Выбрать главу

Visi noelsās, tad zālē iestājās klusums. Plāns tiešām bija vienkāršs. Tas bija arī nedzirdēts. Visu laiku bija bijusi tikai viena ķēde: Enkura ķēde.

Pirmais klusumu pārtrauca kāds vecākais lektors no Gaisa pētniecības fakultātes. "Ķēžu ražošana nozīmētu jaunas fabrikas, jaunas metāllietuves, jaunas kalves," viņš teica. "Malūdens upe jau ir piesārņota." Viņš pameta ar galvu uz kausu, ko Verdžinikss vēl aizvien turēja rokās. "Mēs riskējam padarīt ūdeni pilnīgi nedzeramu."

Visas acis pievērsās Vilniksam, . .

kurš labsirdīgi smaidīja. Tad, domās piezīmēdams, ka par šo jautājumu mļ ļ vecākais lektors jāapbalvo ar pilnu ļKjp

profesūru, viņš aizkliboja atpakaļ pie Verdžiniksa un satvēra kausu. Ar brīvo roku viņš izvilka no sava tērpa sudraba lodveida

medaljonu un iemērca to duļ­ķainajā šķidrumā. Acumirklī ūdens kļuva kristāltīrs. Viņš at­deva kausu Verdžiniksam, kurš iedzēra malku. "Tas ir salds," viņš teica. "Tīrs. Dzidrs. Tas ir kā ūdens no Dziļā meža avotiem."

Gaismas profesors satvēra kausu un arī iedzēra. Viņš ska­tījās ar samiegtām acīm. "Kā tas ir iespējams?" viņš prasīja.

Vilnikss nesatricināmi skatījās pretī. "Tas ir iespējams kāda apbrīnojama atklājuma dēļ," viņš teica. "Mana ap­brīnojamā atklājuma dēļ." Viņš piesita medaljonam. "Šim jaukajam nieciņam iekšā ir tik spēcīga viela, ka ar mazu kripatiņu pietiek, lai vienu indivīdu nodrošinātu ar dzera­mo ūdeni uz veselu gadu." Viņš pieyērsās neticīgo akadē­miķi! rindām. "Šis vētr…" Viņš aprāvās. "Ši viela, kuru es par godu mūsu mīļotajai lidojošajai pilsētai saucu par frakspulveri, vēsta jaunu sākumu. Tagad mēs varam no­drošināt Sanktafraksas nākotni, gatavojot tās ķēdes, kuras mums tik ļoti nepieciešamas, un droši apzinoties, ka mums nekad nebūs jācieš slāpes."

Zālē atskanēja gaviles. Vilnikss kautrīgi nolieca galvu. Kad viņš atkal pacēla acis, skatienā kvēloja gaidāmās uz­varas satraukums. "Mani sabiedrotie Brīvo tirgoņu apvie­nībā tikai gaida atļauju, lai sāktu darboties ar ķēdēm," viņš turpināja. "Dabiski," viņš turpināja, "tie sadarbo­sies vienīgi ar Visaugstāko Akadēmu - tas ir, ar jauno Visaugstāko Akadēmu."

Viņš pagriezās apkārt un cieši uzlūkoja Gaismas un Tumsas profesorus. "Jo ko gan jūs vēlētos - šo ākstu pāri, kas ar saviem mistiska­jiem rituāliem un bezjēdzī­gajām tradīcijām pa abiem noveduši Sanktafraksu līdz sagrāves malai? Vai arī jūs vēlaties kādu, kas piedāvā pārmaiņas, svaigu sākumu, jaunu kārtību?"

No visām Lielās zāles pusēm sāka atbalsoties saucieni: "Svaigu sākumu" un: "Jaunu kārtību." Tā atkal sagrīļojās. "Un jaunu Visaugstāko Akadēmu - Vilniksu Pomploniju," pasludināja topošais Gaisa pētniecības profesors. Pārējie sāka skandēt šos vārdus. Vilnikss aizvēra acis un baudīja viņu slavinājumus, kas pieņēmās spēkā.

Beidzot viņš pacēla acis. "Lai notiek jūsu prāts!" viņš sauca. "Es, jūsu jaunais Sanktafraksas Visaugstākais Aka- dēms, runāšu ar apvienību pārstāvjiem. Ķēdes tiks gata­votas. Un Sanktafraksa, kas nonākusi bīstami tuvu aiz­mirstībai, tiks izglābta!""

Kāpurputns skumji paskatījās uz Zarēnu. "Tikai viena vie­nīga persona palika vienaldzīga," viņš teica. "Tas, kurš pašā pēdējā brīdī bija redzējis, ka viss, pēc kā viņš bija tiecies, tiek viņam laupīts. Tavs tēvs Kvintinijs Verdžinikss. Viņa seja nocietinājās. Bija kaut kas tāds, ko tie viņam neatņems: debesu kuģis, kas bija būvēts īpaši viņam. Vētras dzinējs.

Viņš aiz pretīguma no­spļāvās un aizsoļoja pa zā­les grīdu. Pie durvīm viņš apstājās, pagriezās. "Ja es, Kvintinijs Verdžinikss, ne­varu apliecināt sevi kā Bru­ņinieku akadēmikis, tad es apliecināšu sevi kā Māko­ņu Vilks, debesu pirāts," viņš skaļi noauroja. "Un es tev dodu solījumu, Vilniks Pomplonij. Tu un tavi no­devīgie draugi no apvienī­bām nožēlosiet šo dienu, cik ilgi vien dzīvosiet." To pateicis, viņš aizgāja."

Kāpurputns skumji papurināja galvu. "Protams, nekas nekad nav tik vienkārši," viņš teica. "Par spīti tava tēva at­vadu vārdiem, pagāja daudzi mēneši, iekams viņa izaici­nošais solījums piepildījās. Viņa pirmajā neveiksmīgajā ceļojumā gandrīz gāja bojā gan viņš, gan viņa kuģis - tie­šām, vienīgais labums no tā bija viņa pirmā tikšanās ar Akmens Pilotu. Viņš bija spiests slapstīties, turēt Vētras dzinēju drošā enkurvietā un pieņemt vietu uz kāda no apvienības kuģiem, līdz sapelnīja pietiekami claudz naudas un ieguva slepeno informāciju par apvienībām, un varēja mēģināt vēlreiz." Kāpurputns nogrozīja un sa- miedza acis. "Tas apvienības kapteinis, kura padotībā viņš beigās nonāca, bija bēdīgi slavenais Multinijs Gob- trakss…"

"Tieši uz viņa kuģa piedzimu es," domīgi teica Zarēns. "Bet kā bija ar pašu Sanktafraksu?"

Kāpurputns nosprauslājās. "Neraugoties uz Vilniksa skaistajiem vārdiem par svaigu sākumu un jaunu kārtī­bu, situācija strauji pasliktinājās. Kā tu zini, mūsdienās Lejaspilsētas iedzīvotāji strādā kā vergi metāllietuvēs un kalvēs, gatavodami ķēdes un atsvarus, lai balstītu Enkura ķēdi. Viņiem izdodas noturēt Sanktafraksu vietā - bet tik vien. Tas ir nebeidzams uzdevums. Un visu laiku Mal- ūdens upe kļūst aizvien vairāk un vairāk piesārņota. Vie­nīgi pateicoties frakspulvera daļiņām, ko Vilnikss Pom- plonijs piegādā sev uzticīgajiem apvienību biedriem, Lejaspilsēta vēl nav aizrijusies pati ar saviem mēsliem līdz nāvei."

Zarēns samulsumā papurināja galvu. "Un Vilnikss?" viņš jautāja. "Ko viņš no tā visa iegūst?"

"Bagātību un varu," kāpurputns vienkārši atbildēja. "Apmaiņā pret dzeramo ūdeni apvienības apber Vilniksu un viņa jauno Lietusgaršotāju fakultāti ar visu, ko vien viņi varētu vēlēties, - un vēl vairāk. Kamēr vien frakspul- vera drusciņas tiek piegādātas."

"Bet skaidrs, ka šāda situācija nevar turpināties mūžīgi," piezīmēja Zarēns. "Kad frakspulveris beigsies, Vilniksam Pomplonijam nāksies ņemt vēl vētrasfraksu no dārgumu glabātavas."

Kāpurputns piekrītoši pamāja. "Tieši to viņš arī dara," viņš teica. "Un Tumsas profesors ir bezspēcīgs viņu aptu­rēt. Turklāt vēl - jauna frakspulvera ieguve ir izrādījusies grūti paveicama. Par spīti tūkstošiem mēģinājumu - dau­dzi no tiem beigušies traģiski neviens nav spējis atkār­tot tā pirmā eksperimenta rezultātus."

"liet tas ir neprāts!" iesaucās Zarēns. "Jo vairāk vētras- fraksa paņem no dārgumu glabātavas, jo vairāk ķēžu viņiem jāražo. Jo vairāk ķēžu tiek ražots, jo lielāks kļūst ūdens piesārņojums. Un, jo lielāks ūdens piesārņojums, jo vairāk viņiem vajag frakspulvera, lai to attīrītu!"

"Tas ir apburtais loks," teica kāpurputns, "tā nu tas ir. Briesmīgs apburtais loks. Un divdesmit gadus pēc tās no­zīmīgās sapulces Lielajā zālē situācija izskatās drūmāka nekā jebkad gan Sanktafraksai, gan Lejaspilsētai. Iegrimu­ši paši savās rūpēs, gan lietusgaršotāji, gan apvienību biedri paliek akli pret to, kas notiek viņiem apkārt. Bet, ja nekas netiks darīts - un darīts drīz, tad tas ir tikai laika jautājums, iekams visam pienāks sabrukums."

"Bet ko var darīt?" jautāja Zarēns.

Kāpurputns paraustīja plecus un piešķieba galvu. "Tas nav manā ziņā, ko teikt." Viņš pagrieza sarkanu aci pret Zarēnu. "Tā," viņš teica, "mans stāsts ir galā. Vai tagad tu atbrīvosi mani?"

Zarēns vainīgi sarāvās. "Protams," viņš sacīja un izdabū­ja no piedurknes nazi. Viņš atkal sāka grozīt šauro asmeni piekaramajā atslēgā. Atskanēja kluss klikšķis. Atslēga bija