielāko tiesu biedē vairāk. Un, ja runājam par naudu, tas maksās sešus kvartus." Zarēns iebāza roku kabatā. "Ja nu vien," sazvērnieciskā čukstā piebilda slakteris, "tev varētu būt frakspulveris." Viņš skatījās uz lodveida sudraba me­daljonu, kas karājās Zarēnam kaklā. "Ar kripatiņu pietiktu."

"Atvaino," teica Zarēns, mezdams monētas gaidošajā asinssarkanajā plaukstā. "Lieka man nav."

Slakteris samierinājies paraustīja plecus. "Tāpat vien ienāca prātā," viņš nomurmināja.

Ar jaunāko amuletu pie citiem, kurus viņš bija uzkrājis gadu gaitā, Zarēns turpināja ceļu pa līkumoto šķērsieliņu labirintu.

gribēja spēlēties.

"Sveiks, mazais," Zarēns pietupies teica, kasīdams rotaļīgajam ra­dījumam spalvaino pazo­di. Visurložņa murrāja ai/ prieka un apvēlās uz mu­guras. "Ak tu lielais mī­luli," sacīja Zarēns. Viņš zināja, ka ilgi tā nebūs. Pilnībā pieauguši visur-

Viņš gāja garām dzīvnieku veikalam, - no tā vēdīja spē­cīga mitru salmu un siltu kažokādu smaka -, kad pēkšņi viņam pretī izbrāzās mazs, nikna paskata radījums ar at­ņirgtiem zobiem. Zarēns satrūcies parāvās atpakaļ, tad sā­ka smieties, jo tas, līdz galam nostiepis saiti, satraukti ņurdēdams, sāka uz vietas lēkāt augšup lejup. Tas bija vi- surložņu mazulis, un viņš

ložņas bija gan liels slogs, gan izcils sargdzīvnieks tiem, kam piederēja kas tāds, ko vērts sargāt.

"Ei!" atskanēja ķērcošs, tomēr neatlaidīgs čuksts. "Ko velti tērē laiku ar to dēlesblusu maisu? Panāc šurp."

Zarēns paskatījās apkārt. Pie pussagruvušā veikala dur­vīm bez visurložņas bija izstādīti neskaitāmi citi radījumi: pūkaini, spalvaini un ar zvīņām, ari daži no mazākajiem troļļiem un gobliniem te bija pieķēdēti pie sienām. Ne­viens no tiem neizskatījās pēc tāda, kas nupat būtu runājis.

"Te augšā, Zarēn," atkal atskanēja balss, šoreiz uzstā­jīgāk. Tirpas skrēja Zarēnam pa muguru uz augšu un uz leju. Tas, kurš bija runājis, turklāt vēl pazina viņu. "Uz šo pusi!"

Zarēns paskatījās uz augšu, un viņam aizrāvās elpa. "Kāpurputns!" viņš iesaucās.

"Tas pats," kāpurputns nočukstēja un neveikli pagriezās uz laktas pret viņu. "Sveicināts."

"Sveicināts," teica Zarēns. "Bet…"

"Runā klusāk," kāpurputns nošņāca, un tā labā acs pie­vērsās veikala ieejai. "Es negribu atklāt Svīdlēnim, ka pro­tu runāt."

Zarēns pamāja un norija kaklā sakāpušo kamolu. Kā gan tik cēls radījums varēja nonākt tik nolaistā vietā? Kāpur­putns, kas bija pieskatījis Zarēnu kopš tā brīža, kad zēns

bija klāt pie tā izšķilšanās, - kurš gan bija uzdrīkstējies to notvert? Un kāpēc tas bija ievietots būri, kas tik tikko lielāks par pašu nabaga radījumu, tā ka tam nācās pietupties uz laktas, nespējot iztaisnoties, nespējot izplest spārnus un brīnišķīgajam, ragotajam knābim rēgojoties starp restēm?

"Es drīz dabūšu tevi laukā no turienes," teica Zarēns, iz­vilkdams aiz jostas aizbāzto nazi. Viņš iegrūda plāno as­meni piekaramās slēdzenes atslēgas caurumā un sāka to drudžaini grozīt.

"Pasteidzies," mudināja kāpurputns. "Un, debesu dēļ, neļauj Svldlēnim nojaust, kas tev padomā."

"Nupat jau būs…" Zarēns nomurmināja caur sakostiem zobiem. Bet slēdzene ietiepīgi palika aizslēgta. "Ja vien es varēšu…"

Tajā brīdi gaisā pēkšņi atskanēja apdul­linošs KRAH! Zarēns nekavējoties pārtrauca savu darāmo un satraukts apgriezās apkārt. Viņš zināja, kas ir noticis. Tas notika visu laiku.

Papildus ķēdes, kas palīdzēja noturēt vietā lidojošo pil­sētu Sanktafraksu, pa brīdim trūka pušu.

"Vēl viena!" kāds iekliedzās.

"Piesargās!" brēca kāds cits.

Bet bija jau par vēlu. Pārtrūkusi ķēde jau gāzās zemē ar neatbilstoši maigu žvadzoņu un šķindoņu. Lejā ielās visi drāzās šurp un turp, uzgrūzdamies cits citam, nekur ne­tiekot.