Pols Stjuarts, Kriss Ridels
PUSNAKTS PĀR SANKTAFRAKSU
MALASZEMES HRONIKAS
TREŠĀ GRĀMATA
Annai un Keitijai.
"Lieliski ilustrēta Tolkīna un Prečeta tradīcijā sacerēta grāmata, kas sarakstīta ar vairāk nekā neparastu eleganci."
"VĒTRAS DZINĒJS"
"Ar darbību pārpilna grāmata."
"Katra nodaļa ir pārpilna ar darbību un piedzīvojumiem. Autoru aizrautības pilnā un neiegrožotā iztēle, kā arī ilustrācijas atgādina Lūisa Kerola stāstus par Alisi."
Starburst
"Izdomas bagāta fantāzija… pēc ilgiem laikiem viena no aizraujošākajām sadarbībām starp rakstnieku un ilustrētāju."
Literary Review.
IEVADS
Kaut kur tālu, tālu, izvirzījusies pāri tukšumam tai apakšā, kā milzīga akmens kuģa priekšgals slejas Malaszeme. Varena ūdens straume reiz plūda pāri šīs pārkarenās klints malai. Tomēr tagad Malūdetis upe ir sekla un gausa. Tās izteka, kas mītos pazīstama kā Upes sākotne, izžūst, un strauti un pietekas, kas mēdza to pildīt, izsīkst.
Upes plato un aizvien purvaināko grīvu no abām pusēm ieskauj Lejaspilsēta, kas sastāv no pussagruvušām būdām un nolaistiem graustiem. Tas iedzīvotāju kopumu veido visas Malaszemes dīvainās tautības, radījumi un ciltis, kas iespiestas pilsētas šaurajās ielās. Ta ir netīra, pārapdzīvota un bieži vardarbības pilna, toties Lejaspilsēta ir arī visas saimnieciskās darbības centrs gan atklātībā, gan slepenos darījumos. Ta san, tā rosās, tā ir enerģijas pārpilna. Ikvienam, kas tajā dzīvo, ir kāds īpašs arods, kas pakļauts attiecīgai Apvienībai un atrodas noteiktā rajonā. Tas noved pie intrigām, sazvērestībām, skarbas konkurences un nebeidzamiem strīdiem rajons pret rajonu, Apvienība pret sāncensi Apvienību. Tomēr ir kaut kas tāds, kas viņus visus vieno: viņu brīvība.
Ikviens, kas dzīvo Lejaspilsēta, ir brīvs. Dzimusi no otrās Lielās migrācijas, Lejaspilsēta attīstījās kā patvēruma vieta tiem, kas bija izglābušies no dzīves kalpībā un tirāniskā verdzībā Dziļajā mežā. Tas dibinātāji tēvi šo principu brīvs sabiedriskais stāvoklis visiem kā dārgumu glabāja konstitūcijā. Šodien šis princips vēl joprojām tiek dedzīgi sargāts. Ikvienam, kas mēģina paverdzināt Lejaspilsētas iedzīvotāju, draud nāvessods.
Lejaspilsētas centrā atrodas liels dzelzs gredzens, no kura augšup pret debesīm stiepjas gara un smaga ķēde. Tas galā ir milzīga lidojoša klints.
Tapat kā visi citi Malaszemes planējošie akmeņi, tā cēlusies Akmeņu dārzos izspraucās no zemes, auga, no apakšas to stūma uz augšu jauni tai apakšā augoši akmeņi, klintij kļūstot aizvien lielākai. Ķēdi tai piestiprināja tad, kad tā kļuva diezgan liela un viegla, lai paceltos debesīs. Uz tās ir uzbūvēta lieliskā, lidojošā Sanktafraksas pilsēta.
Sanktafraksa ar elegantajām skolām un koledžām ir zinību šūpulis, mājvieta akadēmiķiem, alķīmiķiem un to mācekļiem. Apgūstamie priekšmeti ir tikpat neskaidri, cik nenovīdīgi tie netiek atklāti, un, par spīti šķietamajam veclaiku mācību labsirdības garam, pilsēta ir verdošs sāncensību un naidīgas kliķu cīņas katls. Tomēr ar visu to Sanktafraksas pilsoņiem ir kopīgs mērķis: izprast meteoroloģisko laiku.
Šim nolūkam akadēmiķi no dūmaku šķirotājiem un miglas zondētājiem līdz vēja skārējiem un mākoņu vērotājiem novēro un izpēta, graduē un kataloģizē katru mūždien mainīgo klimatisko apstākļu iezīmi, kuri ierodas no atklātām debesīm tālu aiz Malaszemes.
Tieši tur plašajā, kartēs neiezīmētajā tukšumā, uz kurieni retais ir uzdrīkstējies doties un no kurienes neviens nav atgriezies, laika apstākļus rada pati Vētras māte. Viņa gatavo baltas vētras un prāta vētras: lietusgāzes, kas atnes skumjas, vējus, kas rada vājprātu, un biezas, zaļgandzeltenas miglas, kas laupa sajūtas un izjoko domas.
Pirms ilga laika senais zinātnieks Arhemakss rakstīja ievadā grāmatai Tūkstoš spīdošu aforismu, ka "pazīt laika apstākļus nozīmē pazīt Malaszemi". Pašreizējie Sanktafraksas akadēmiķi rīkotos pareizi, ja ņemtu vērā viņa vārdus, jo, atšķirtiem savā lidojošajā pilsētā, viņiem draud briesmas aizmirst saistību starp tām abām.
Dziļais mežs, Akmeņu dārzi, Malūdens upe. Lejaspilsēta un Sanktafraksa. Vārdi kartē.
Tomēr aiz katra no šiem nosaukumiem ir tūkstošiem stāstu stāsti, kas iemūžināti senajos ruļļos, stāsti, kas nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdos, stāsti, ko stāsta pat vēl tagad.
Tas, kas seko turpmāk, ir tikai viens no šiem stāstiem.
PIRMĀ NODAĻA ATKLĀTĀS DEBESIS
Plašajā mākoņu ainavā vientuļš debesu kuģis pilnās burās šķēla tukšo gaisu. Priekšā, virves galā, milzīgs putns vēcināja savus melnbaltos spārnus, vezdams kuģi aizvien tālāk, pretī vietai, kas iedvesa šausmas visiem Malaszemes radījumiem, uz atklātām debesīm.
- Tieši priekšā virpulis! — mazais ozolu elfs uzkliedza no novērošanas groza galvenā masta galā. Viņa balss aiz bailēm bija spalga. Un tas ir īsts briesmonis!
Lejā pie Malas dejotāja stūres jauns debesu pirātu kapteinis, ģērbies aunradža ādas vestē, ar drebošām rokām piecēla savu teleskopu pie acs. Kad viņš bija to nostādījis fokusā pret tumšo, mutuļojošo gaisu, viņa sirds pārmeta kūleni. Virpulis, kas tuvojās, tiešām bija briesmīgs. Tas izskatījās tā, it kā lielie, baltie mākoņi sakuptu un uzkristu cits uz cita, virpuļojot lielā, asinssarkanā rīklē, kurai pašā vidū vīdēja piķa melnums, kas draudēja aprīt visu nelielo kuģi.
- Es to redzu, Spoliņ, jaunais kapteinis atsaucās ozolu elfam.
Tas tuvojas ar ātrumu aptuveni simt soļi sekundē, kapteini Zarēn! Spoliņš kliedza, ļaujot skaidri nojaust paniku balsī. Mums ir maz dārgā laika līdz sadursmei. Zarēns drūmi pamāja. Gaisa plūsmas ap viņiem jau sāka neparedzami griezties. Viņi ienira lielos mākoņu vālos un iznira no tiem, traukdamies lejup, ienirstot un celdamies augšup, iznirstot otrā pusē. Virvi turot nostieptu, kāpurputns turpināja vienmērīgo, nerimtīgo lidojumu.
- Tas, protams, ir neprāts! žēlojās muskuļainais vecākais stūrmanis ar zebiekstei līdzīgo seju, ģērbies bezgaumīgā brokāta mētelī. Viņš norāva no galvas lielo trīsstūreni un noslaucīja nosvīdušo pieri. Tas lido tieši pretī virpulim.
- Mums jāseko, kur kāpurputns ved, Slīt! Zarēns atkliedza.
- B… bet… mm, Spārnmīlis Slīts stomījās, balsij skanot kā smalkam smilkstam.
- Slīt! Zarēns sauca pretī. Mēs visi šajā pasākumā esam kopā. Pārbaudi, vai virves ir droši nostiprinātas!
Pusbalsī murminādams, vecākais stūrmanis devās izpildīt jaunā kapteiņa rīkojumu. Uz apakšējā klāja viņš atrada druknu plakangalvas goblinu ar bailēs izvalbītām acīm, kurš bija pieķēries pie takelāžas.
- Nav par ko uztraukties, Purvaini, Silts mierināja caur sakostiem zobiem. Ja mūsu jaunais kapteinis tiešām tic, ka tas lielais, kārnais putns var mūs aizvest pie viņa senpazudušā tēva, nevis iegrūst drošā nāvē virpuļa vidū, tad ar ko lai mēs strīdamies?
- Tiešām ar ko? uzkliedza plecīga būtne ar nodevīgi sarkano Dziļā meža slakteru ādu un matiem. Tu parakstīji līgumu ar kapteini Zarēnu tāpat kā mēs, pārējie. Un es domāju, ka, tāpat kā mēs, pārējie, tu viņā saskatīji kaut ko īpašu, kā viņš saskatīja kaut ko īpašu katrā no mums. Mēs esam retie izredzētie, tādi mēs esam, un mēs to izturēsim līdz beigām.