Ķēde nogāzās lejā. Kliedziens cēlās augšup. Tad klusums.
Kad putekļi nosēdās, Zarēns izpētīja notikuma vietu. Dzelzslietu tirgotāja veikalam pretējā pusē bija ielauzts jumts. Divi stendi bija saplacināti. Un uz ielas gulēja nelaimīgais, ko krītošais metāls bija nositis.
Zarēns cieši skatījās uz skrandainajām drēbēm un pazīstamajiem smagajiem zābakiem. Tas bija alu gars. Varbūt tev galu galā būtu vajadzējis uzklausīt slakteri, viņš domāja un aptaustīja amuletu sev kaklā. Nu bija par vēlu. Alu garam veiksmes bija pietrūcis.
"Ak vai," viņš dzirdēja kāpurputnu nopūšamies. "Situācija tuvojas krīzei, un tas ir fakts."
"Ko tu ar to gribi teikt?" Zarēns jautāja.
"Tas ir garš stāsts," kāpurputns lēni teica. "Un…" Viņš apklusa.
"Ko?" vaicāja Zarēns.
Kāpurputns turpināja klusēt. Viņš zīmīgi pagrozīja vienu aci pret veikala ieeju.
"Ē!" atskanēja piesmakusi balss. "Vai tu domā pirkt to putnu, ko?" Iebāzdams nazi piedurknē, Zarēns pagriezās. Kājas iepletis, pretī stāvēja drukns tips, rokas iespiedis sānos.
"Es… es tikai patvēros te, kad ķēde pārtrūka," Zarēns teica.
"Hmm," noņurdēja Svīdlēnis, skatīdamies apkārt uz ķēdes radītajiem postījumiem. "Tā ir slikta padarīšana, visa tā ķēžu trūkšana. Un tas viss tā saucamo akadēmiķu bariņa dēļ. Kāds mums no viņiem jebkad bijis labums? Parazīti - visi viņi! Vai zini ko? Ja man būtu teikšana, es pārcirstu visas tās ķēdes un ļautu Sanktafraksai aizlidot plašajās debesīs. Tā tik būtu laba atbrīvošanās!" viņš rūgti piebilda, susinādams spīdīgo galvu ar netīru mutautu.
Zarēns bija mēms. Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis kādu
runājam sliktu par akadēmiķiem un par lidojošo pilsētu.
"Tomēr," Svīdlēnis turpināja, "vismaz mans īpašums nav bojāts, ja? Šoreiz ne. Klausies, tevi interesē tas putns vai ne?" viņš jautāja piesmakušā balsī.
Zarēns atskatījās uz pazemoto kāpurputnu. "Es meklēju runājošu."
Svīdlēnis skumji iesmējās. "Nē. no tā tu neko neizspiedīsi," viņš nicīgi teica. "Tas ir dumjš. Tomēr, lūdzu, vari jau mēģināt… Es tev to atdotu par ļoti pieņemamu cenu." Svīdlēnis strauji aizgriezās. "Man šobrīd ir cits klients," viņš noteica pār plecu. "Pasauc mani, ja esmu tev vajadzīgs."
"Ak tad dumjš, ko?" kāpurputns iesaucās, kad Svīdlēnis bija projām. "Tādu nekaunību! Tādu vīzdegunību!" Putna acs apgriezās apkārt un pievērsās Zarēnam. "Nestāvi tur un nesmīni," tas uzsauca. "Dabū mani laukā no šejienes - kamēr gaiss ir tīrs."
"Nē," teica Zarēns.
Kāpurputns neizpratnē skatījās uz viņu. Tad pašķieba galvu sānis - cik nu vien būris ļāva. "Nē?" tas pārjautāja.
"Nē," Zarēns atkārtoja. "Es vispirms gribu dzirdēt to "garo stāstu". "Situācija tuvojas krīzei," - tā tu teici. Es gribu zināt, kāpēc. Es gribu zināt, kas ir noticis."
"Izlaid mani laukā, un tad es tev visu izstāstīšu," solīja kāpurputns.
"Nē," Zarēns teica trešoreiz. "Es tevi pazīstu. Tu aizlidosi, tiklīdz es būšu atslēdzis būra durtiņas, un tad es tevi vairs neredzēšu, Debesis vien zina, cik ilgi. Vispirms izstāsti man stāstu, un tad es tevi palaidīšu brīvībā."
"Ak tu bezkaunīgais, mazais zaļknābi!" kāpurputns dusmīgi uzsauca. "Un pēc visa tā, ko tavā labā esmu darījis!"
"Runā klusāk," aizrādīja Zarēns, nemierīgi atskatīdamies uz durvīm. "Svīdlēnis tevi sadzirdēs."
Kāpurputns apklusa. Tas aizvēra acis. Kādu bridi Zarēns domāja, ka tas ietiepīgi klusēs. Viņš jau gribēja kļūt pieļāvīgāks, kad kāpurputna knābis sakustējās.
"Tas viss sākās ļoti sen," putns ierunājās. "Precīzāk, pirms divdesmit gadiem. Kad tavs tēvs bija mazliet vecāks nekā pašlaik tu."
"Bet tas bija tad, kad tu vēl pat nebiji dzimis," piebilda Zarēns.
"Kāpurputniem ir vieni un tie paši sapņi, tu to zini," putns atbildēja. "Ko zina viens, to zinām mēs visi. IJn ja tu mani visu laiku pārtrauksi…"
"Nepārtraukšu," teica Zarēns. "Piedod. Es tā vairs nedarīšu."
Kāpurputns aizkaitināts nošņācās: "Nu tad pielūko."
OTRĀ NODAĻA
KAPURPUTNA STĀSTS
"Iedomājies notikuma vietu," kāpurputns teica. "Auksts, vētrains, tomēr skaidrs vakars. Mēness lec pār Sanktafraksu, tās torņi un smailes izceļas pret mēļajām debesim. No kāda īpaši nepatīkama torņa pakājes parādās vientuļš stāvs un aizsteidzas pāri bruģētajam pagalmam. Tas ir kāds lietusgaršotāju māceklis. Viņa vārds ir Vilnikss Pomplonijs."
"Ko, tas pats Vilnikss Pomplonijs?" Zarēnam paspruka. "Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms?" Lai gan zēns nekad nebija redzējis augsto akadēmiķi, tā reputācija gāja viņam pa priekšu.
"Tieši tas pats," sacīja kāpurputns. "Daudziem, kas sasnieguši diženumu, ir visnecilākā izcelsme - īstenībā viņš reiz bija nažu trinējs Lejaspilsēta. Bet Vilnikss Pomplonijs vienmēr bijis nežēlīgi godkārīgs - un nekad ne tik ļoti kā tajā vakarā. Galvu noliecis pret vēju, steidzoties tālāk uz Gaismas un Tumsas skolas mirdzošajām smailēm, viņš perināja plānus un vērpa intrigas."
Zarēns nodrebinājās, un viņa aunradža vestes spalvas draudīgi saslējās.
"Jo, saproti," kāpurputns paskaidroja, "Vilnikss bija izpelnījies ievērību - turklāt no ļoti iecietīgas personas puses, un tas bija viens no tālaika varenākajiem Sankta- fraksas zinātniekiem. Tumsas profesors. Tieši viņš bija atbalstījis Vilniksu visu Bruņinieku akadēmijas laiku. Un, kad Vilnikss vēlāk tika izslēgts par nepaklausību, tieši viņš tam bija nodrošinājis vietu Lietusgaršotāju fakultātē, nevis pieļāvis, ka to pavisam izmet no Sanktafraksas."
Kāpurputns ievilka elpu un turpināja. "Nokļuvis profesora greznajā darbistabā, Vilnikss ar dramatisku izteiksmi pacēla pret Tumsas profesoru stikla mērglāzi. "Lietus, kas nāk no Malaszemes ārienes, te iegūst lielāku skābumu," viņš teica. "Tam par iemeslu ir skābmiglas daļiņu skaita pieaugums lietus lāsēs. Domājams, ka tas jūs varētu interesēt," viņš viltīgi piebilda.
Tumsas profesoru tas tiešām interesēja. Ļoti interesēja. Skābmiglas daļiņu klātbūtne varēja pareģot Lielās vētras tuvumu. "Man jāapspriežas ar vējskārējiem un mākoņvērotā- jiem," viņš teica, "lai noteiktu, vai ari viņi ir konstatējuši pazīmes par Lielās vētras tuvošanos. Labi strādāts, manu zēn."
Vilniksa acis iemirdzējās, viņa sirds pārmeta kūleni. Viss gāja labāk, nekā viņš bija cerējis. Cenzdamies neradīt aizdomas, viņš turpināja tincināt veco profesoru. "Lielā vētra?" viņš nevainīgi jautāja. "Vai tas nozīmē, ka viens no Bruņinieku akadēmiķiem tiks sūtīts vētrasfraksa meklējumos?"
Profesors apliecināja, ka tā esot. Viņš uzsita pa papīru kaudzīti sev priekšā. "Un tas arī nebūs priekšlaicīgi, ja vien šie cipari ir pareizi," viņš teica. "Lielā klints, uz kuras stāv Sanktafraksa, vēl joprojām aug - lielāka un lielāka, kļūdama aizvien vieglāka…" Viņa balss pieklusa. Viņš bezcerībā papurināja galvu.
Vilnikss viņu iesāņus vēroja. "Un jums vajag vēl vairāk vētrasfraksa dārgumu glabātavā, lai uzkrautu tai svaru — lai… lai…"
Profesors sparīgi pamāja. "Lai saglabātu līdzsvaru," viņš teica un nopūtās. "Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš kāds Bruņinieku akadēmiķis atgriezies ar jaunu vētrasfraksa piegādi."
Uz Vilniksa savilktajām lūpām parādījās smaids. "Un kurš bruņinieks tiks sūtīts šajā reizē?" viņš jautāja.
Profesors nosprauslājās. "Gaismas profesora aizstāvamais. Kvintinijs… nu, kā viņu sauc?"