- Ko nu? Zarēns uzsauca kāpurputnam.
- Griezties atpakaļ nav iespējams! putns nodārdināja. Mēs dodamies iekšā Vētras mātes nevaldāmajā sirdī, vietā, kur dzimst negaisi un viesuļi, kur valda šausmu neprāts. Un tomēr tās pašā vidū valda pilnīgs rāmums un…
- Un? Zarēns sauca pretī. Gaiss bija pārvērties par ledaini zilu, un mazi, nikni krusas graudi dzēla viņam sejā.
- Turklāt, putns dārdināja, pa pusei pazudis mutuļojošas miglas gubā tālu priekšā, tieši tur mēs atradīsim tavu tēvu, ja kāds no mums paliks dzīvs.
Pēkšņi Zarēnu sagrāba lielas skumjas. Viņš nokrita ceļos, un spēcīgas elsas plosīja viņa ķermeni. Mežeklis iekliedzās augstā balsī, tajā skanēja spalgas skumjas. Slīts saritinājies gulēja pie raudošā Purvaina kājām. Mazie krusas graudi uz klājiem izsita šausmīgu ritmu.
Kas notika? Zarēns netika gudrs. Kas bija šīs visu aprijošās skumjas? Viņš pietrausās kājās. Tas gandrīz nevarēja vinu noturēt.
Zarps Aungans, zemu nokāris galvu, nometās ceļos un ieaurojās kā ievainots tilders. Kāpēc? viņš gaudoja, un viņa ķermenis aiz bēdām krampjaini sarāvās. Kāpēc tev vajadzēja mirt?
Spoliņš nošjūca lejā pa mastu un notupās viņam blakus. Zarp, manu draudziņ! viņš lūdzās.
Bet Zarps viņu nevarēja sadzirdēt. Un, kad viņš pacēla galvu, viņa neko neredzošās acis skatījās ozolu elfam garām.
- Ak, Stiegri. Mans brāli! viņš sauca. Mans nabaga, nabaga brāli… Viņš sabruka uz klāja, piesegdams galvu no krusas graudiem.
Zarēns satvēra stūresratu. Viņam aiz muguras pinkulāča Gūma skaļās gaudas pārspēja visas pārējās skaņas. Tad mutuļojošā, zaļā migla klusi uzpeldēja pāri priekšgalam. Bieza un ļauna tā locījās ap klāju, aizsedzot skatam komandu. Līdz ar pēkšņajām laika maiņām komandas šņuksti pārvērtās par baiļu kliedzieniem.
Zarēns nodrebinājās, kad viņu skāra zaļā migla. Ta iespiedās ādā, atdzesējot līdz pat kaulu smadzenēm. Viņu sagrāba pilnīga panika.
- Mēs esam nolemti nāvei! viņš kliedza. Mēs nekad neizglābsimies. Mēs visi iesim bojā šajā šausmīgajā vietā. Mēs…
- Pēc skumjām bailes, no tālienes atlidoja kāpurputna balss. Tas arī pāries. Esi drosmīgs, kapteini Zarēn.
Zarēns papurināja galvu. Migla izklīda, un šausmas sāka atlaisties. Tagad viegli smidzināja, lietus lāses mirdzēja un mirgoja kā mazi dārgakmeņi. Spārnmīlis Slīts atmeta galvu un pilnā balsī iesmējās. Zarēns uztvēra lietus valgmi. Viņam reiba galva. Viss bija tik brīnišķīgi, tik skaisti, tik neizsakāmi…
- Āāāāā! Slīts iekliedzās.
Zem sevis Zarēns varēja redzēt vecāko stūrmani, kas streipuļoja atpakaļ no balustrādes un izmisīgi plēsa sev seju. Viņa galvu un plecus ieskāva zibens lode, no kuras tārpveida gaismas taustekļi locījās pār viņa šausmu pārņemto seju. Mežeklis iekliedzās un aizlēca, meklēdams patvērumu, jo pār klāju nosprakšķēja jauni dzirksteļojoši zibens pinumi.
- Metieties lejā! uzsauca Zarēns, kura pacilātības izjūtas bija pēkšņi pazudušas.
Spārnmīlis Slīts, šķietami būdams bez dzīvības, bija sakņupis uz klāja blakus Zarpa Aungana ķermenim.
- Glābiet mūs! Glābiet mūs! Mežeklis sauca skaļā un skanīgā balsī.
- Mums jādodas uz priekšu! Zarēns atkliedza pretī.
Un tad nolaidās sarkanā migla.
Bieza, asa un kodīga migla ar gruzdoša koka smaku neļāva Zarēnam skaidri redzēt. Viņš jutās niknuma
pārņemts. Viņa acis kvēloja. Viņa nāsis iepletās. Viņa zobi sakodās.
Tikai negriezties atpakaļ! viņš plosījās, sizdams pa stūresratu.
Malas dejotājs satraucoši saslējās un ievibrējās. Zarēns metās pie svirām ar kaula rokturiem, grūstīdams tās uz vienu un otru pusi. Šķita, ka debesu kuģis noelšas, kad tā atsvari un sviras rāvās pretējos virzienos. Blakus viņam pat Gūms nespēja turēties pretī sarkanās miglas iedarbībai.
- Vū! viņš auroja un, dusmu trakuma pārņemts, raustīja balustrādes, un sita caurumus debesu kuģa sānos. VŪŪŪŪ!
Zarēna iekšējais niknums pieņēmās spēkā. Ta visa bija kāpurputna vaina, šī jezga, šis ārprāts: pirmkārt, jau tas fakts, ka viņi bija devušies atklātās debesīs.
- Esi nolādēts! viņš auroja. Kaut tu sapūtu atklātās debesīs!
Viņam aiz muguras pinkulācis nikni rēca, plēsdams nost durvis un sadragātas lūkas un katru norauto koka šķēpeļu gabalu mezdams pār bortu. Malas dejotājs, kas čīkstēja un krakšķēja, tagad bija zaudējis vadību. Mutuļojošais virpulis^to varētu kuru katru mirkli saraut gabalos.
Zarēns noskrēja lejā uz galveno klāju un piesteidzās pie bugsprita. Sarkanā migla pildīja viņa muti, iekrāsoja
acis un pielēja muskuļus ar mežonīgu un svešu spēku. Vājprāts pieņēmās spēkā; viņa sajūtas uzbruka. Viņš kļuva akls pret to, ko viņa acis mēģināja parādīt, kurls pret to, ko viņa ausis spēja saklausīt. Ar zobenu rokā viņš cirta, kapāja, dūra, un pinkulāča briesmīgie rēcieni visu laiku skanēja viņam ausīs.
Tad viss iegrima tumsā.
Zarēns atvēra acis, sev visapkārt atklājot piena baltumu. Malas dejotājs karājās tukšajā telpā nedrošā leņķī pilnīgi nekustīgs.
- Mēs to paveicām, — viņš klusi noteica pie sevis un pārsteigts paskatījās apkārt. Viss pēkšņi šķita skaidrāks un asāks nekā jebkad iepriekš.
Zarps Aungans gulēja sakņupis, vēl aizvien šņukstēdams. Spārnmīlis Slīts, saņēmis galvu rokās, nekustējās. Purvainis bija bez samaņas, masta šķēpele viņa labo kāju bija pienaglojusi pie klāja. Blakus viņam masta un takelāžas palieku kaudzē, galīgi pārguris, gulēja pinkulāča lielais, spalvainais augums, un smagā, sēcošā elpa liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Viena lielā ķepa balstījās pret ozolu elfu Spoliņu. Spoliņa smilksti rādīja, ka arī viņš turas pie dzīvības. Mežeklis sēdēja priekšgalā un purināja galvu no vienas puses uz otru.
- Es neko nedzirdu, viņš monotoni atkārtoja.
Akmens Pilote parādījās tiltiņa kāpņu augšgalā.
Zarēns vāri pasmaidīja. Paskat, viņš teica. Ar mani viss ir kārtībā. Vai tev nekas nekaiš?
No kapuces dziļumiem atskanēja apslāpēta balss. Ak, kaptein, tā klusi teica.
- Kas ir? Zarēns jautāja. Es… Viņš sekoja virzienam, kurā rādīja Akmens Pilotes izstieptais pirksts. Tas veda uz viņa paša rokām. Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja vienā rokā ļenganas virves gabalu, otrā paša zobenu. Ko es esmu izdarījis? viņš nomurmināja.
Lēni, ar bailēm viņš pavilka virvi uz savu pusi. Nebija nekādas pretestības. Tūlīt pat virves gals pārvēlās pāri balustrādei un nokrita uz klāja viņam pie kājām. Tas bija gludi nocirsts.
- Kāpurputn! Zarēns iekliedzās. Kāpurputn, kur tu esi?
Atbildes nebija. Kāpurputns viņa ceļvedis un aizstāvis bija projām. Zarēns ar šausmām pievērsās Akmens Pilotei.
- Kas ir noticis? viņš nočukstēja.
- Es… es mēģināju tevi apturēt, Akmens Pilote sacīja. Bet tu man biji par spēcīgu. Tu lamājies un lādējies. Tu satvēri virvi un vilki to uz savu pusi. Kāpurputns, kad tā spārni atsitās pret bugspritu, iekliedzās. Tad tu pacēli zobenu un dūri…