vaļā. Viņš atkabināja piekaramo atslēgu un atvēra durtiņas.
"Oi!" atskanēja dusmīgs kliedziens. "Tu teici, ka tev varot uzticēties! Pie plašajām Debesīm, kā tev liekas, ko tu pašlaik dari?"
Zarēns pagriezās un aiz šausmām noelsās. Tas bija Svīdlēnis, beidzot atgriezies ar zvēru ārstu, un nāca viņam virsū kā trakais.
"Es nevaru…" viņš izdzirda kāpurputna žēlabas. "Palīdzi man, Zarēn."
Zarēns atskatījās. Kāpurputnam bija izdevies dabūt laukā no būra galvu un vienu spārnu, bet durtiņas bija mazas, un tā otrs spārns bija sagriezies atpakaļ un iesprūdis. "Ej atpakaļ iekšā un mēģini vēlreiz," Zarēns deva norādījumus.
Kāpurputns darīja, kā likts, sakļāva spārnus un atkal izbāza galvu laukā. Svīdlēnis bija viņiem gandrīz klāt, pie sāniem viņam šūpojās smaga nūja. Zarēns pasniedzās uz augšu un, aplicis rokas putnam ap kaklu un pleciem, uzmanīgi pavilka. Svīdlēnis pacēla
"Nu aiziet!" Zarēns izmisīgi mudināja.
"Gandrīz jau…" kāpurputns sasprindzinājās. "Man… Izdevās!" Tas izmēģinot sasita spārnus - vienreiz, divreiz tad atspērās pret būra malu un pacēlās gaisā. Acīmredzot ieslodzījums tam nebija kaitējis.
Arī Zarēnam bija laiks pazust. Apkārt neskatīdamies, viņš apsviedās uz papēža un aizdrāzās projām ielas burzmā. Brīdī, kad viņš sāka skriet, nūja viņam noslīdēja gar plecu. Vienu mirkli agrāk, un tā būtu sadragājusi viņam galvu.
Zarēns skrēja ātrāk un ātrāk, lauzdamies cauri pūlim, ar elkoņiem pastumdams sāņus dīkdieņus. Viņam aiz muguras Svīdlēnis dusmās kliedza.
"Zaglis! Nelietis! Zemiskais draņķis!" viņš auroja. "ĶERIET VIŅU!"
Zarēns iemetās šaurā ieliņā. Kliegšana pieklusa, bet Zarēns turpināja skriet ātrāk nekā iepriekš. Garām augļotājiem un zobu rāvējiem, bārddziņiem un krodziņiem, ap stūri - un ar visu sparu rokās savam tēvam.
Mākoņu Vilks spēcīgi sapurināja viņu aiz pleciem. "Zarēn!" viņš sauca. "Es tevi visur meklēju. Mēs esam gatavi pacelt buras. Kas tev bijis padomā?"
"N… nekas," Zarēns stomījās, nespēdams izturēt Mākoņu Vilka nikno skatu.
Augstu debesīs, aiz tēva galvas, Zarēns redzēja kāpur- putnu lidojam pretī rietošajai saulei — garām Sanktafrak- sai, laukā no Lejaspilsētas un projām. Viņš ar skaudību nopūtās. Iespējams, ka pats kāpurputns bija projām, bet tā nolemtības pilnie vārdi palika kopā ar Zarēnu. Apburtais loks, tā nu tas ir. Ja nekas netiks darīts, tad tas ir tikai laika jautājums, iekams visam /nenāks sabrukums.
Un jaū otru reizi Zarēns centās izdomāt: bet ko var darīt?
TREŠĀ NODAĻA
KLIEDZIENI UN ČUKSTI
Krēslas mežā
Bija krēsla. Mežā, kur pastāvīgi rietēja saule, vienmēr valdīja krēsla. Vai varbūt tā lēca? To bija grūti noteikt. Noteikti neviens, kurš ienāca Krēslas mežā, nevarēja būt par to drošs. Tomēr vairumam šķita, ka zeltainā gaisma starp kokiem čukstēja par beigām, nevis sākumu.
Majestātiski garie koki, vienmēr pilnā lapotnes plaukumā, šūpojās maigajā vējā, kas nebeidzami riņķoja mežā. To, tāpat kā visu citu - zāli, zemi, puķes -, klāja smalku putekļu sega, kas mirdzēja un spīguļoja kā sarma.
Tomēr nebija auksti. Ne uz to pusi. Vēsma bija liega, un zeme pati izstaroja glāsmainu siltumu, kas vijās augšup gaisā, tā ka viss acu priekšā viegli virmoja; nekas nebija īsti fokusā. Stāvēt Krēslas mežā bija tāpat kā stāvēt zem ūdens.
Nebija dzirdamas ne putnu dziesmas, ne kukaiņu dūkšana, ne zvēru klaigas, jo neviena no šīm radībām mežā nedzīvoja. Tomēr tiem, kam dzirdīgas ausis, bija saklau
sāmas balsis - un ne jau tikai koku sačukstēšanās. Tās bija īstas balsis - murminot, bubinot, reizēm iesaucoties. Viena no tām bija cieši blakus.
"Tā (ik uz priekšu, Vintiks," tā teica nogurusi, bet ne bezcerīgi. "Gandrīz jau esam klāt. Tagad tik uz priekšu."
Balss nāca no kaut kurienes augstu gaisā, kur avarējis debesu kuģis bija uzdurts uz robotas koka galotnes, tā nolūzušais masts apsūdzoši rādīja uz debesīm, no kurienes tas bija nokritis. Tur iejūgā karājās kāds bruņinieks, sēdus uz sava visurložņas kā kaujas zirga, labi saskatāms pret zeltainajām debesīm. Sarūsējušo bruņu iekšpusē viņu ķermeņi bija kā skeleti. Tomēr gan bruņinieks, gan viņa apseglotais jājamdzīvnieks bija dzīvi, vēl aizvien dzīvi.
Sejsegs nočīkstēja, un spokainā balss atkārtoja uzmundrinājuma vārdus, pavēles vārdus.
"Gandrīz esam klāt, Vintiks. Tā tik uz priekšu!" Visaugstākā Akadēma pilī Palāta - jeb Iekšējā svētnīca, kā tā tika dēvēta, - bija patiesi grezna. Grīdas klāja sniegbalti kažokādas paklāji, griestus rotāja zelta reljefi, bet tās sienu daļas, kuras neaizņēma grāmatplaukti, sedza ar dārgakmeņiem inkrustēti melnkoka un sudraba paneļi. Rotājumi blīvējās uz visām virsmām - porcelāna vāzes un ziloņkaula figūriņas, izsmalcināti kokgriezumi un sarežģīti laikrāži.
Istabas centrā dzirkstīja kristāla lustra, neiedegta, bet, mirgojot saules gaismā, tā raidīja spožuma šautras pa visu istabu. Tās ņirbēja uz sudraba paneļiem, uz pulētajiem galdiem, skapjiem, flīģeļa, uz portretiem un spoguļiem - un uz paura pašam Sanktafraksas Visaugstākajam Akadēmam, kurš, cieši aizmidzis, bija izstiepies uz dīvāna blakus garam lokveida logam.
Viņš pēc izskata neiederējās bagātīgajā vidē. Melnā mantija, ko viņš valkāja, bija pabalējusi, un kājās viņam bija sandales - vienkāršas, novalkātas. Tāpat viņa stūrainais augums un iekritušie vaigi ļāva spriest drīzāk par atturības, nevis iecietības pilnu dzīvi, viņa skūtā galva - par pazemību un stingrību, tomēr arī par zināmu iedomību. Galu galā, kāpēc vēl kāds būtu licis izšūt savu personisko monogrammu - ViP- uz sava astru krekla malas?
Kāda augsta, griezīga skaņa lika vibrēt visai palātai. Augums sakustējās un pagriezās uz sāniem. Viņa aizmiegtās acis atvērās. Griezīgā skaņa ieskanējās atkal, skaļāk nekā iepriekš. Viņš piecēlās sēdus un palūkojās pa logu.
Tā kā Iekšējā svētnīca atradās Sanktafraksas augstākā un noteikti krāšņākā torņa pašā augšā, no tās pavērās aizraujoši skati pār Lejaspilsētu un tālāk. Visaugstākais
Akadēms paskatījās lejup. Starp dūmu mutuļiem viņš tik tikko varēja izšķirt kādu pusduci Lejaspilsētas iemītnieku nostiprinām pēdējo ķēdi pie lielās, lidojošās klints sāna.
"Lieliski," viņš nožāvājās un stīvi piecēlās kājās. Viņš izstaipījās, pakasījās, ar roku izklaidīgi paberzēja galvu un atkal nožāvājās. "Tas, kas jādara."
Viņš platiem soļiem piegāja pie masīvas dzelzskoka lādes, kas stāvēja istabas stūrī, izvilka no tērpa krokām smagu dzelzs atslēgu un pietupās. Saulrietā viņam bija norunāta tikšanās ar Sime- nonu Ksintaksu, pašreizējo Apvienības Galvu.
Pirms tam viņš gribēja nosvērt atlikušo frakspulveri un aprēķināt, tieši cik ilgam laikam dārgo kripatiņu
pietiks. Atslēga pagriezās ar klusu klikšķi, vāks čīkstot atvērās, un Visaugstākais Akadēms skatījās lejup tumsā, kas pavērās lādes iekšpusē. Viņš noliecās un
sadabūja stikla pudelīti, pacēla to pret logu - un nopūtās.
Pat viņš varēja redzēt, ka šķidrais pulveris ir gandrīz izlietots.
"Protams, problēma," viņš nomurmināja, "bet vēl ne kritisks stāvoklis. Tomēr labāk to nosvērt. Izrēķināt, tieši cik daudz frakspulvera daļiņu paliek. Kaulēties ar Ksin- taksu no neziņas viedokļa būtu fatāli…" Uzbudināts viņš atliecās atpakaļ. "Bet vispirms man kaut kas jādara sakarā ar šo neciešamo niezi."