Vigvigu arēna, viņš vērsās pie Spoliņa. Vai šis vārds tev kaut ko izsaka?
Ozolu elfa tumšās acis iepletās nepārprotamās bailēs. Ak jā, kaptein, viņš sacīja, balsij drebot. Noteikti izsaka. Es zinu visu par Vigvigu arēnu. Viņš noskurinājās. Es tikai vēlos, kaut nezinātu.
PIECPADSMITĀ NODAĻA vigvigu arĒna
Kapuckvaps pēkšņi pacēla acis, pārtraukdams klusumu, kas bija sekojis pēc ozolu elfa vārdiem. Viņš bija bāls kā nāve. Zarēn, viņš nodrebēja, tas ir sācies.
- Kas ir sācies?
Kapuckvaps viegli pieskārās meža dzelkšņa formas rozetei. Mana kokarde, viņš bēdīgi teica. Tas materiāls sāk vīst.
- Vai tu esi drošs? Zarēns jautāja. Man izskatās, ka tai nav ne vainas.
Kapuckvaps dusmīgi papurināja galvu. Paskaties! viņš uzstāja. Tā gar malām ir kļuvusi galīgi ļengana. Es nevaru noticēt, ka mēs te esam bijuši tik ilgi, lai tas notiktu.
- Ta rēķinvista tiešām piekodināja mums sekot laikam, Zarēns viņam atgādināja.
- Jā, bet trīs dienas! Kapuckvaps dedzīgi iesaucās. Nevar būt, ka mēs te esam bijuši trīs dienas. Tā visa ir krāpšana, viltība, kā paverdzināt vēl kādus brīvus pilso ņus, kas neko nenojauš…
- Kapuckvap, nomierinies! Zarēns viņu apsauca.
- Ta vēl nav sapuvusi. Un šā vai tā kas darīts, darīts. Mums jāraugās uz priekšu. Viņš pagriezās pret Spoliņu. Laika palicis maz, viņš sacīja. Šī Vigvigu arēna, viņš ieminējās. Vai tu mūs vari uz turieni aizvest?
Ozolu elfs pamāja ar galvu un lēni, rūpīgi paskatījās apkārt. Nolasot zīmes tirgus pūļos, es varu, viņš atbildēja. Paskaties tur uz tiem tirgoņiem. Vai redzi alkatību viņu sejās? Seko viņiem, un viņi aizvedīs mūs atpakaļ uz Lielo galveno izsoli. Turpretī, rau, tur, tie nokgoblini. Vai redzi, kā tie apstājas, skatās apkārt, tad pasper dažus soļus? Tie ir pārlūki. Tie aizvedīs mūs pie mājlopu tirgotājiem un greznumlietu tirgotājiem.
- Jā, jā, Zarēns nepacietīgi sacīja. Bet kā ir ar arēnu? Kā lai mēs zinām, kam sekot uz turieni?
- Asinskāre, Spoliņš teica. Meklējiet asinskāri pūļa sejās. Viņš turpināja pētīt alu lempju, goblinu un rūķu, Apvienības cilvēku un debesu pirātu grupas. Paskat! viņš beidzot iesaucās un norādīja uz skaļu goblinu baru.
- Tā izskatās pēc piemērotas grupas. Pavērojiet mērķtiecību viņu solī. Vardarbību viņu žestos. Zalgojumu viņu acīs. Viņš paostīja gaisu un nodrebinājās. Es varu saost viņu iekāri pēc asinīm tā sūcas no katras poras. Jā, viņi tiešām dodas uz Vigvigu arēnu, viņš teica. Es lieku uz spēles savu dzīvību.
- Ar to man pietiek, Zarēns atsaucās. Mēs viņiem sekosim. Un, ja Debesis būs žēlīgas, atradīsim to komandas locekli, ko ūdens klaidis tur redzējis. Aiziet, Kapuckvap! Iekams neesam pazaudējuši no skata tos goblinus.
Viņi sāka tiem dzīties pakaļ. Goblinu grupa viņiem priekšā kļuva aizvien trokšņaināka, un vēl aizvien palielinājās uz to pusi ejošo daudzums, jo, kņadas pievilināti, klāt nāca vēl un vēl citi, tā papildinot viņu rindas. Viņi gāja garām tetovēšanas kioskam, pātagu tirgotājam, dēļu dziedniekam, garām aplokam ar gulošām visurložņām, baram piesietu valpūnu, un satrauktais pūlis aizvien mudināja doties uz priekšu.
To es teikšu par dzimtas māti, spalga nokgoblina balss noskanēja kā svilpe. Viņa noteikti prot sarīkot izrādi.
Viņa līdzbiedrs sparīgi pamāja ar galvu. Nekas nevar pārspēt sacensību, kur pinkulācis tiek iemests bedrē pret vigvigiem, viņš teica. Tā ir absolūtā klasika!
Zarēnam aizrāvās elpa. Pinkulācis? Bedrē pret vigvigiem?
- Vai uz Malas dejotāja borta nebija pinkulāča? Kapuckvaps jautāja Zarēnam ausī, visu laiku cīnīdamies, lai noturētos solī ar kauslīgo burzmu. Tu domā, ka tas varētu būt tas, ko redzēja ūdens klaidis, vai ne?
- Varbūt, Zarēns atbildēja. Es nevaru doties projām, iekams nebūšu uzzinājis, ir vai nav.
- Tomēr, Kapuckvaps, klupdams virzoties uz priekšu, turpināja, tāds liels, spēcīgs zvērs kā pinkulācis taču var aizsargāties pret vigvigiem?
Zarēns nopietni papurināja galvu. Es reiz redzēju, ko vigvigu bars var izdarīt ar pinkulāci. Viņš izvilka karekli no savas žaketes krokām un pacēla, lai Kapuckvaps to
apskatītu. Tas bija zobs. Tas ir viss, kas palika pāri no tā pinkulāča, viņš sacīja.
- Bet… Ūūūā! Kapuckvaps iesaucās, kad pūlis pēkšņi saspieda viņu no visām pusēm un plūda uz priekšu. Viņu nesa uz velvētas ejas pusi. VIGVIGU ARĒNA, zēns izlasīja uzrakstu ar zelta burtiem un tika parauts zem velves uz platas platformas. Viņš paskatījās apkārt. Viņam pavērās mute.
- Apbrīnojami, vai ne? Zarēns sacīja.
- Neticami, Kapuckvaps piebalsoja. Arhitektūra, plānojums, izmēri…
Viņi atradās spoži apgaismotā klajumā, ko ieskāva milzu koki. Stāvu virs stāva zaros bija iekarinātas izliektas terases, lai veidotu plašu amfiteātri. Tā centrā, tālu zem viņiem, bija dziļa, lāpu apgaismota bedre, ko apjoza tīklojums.
- Kustieties uz priekšu, jūs tur! viņiem aiz muguras atskanēja kāda aizkaitināta balss. Kāpiet pa taisno lejā arēnā.
Kapuckvaps uzreiz pazina sargu šraikas spalgo toni. Viņam galva dūca aiz bailēm, un nepagriezies viņš darīja, kā bija likts, nokāpdams no platformas uz pirmās no izliektajām terasēm, kuras sniedzās tālu zem viņiem. Zarēns un Spoliņš viņam sekoja.
Viņi kāpa lejup terasi pēc terases. Kapuckvaps apskatīja arēnu, kamēr viņi lauza ceļu cauri neskaitāmām pļāpājošu goblinu un troļļu grupām.
Vigvigu arēna atgādināja milzu piltuvi, kas pacēlās no meža pamatnes, kur bija jānotiek asiņainajām cīņām, līdz lapotnes kupolam augšā. Viens koks, vēl masīvāks par blakus esošajiem, dominēja pār visu arēnu. Tas atradās tieši pretī terasei, kur Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš bija saspiedušies blakus, kolosāls dzelzsmalkas koks, tā melnās lāpstveida lapas asi izcēlās pret gaiškoka pakāpieniem, kas pacēlās aiz tā.
Pie koka spēcīgajiem zariem bija piestiprinātas vairākas konstrukcijas: četrstūrainas platformas bruņotajām sargu šraikām, kas bija izkaisītas šur un tur; maza, drukna celtne blakus paaugstinātai skatuvei; zobrati, trīši un uztīšanas iekārtas; dēlis, kas bija izvirzīts no galvenā stumbra un neveda nekur. Augstāk kokā bija plats podijs, gar kura balustrādi bija sastājušās rindā košās krāsās tērpušās dzimtas māsas. Un virs tā iekarināta smagās virvēs atradās bagātīgi izrotāta karaliskā loža. Tajā sēdēja vientuļa figūra.
Ta bija pati dzimtas māte Māte Mūļnadze. Viņa bija grezna savā galvassegā ar pušķi, ugunsvabolīšu dārgakmeņiem un ģērbusies caurspīdīgā sudraba mantijā, kas brīvi apņēma viņas varavīksnes krāsu spalvas. Tomēr nekāds krāšņums gan nespēja slēpt ļaunumu viņas acīs. No savas ložas viņa lieliski varēja pārskatīt katru arēnas sprīdi.
Kad viņa aplaida apkārt savas nenovīdīgās acis, Kapuckvaps nodrebēja un viņa roka pašāvās augšup, lai noslēptu savu vīstošo kokardi. Zarēns pamanīja šo kustību.
- Kapuckvap, viņš uzmanīgi ierunājās, nomierinies. Viņš pavēzēja roku plašā lokā. Te ir simtiem, varbūt tūkstošiem indivīdu, viņš teica. Tie nav ieinteresēti mūsos, kad iespējams nopelnīt tik daudz naudas.