Zarēns tos visus trīs bija izglābis no pretīgā eksotisku dzīvnieku mazumtirgotāja Svīdlēņa nagiem un tādējādi ieguvis viņu pateicību mūža garumā.
Slakteris Zarps Aungans bija Dziļā meža iemītnieks, kas bija iestrēdzis Lejaspilsētas krodziņos.
Purvainis, plakangalvas goblins un nikns karotājs, reiz bija Sanktafraksas sargs. Nepastāvīgais liktenis pret abiem bija izturējies skarbi; abiem tika piedāvāta palīdzība un vēl viena iespēja uz Malas dejotāja klāja. Ne viens, ne otrs nekad neaizmirstu jaunā kapteiņa laipnību.
Un tad vēl bija Spārnmīlis Slīts, kam pašam nekas nepiederēja, gudrs, tomēr viltīgs vecākais stūrmanis, kuru izvēloties Zarēns bija riskējis. Vienīgi klusā Akmens Pilote Zarēnam bija pazīstama, jo bija kuģojusi kopā ar viņu jau iepriekš.
"Par mūsu pirmo kopīgo piedzīvojumu!" Zarps bija teicis, paceļot glāzi. "Un lai kāpurputns ātri vada mūs pie kapteiņa tēva un vēlāk droši atved atpakaļ uz Malaszemi."
Viņa vārdus bija apsveikusi piekrītoša murdoņa.
"Par mūsu pirmo piedzīvojumu!" debesu pirāti bija saukuši.
Tagad, pēc trim nedēļām, šis piedzīvojums tuvojās kulminācijai.
- Virpulis piecdesmit tūkstoši soļu! Spoliņš pārkliedza tuvējā virpuļa rēkoņu.
- Klausieties jūs visi! Zarēns skaļi sauca. Viņš pagriezās pret pinkulāci, kas pie stūresrata vēl aizvien turēja
nemainīgu kursu par spīti nodevīgajiem vēja triecieniem. Tu arī, Gūm, viņš piebilda. Vai jūs visi varat mani dzirdēt?
- Jā, atskanēja balsu koris, un komanda visi kā viens pagriezās, lai paskatītos uz kapteini.
Visapkārt viņiem mākoņi locījās un līkumoja, dzelteni un pelēki, daži ar elektrozilu lāsmojumu. Virpulim tuvojoties ar atvērtu tuneļa grīsti pa priekšu, vējš bīstami brāzmoja. Zarēns satraukts pacēla acis, viņa aunradža ādas vestei spalvas sacēlās stāvus. Kāpurputns joprojām devās iepriekšējā virzienā.
- Es nevienu no jums nespiedu doties līdzi, Zarēns teica. Tomēr jūs nācāt. Un es par to esmu pateicīgs vairāk pateicīgs, nekā jūs spējat iedomāties.
Mežeklis piekrītoši palocīja galvu.
- Es domāju, ka esmu pazaudējis tēvu uz mūžu. Tagad man ir dota iespēja viņu atrast. Es nekad neaizmirsīšu, ka jūs bijāt tie, kas to padarīja iespējamu.
- Es tev sekotu līdz atklāto debesu galam, kapteini Zarps Aungans atkliedza pretī.
- Vū-vū! piekrita Gūms.
Spārnmīlis Slīts nodūra galvu un neveikli šļūkāja pa klāju.
- Mēs jau esam veikuši garu ceļu kopā, Zarēns turpināja. Tagad mūs sagaida pārbaude līdz galējai robežai. Ja Debesis tā gribēs, mēs atradīsim Mākoņu Vilku un atgriezīsimies Malaszemē, viņš teica. — Bet, ja… — Viņš uz brīdi apklusa. Ja mums tas neizdosies, tad, es zvēru: cik ilgi vien jūs būsiet manas komandas locekļi, nāciet pie manis, es nekad jūs nepametīšu. Nekad! Kā Malas dejotāja kapteinis es jums dodu savu godavārdu.
Zarps Aungans pacēla acis. Es nevaru runāt citu vārdā, viņš teica, bet esmu kopā ar tevi, kaptein, uz visiem laikiem.
- Es tāpat, piebalsoja Mežeklis.
Piekrītoša murdoņa atbalsojās pa klāju. Pat Spārnmīlis Slīts palocīja galvu.
- Lai gan es vēl aizvien nevaru saprast, kāpēc mums viss jāpadara pašiem sev tik grūts un jākuģo tieši iekšā virpuļa rīklē, viņš kurnēja.
- Uzticieties kāpurputnam, Zarēns atbildēja. Tas zina, ko dara…
- Virpulis divdesmit pieci tūkstoši soļu! Spoliņš iekliedzās. Aptuveni četras minūtes līdz sadursmei.
Malas dejotājs ielidoja pelēka, lipīga mākoņa gubā. Aukas spēka vēji sašķieba to te uz vienu, te uz otru pusi. Kamēr Gūms bija satvēris stūresratu, Zarēns pārlaida pirkstus pāri sviru kaula rokturiem, izmisīgi cenzdamies noturēt debesu kuģi stabilu. Visapkārt zarojās un zibsnīja zili zibeņi. Mākonis bija tik biezs, ka debesu pirāti tik tikko varēja saskatīt paši savas rokas.
- Leņķis, ātrums un līdzsvars, Zarēns murmināja. Tikai šoreiz šie vārdi nedeva nekādu mierinājumu. Acis, deguns un mute bija pilni ar blīvu gaisu, un viņš juta, ka zūd spars.
Tajā brīdī Malas dejotājs izlauzās no mākoņu gubas. Gaisa pirāti visi kā viens šausmās parāvās atpakaļ. Zarēnam aizrāvās elpa. Pat kāpurputns, šķiet, bija pārsteigts par skatu, kas viņiem pavērās. Pēkšņi bija klāt mutuļojošā ieeja virpulī, tieši viņiem priekšā. Lielā, asinssarkanā rīkle pletās tik plaša, ka aizņēma debesu lielāko dalu.
- V… v… virpulis desmit tūkstošu soļu attālumā un t… tuvojas, stomījās Spoliņš.
- Mazliet augstāk, Zarēn, viņus sasniedza kāpurputna balss, kad tas bija pacēlies augšup un atkal nostiepis virvi. Mums jāieiet virpuļa mierīgajā punktā rotējošā gaisa tuneļa pašā vidū.
Gari nedomājot, Zarēna rokas atkal lēkāja pār svirām, paceļot priekšgala atsvaru, nolaižot pakaļgala atsvaru un pārkārtojot buras.
- Kārtībā! kāpurputns atsaucās. Tagad turies pie šī kursa. Kamēr vien paliksim virpuļa centrā, ir iespēja.
Zarēnam pār muguru noskrēja ledains satraukuma drebulis.
Mutuļojošais virpulis rēca tuvāk.
- Pieci tūkstoši soļu! kliedza Spoliņš.
Orkāna spēka vēji triecās pret Malas dejotāju ar milzīgu spēku, draudot kuru katru brīdi iegrūst debesu kuģi nāvējošā grīstē. Uzlādētais gaiss oda pēc sēra un grauzdētām mandelēm; tas lika debesu pirātu matiem sacelties stāvus.
- Tūkstoš solu!
Kuģis drebēja un čīkstēja. Komandas locekļi ķērās pie visa, ko vien varēja saturēt. Viņi turējās izmisīgi.
Pēkšņi mutuļojošā virpuļa nodriskātā mala sagriezās ap debesu kuģi. Sajūta bija tāda, it kā ieskatoties briesmīgā rīklē. Tagad nebija nekādas iespējas atgriezties.
- Piecsimt soļu! kliedza ozolu elfs. Četri. Trīs. Divi. Viens…
- Nodrošiniet stiprinājumu! uzsauca Zarēns. Mēs dodamies iekšā virpulī… tagadl
OTRĀ NODAĻA VĒTRAS VIRPULIS
Pasaule, kurā viņi tika iemesti, bija sarkana. Viņus sagaidīja karsta, kā no krāsns nākusi gaisa brāzma, un Zarēna ausis pildīja šausmīga kliegšana. Viņa vēders sarāvās, elpa pārvērtās elsās, un, kad viņam izdevās pavērt aci, vējš lika gaužām asarām līt pār vaigiem.
- Augstās Debesis! viņš iekliedzās.
Viņi atradās briesmīga vētras virpuļa trakojošajā, sarkanajā rīklē. Visapkārt gaudoja un auroja mutuļojošas plūsmas. Tomēr šeit, centrālajā, rāmajā punktā, valdīja vēss, baismīgs klusums.
- Stingri pievelc grotburu, Zarp! — Zarēns sauca, pārkliedzot rēcošo gaisu. Un kārtīgi pārbaudi, vai visi gali ir nostiprināti!
-Jā, kaptein! tas sauca pretī.
Virpulis bija neiedomājami plašs. Šķita, ka pašas debesis pārvērtušās par lielu, rijīgu zvēru. Un Malas dejotājs atradās tajā iekšā: aprīts, apēsts.
- Turieties cieši! Zarēns kliedza. Gūm, pieķēdējies pie stūresrata un noturi mūs stabilus.
Pinkulācis steigšus paklausīja. Zarēns pievērsās buru un korpusa atsvaru svirām. Ta kā vējš riņķoja aizvien ātrāk un ātrāk naidīga, sarkana siena, kas viņus ietvēra, nepārtraukti draudēja novirzīt kuģi no kursa un ieraut tās šausmīgajā juceklī -, bija vitāli svarīgi saglabāt līdzsvaru, kamēr viņus iesūca dziļāk un dziļāk.