- Jā, kā tad, Slīts nenoteikti atbildēja. Beigas šķiet tuvāk, nekā es biju gaidījis.
- Virpulis simttūkstoš soļu attālumā un tuvojas, no novērošanas groza atskanēja Spoliņa satrauktā balss.
- Baidīties nav nekas slikts, Slīt, no ēnām viņiem aiz muguras nomurmināja klusa, šņācoša balss.
Slīts nosvieda virvi un pagriezās. Atkal lasīji manas domas, ko, Mežekli? viņš jautāja.
Mežeklis atkāpās. Viņš bija smalkas miesasbūves reptilis ar plēvi starp roku un kāju pirkstiem un milzīgām vēdekļveida ausīm, kas pastāvīgi trīsēja.
- Es tur neko nevaru līdzēt, viņš atvainojās. Tas ir tas, ko mēs, ūdens klaiži, darām. Un es varu pateikt vēl kaut ko. Jaunais kapteinis labi pazīst savu kāpurputnu. Viņš bija klāt, kad tas izšķīlās, un tādēļ putnam ir lemts gādāt par viņu, cik ilgi vien abi dzīvos. Tieši kāpurputns atklāja, ka Zarēna tēvs ir bezizejas stāvoklī kuģa graustā atklātās debesīs. Tas palūdza kapteiņa Zarēna palīdzību, un viņš savervēja mūs. Mēs visu laiku esam viņam aiz muguras. Turklāt, viņš piebilda, kāpurputns zina, ko dara, pat tad, ja tā domas ir mazliet grūti nolasīt.
- Jā, tas man liek justies daudz vieglāk, Spārnmīlis Silts sarkastiski piezīmēja.
- Es zinu, Mežeklis klusi ierunājās. Tavas domas es varu nolasīt gluži skaidri.
Slīta smaids sastinga, un viņa dzeltenīgie vaigi nosarka.
- Virves, Slīt! Zarēns iekliedzās.
Jaunais kapteinis cieši skatījās uz priekšu lielajā, atvērtajā tukšumā. Vētras dzinējs, viņa tēva debesu pirātu kuģis, atradās kaut kur tur atklātās debesīs, tālāk, nekā jebkurš debesu kuģis iepriekš bija devies, un viņš to atradīs, lai tas maksātu ko maksādams.
Viņi bija ceļojuši jau divdesmit dienas un divdesmit naktis ar kāpurputnu priekšā, kas viņus nelokāmi veda bīstamajā tukšumā. Tagad, kad austošās saules sārtā gaisma sāka plesties debesīs šajā divdesmit pirmajā rītā, šķietami nenogurdināmais radījums veda viņus aizvien tālāk. Un visu laiku vēji kļuva aizvien vairāk neparedzami, jo valdošās gaisa plūsmas no dienvidrietumiem sadūrās ar gaisa tuneli, kas tuvojās no austrumiem.
- Pārņem stūresratu, Gūm, Zarēns teica lielajam, pinkainajam spalvu un ilkņu kalnam, kas stāvēja viņam aiz muguras. Katram debesu pirātu kapteinim bija vajadzīgs uzticams leitnants, un Zarēnam tāds bija pinkulācis Gūms. Turi nemainīgu kursu. Mums jāseko kāpurputnam.
Gūms norūcās, saplivinot savas spalvainās ausis.
Zarēns pievērsa uzmanību divām rindām sviru ar kaula rokturiem tās vadīja debesu kuģi. Ar izveicīgu pieredzi viņa rokas spēlējās ar tām, paceļot pakaļgala atsvaru un nolaižot priekšgala atsvaru; nolaižot labā borta korpusa atsvarus mazo, vidējo un lielo -, cik tālu vien varēja, tai pašā laikā pilnībā paceļot atbilstošos kreisā borta atsvarus.
Debesu kuģis spēji nolaidās lejup un asi sasvērās uz labo pusi, Zarēnam mēģinot sekot kāpurputna dīvainajam lidojumam. No apakšējiem klājiem atskanēja trauksmes kliedzieni. Zarēns sakoda zobus un koncentrējās. Debesu kuģa vadīšana bija grūta pat pašos labākajos apstākļos, bet, atklātās debesīs vīdot virpulim, Zarēns tika pārbaudīts līdz galējai robežai.
Ar vienu roku viņš novietoja tuvējos un tālos korpusa atsvarus. Ar otru viņš pielaboja buru leņķus, pieliecot
stāvburu, palaižot vaļīgāk grotburu, maigi pagriežot klīveri… Darot to viegli…
- Leņķis, ātrums un līdzsvars, Zarēns savā nodabā murmināja. Tie bija trīs debesu kuģošanas pamatprincipi. Tomēr, vējam kļūstot aizvien brāzmainākam ar katru nākamo minūti, tos visus bija grūti ievērot.
- Ciešāk uz labo bortu, Gūm! Zarēns ieaurojās, pārkārtodams korpusa atsvarus. Mums jāuztur tāds leņķis…
Pēkšņi debesu kuģi satricināja briesmīga vibrācija. Korpuss čīkstēja, masti drebēja. Negaidīti kuģis saslējās un nosvērās uz otru pusi.
Piesaitēties! Zarēns uzsauca savai komandai. Kuru katru bridi Malas dejotājs varēja apmesties otrādi, un, tā kā zem viņiem apakšā nebija zemes, ikviens, kas nokristu, tad kristu mūžīgi.
Spoliņš, ozolu elfs, pazuda novērošanas grozā. Spārnmīlis Slīts satvēra virves galu un piesējās pie grotmasta. Slakteris Zarps Aungans un ūdens klaidis Mežeklis pieķērās pie bugsprita, bet plakangalvas goblins Purvainis tikvien kā atmeta galvu atpakaļ un gaudoja.
Kuģa centrā uz platformas virs lidakmens rāma un klusa stāvēja kāda figūra ar smailu kapuci galvā un mēteli mugurā. Tas bija Zarēna komandas pēdējais loceklis Akmens Pilote.
Vējš spēcīgi mētāja debesu kuģi: te pa kreisi uz priekšu, te uz labo bortu. Zarēns pilnībā pacēla priekšgala atsvaru un aizturēja elpu.
Kādu brīdi Malas dejotājs ievibrējās tik spēcīgi kā vēl nekad. Bet tas palika stāvus. Ta iedrošināts, Zarēns smalki koriģēja grotburu un klīveri. Debesu kuģis viegli sasvērās pa kreisi un rāvās uz priekšu. Virve atslāba, lalumā kāpurputns vēcināja spārnus pretī lielajam, .aplēstajam virpuļa bezdibenim.
- Septiņdesmit pieci tūkstoši soļu un tuvojas! sauca Spoliņš.
- Palikt piesaitētiem! Zarēns skaļi ziņoja savai komandai. Es negribu zaudēt nevienu, kas pārkristu pār bortu.
- Nevienu? Slīts noburkšķēja. Drīzāk visus! Mēs visi esam nolemti nāvei, ja turpināsim šo muļķīgo kursu.
Zarps Aungans nikni atskatījās uz viņu. Slīt! viņš brīdināja.
Slīts izaicinoši paskatījās uz Zarpu. Kādam tas jāpasaka viņam stūrmanis teica. Viņš mūs visus nogalinās.
Kapteinis zina, ko dara, Zarps apgalvoja. Turklāt mēs esam jau pārāk tālu, lai tagad grieztos atpakaļ.
Ieklausījies, kā risinās strīds, Zarēns atskatījās. Viņš redzēja savu komandu, no kuras ikviens bija droši piesaitējies pie virvēm. Nevarēja nepamanīt bailes viņu acīs. Zarēna skatiens apstājās pie Zarpa.
- Kas tur lejā notiek? viņš jautāja.
- Nekas, kaptein, Zarps atbildēja, papurinājis savu pinkaino, sarkano galvu. Vienīgi Slītam te sāk mazliet streikot nervi.
Spārnmīlis Slīts pagriezās un paskatījās augšup. Cik ilgi vien es to apzinos, viņš teica, neviens kapteinis vēl nekad nav iestūrējis savu debesu kuģi virpulī un palicis dzīvs, lai to izstāstītu.
Pārējie klausījās, bet klusēja. Tie visi bija pārāk uzticīgi un pateicīgi kapteinim, lai apšaubītu viņa pavēles, tomēr bailes no tuvojošās vētras tos atturēja mesties viņu aizstāvēt. Zarēns skumji noskatījās viņos.
Cik atšķirīga šī aina, ko viņš nu redzēja, bija salīdzinājumā ar nakti, kad Malas dejotājs bija devies tālajā ceļojumā. Tad, spoži spīdot pilnam mēnesim, visi komandas locekļi bija apsēdušies kopā uz apakšējā klāja, lai baudītu sātīgas vakariņas, kas sastāvēja no cepta sniega putna, meža ķirbja un rupjmaizes. Garastāvoklis visiem bija lielisks, mežalus atraisīja mēli, un tie uzticēja cits citam savus dzīvesstāstus, iekams Zarēns bija salīdzis tos kuģot kopā ar viņu.
Malas dejotāja komandai šis bija pirmais brauciens kopā. Starp tiem bija Spoliņš, ozolu elfs, mazs, paguris, bet ar tik asu redzi, ka tūkstoš soju attālumā varēja saskatīt balto kraukli dumbrājā.
Un tad vēl Mežeklis, reptilim līdzīgais radījums no Dziļā meža, kura vēdekļveida ausis dzirdēja visu, pateiktu vai nepateiktu.
Gūms, jaunais pinkulācis, jau bija milzis, viņam nesen izauguši ilkņi; ar vienu savas milzīgās ķepas triecienu viņš varēja nogalināt aunradzi.