Vilnikss saviebās. "Kvintinijs Verdžinikss," viņš teica."
"Mans tēvs!" iesaucās Zarēns, nespēdams vairs ne mirkli ciest klusu. "Es nezināju, ka viņš pazinis Visaugstāko Akadēmu. Ari to ne, ka viņš ir bijis Bruņinieku akadēmijā…" Zarēns domīgi apklusa. "Bet es jau gan tik daudz ko nezinu par viņa dzīvi, iekams viņš bija kļuvis par debesu pirātu," Zarēns piebilda.
"Ja vien tu uz bridi pievaldītu mēli," neiecietīgi teica kāpurputns, "tad varbūt…" To pārtrauca izmisīga smilkstēšana, kas nāca no veikala iekšpuses.
Nākamajā mirklī Svīdlēnis parādījās durvīs bāls kā drēbe, burkšķēdams par to, ka plēsoņpūns - klejojošs plēsīgs putns ar zvērīgi robotu knābi un kā asmens asiem nagiem - nupat esot izmaucies no valga un uzklupis nelaimīgam klēpjasildim.
"Vai ar to viss ir kārtībā?" jautāja Zarēns.
"Kārtībā?" nosēcās Svīdlēnis. "Ar klēpjasildi? Nē, ar to nav kārtībā. Visriņķī zarnas. Un par klēpjasildi var dabūt
labu naudu. Man būs jāaiziet pakaļ dzīvnieku pūšļotājam," viņš nomurmināja. "Lai sašuj to atkal kopā." Viņš paskatījās uz Zarēnu, it kā būtu ieraudzījis viņu pirmo reizi. "Vai tev var uzticēties?" viņš jautāja.
Zarēns pamāja ar galvu.
"Hmm," Svīdlēnis norūca. "Tā kā tu vēl aizvien esi šeit, varbūt tu varētu pieskatīt veikalu, kamēr es būšu projām? Tajā varētu atrasties kaut kas tev derīgs."
"Jā, labi," teica Zarēns, cenzdamies neizrādīt pārāk lielu dedzību.
Tiklīdz Svīdlēnis bija ārpus dzirdamības robežas, kāpurputns tūlīt pat vēlreiz lūdza viņu atbrīvot. Bet Zarēns bija nelokāms. "Visam savs laiks," viņš sacīja. "Galu galā nav nekā sliktāka par stāstu, kas beidzas tā stāstīšanas vidū."
Kāpurputns klusā balsī kurnēja. "Kur tad es paliku? A, jā. Vilnikss un tavs tēvs… Viņi abi iestājās Bruņinieku akadēmijā vienā un tajā pašā rītā, un tomēr kopš pirmās dienas Kvintinijs Verdžinikss aizēnoja visus pārējos jaunos, daudzsološos - Vilniksu ieskaitot. Paukošanā, loka šaušanā, bezieroču divcīņā viņam nebija līdzīgu. Kuģojot
vētras dzinējus - debesu kuģus, kas īpaši domāti Lielo vētru izsekošanai, - viņš bija nepārspējams."
Zarēns lepni staroja un iedomājās sevi vajājam kādu Lielo vētru. Šūpoties un zvalstīties, līdz kuģis uzķer vēja virpuļus, un tad izlauzties līdz mieram iekšpusē…
"Es vēlos uzmanību!" nošņācās kāpurputns.
Zarēns vainīgi pacēla acis. "Es jau klausos!" viņš iebilda.
"Khem!" ar šaubām teica kāpurputns, sabozdams kakla spalvas. "Kā jau es teicu, profesors paskaidroja Vilniksam: ja Lielā vētra tiktu apstiprināta, tad - kā to prasīja tradīcija - Kvintinijs Verdžinikss tiktu iecelts bruņinieku kārtā un nosūtīts uz Krēslas mežu. Ja Debesis būtu labvēlīgas, viņš atgrieztos ar vētrasfraksu.
Vilnikss pasmaidīja savu īpašo smaidu. Neizdibināmo, neģēlīgo. Beidzot bija pienācis laiks pieskaities tematam, kuru viņš visu laiku bija gribējis noskaidrot. "Šis… vētras- frakss," viņš teica tik nevērīgi, cik nu vien spēja. "Kad es biju Bruņinieku akadēmijā, bieži tika runāts, ka tā esot visbrīnišķīgākā viela, kāda jebkad bijusi. Mums stāstīja, ka vētrasfraksa lauskas īstenībā esot tīrs zibens," viņš turpināja lišķīgā, nodevīgā balsī. "Vai tas var būt tiesa?"
Tumsas profesors svinīgi palocīja galvu, un, kad atkal ierunājās, viņš it kā skandēja senu tekstu. "Tas, ko dēvē par vētrasfraksu," viņš vēstīja, "rodas pašā vidū Lielajai vētrai - varenam viesulim, kas reizi vairākos gados veidojas tālu aiz Malaszemes robežām, kas atnes izkveldētus vējus ar sēra smaku, kas auro un dzirksteļo, šķērsojot debesis uz Krēslas meža pusi. Tur Lielā vētra dod sev vaļu. Tā raida vienu vienīgu milzīgu zibens šautru, kas izdrāžas cauri smagajam krēslas gaisam un iegrimst mīkstajā zemē. Tajā brīdī tā pārvēršas par cietu vētrasfraksu, kas pusgaismā mirdz. Godājams ir tas, kam izdodas būt tāda skata lieciniekam."
Vilniksa acis alkatīgi dzalk- stīja. Tīrs zibens! - viņš domāja. Kādam gan spēkam vajadzētu būt katrā vētrasfraksa gabaliņā! Viņš pacēla acis. "Un… ēē… kā tieši tas izskatās?"
Profesora sejas izteiksme kļuva sapņaina. "Nepārspējami skaists," viņš teica. "Kris
tāls, kas dzirksti, kas mirdz, kas spīguļo…"
"Un tomēr tas ir smags," sacīja Vilnikss. "Vismaz tā es mācījos, liet cik smags?"
"Savas rašanās ausmā tas nav smagāks par smiltīm. Tomēr pilnīgajā tumsā, kas valda dārgumu glabātavā Sank- tafraksas vidū, uzpirksteņa tiesa sver vairāk nekā tūkstotis dzelzsmalkas koku," profesors viņam paskaidroja. "Tas nodrošina atsvaru pret pašas klints lidotspēju. Bez tā lidojošā pilsēta sarautu savus stiprinājumus un aizlidotu atklātās debesīs…"
Vilnikss teatrāli pakasīja pakausi. "Ir kaut kas, ko es nesaprotu," viņš teica. "Ja kristāli un lauskas ir tik smagi, tad kā vētrasfraksu iznes cauri tuneļu tumsai līdz dārgumu glabātavai?"
Tumsas profesors nopietni nopētīja jaunekli." "Iespējams," teica kāpurputns, pārtraukdams pats savu stāstu, "ka tikai uz brīdi viņš apšaubīja jaunā mācekļa motīvus. F.s neesmu drošs. Tāpat es nevaru pateikt, kas beidzot izšķīra to, ka viņš uzticēja Vilniksam šo informāciju. Bet viņš to uzticēja gan. Tas bija lēmums, kas izšķīra Sankta- fraksas vēstures gaitu. "Vētrasfraksu transportē gaismas kastē," viņš paskaidroja, "tās izstarotā gaisma ir kalibrēta, lai tā pilnīgi atbilstu krēslai."
Vilnikss novērsās, lai slēptu savu līksmi. Ja gaismas kasti varēja lietot, lai vētrasfraksu ienestu iekšā, tad, protams, viņš sprieda, kasti varētu lietot, lai to iznestu laukā. "Varbūt es pats to varētu apskatīt?" viņš piesardzīgi ieteicās.
"Nekādā ziņā ne!" Tumsas profesors noskaldīja, un Vilnikss saprata, ka ir aizgājis par tālu. "Neviens nedrīkst uzlūkot vētrasfraksu," profesors teica. "Neviens, izņemot Bruņinieku akadēmiķus un dārgumu glabātavas sargu - un tas esmu es pats. Tā ir zaimošana, ja necienīgas acis gūst baudījumu no vētrasfraksa šķīstības," viņš cēli paziņoja. "Tāda rīcība, Vilniks, sodāma ar nāvi.""
Kāpurputns brīdi dramatiski klusēja. …Tajā mirklī vējš pēkšņi mainīja virzienu. Sanktafraksas lidojošā klints tika aiznesta uz rietumu pusi, un, kad visas ķēdes nostiepās, tā spēcīgi noraustījās. ""Es saprotu," Vilnikss pazemīgi teica. "Ak, Vilniks," profesors turpināja jau maigākā balsī. "Es nezinu, vai tu to patiesi saproti. Tur laukā ir tik daudz tādu, kas iekāro vētrasfraksu paši sev. Negodīgi vējskārēji un nodevīgi mākoņvērotāji, kas ilgi nedomās, lai skartu… lai vērotu…" Spēcīgi drebuļi pārskrēja viņa augumam. "Lai eksperimentētu ar vētrasfraksu, ja viņiem liktos, ka tas var kalpot viņu nolūkiem.""
Kāpurputns uz brīdi apklusa, iekams turpināja savu stāstu. "Nākamajā rītā agri," tas teica, "dārgumu glabātavas sargs būtu redzējis izstīdzējušu stāvu slepus zogamies pa dārgumu glabātavas gaiteni, ja viņš savā postenī nebūtu iemidzis. Nelūgtais nācējs kaulainajās rokās bija sagrābis gaismas kasti. Kastē atradās daži vētrasfraksa gabali." Zarēnam aizrāvās elpa. Vilnikss tos bija nozadzis. "Vilnikss steidzās atpakaļ uz Mācekļu laboratoriju Lie- tusgaršotāju torņa virsotnē," kāpurputns turpināja. "Viņš kā uzvarētājs nolika kasti pie kājām nepacietīgi gaidošai jaunu lietusgaršotāju grupai un ar plašu žestu atvēra vāku. Vētrasfraksa kristāli mirguļoja un staroja tā, kā neko citu viņi nebija redzējuši mirdzam. "Tīrs zibens," teica Vilnikss. "Ja mēs spēsim atbrīvot un savaldīt tā enerģiju, tad kļūsim par visvarenākajiem akadēmiķiem, kādus Sanktafraksa jebkad zinājusi."