Viņš pamāja uz zilganpelēkajām dzimtas māsām, kuras jau steidzās pieņemt derību slēgšanu no augošā skatītāju pieplūduma. Kapuckvaps brīdi tās vēroja.
- Nē, es domāju, ka ne, viņš svārstīgi teica. Tik un tā… Viņš paskatījās pāri arēnai un nodrebinājās. Tur kāds ir, viņš teica, rādīdams uz masīvo konstrukciju zem podija.
Zarēns paskatījās. Viņš redzēja pirkstus, kas ķērās pie aizslēgto durvju restēm. Kāds nelaimīgais gatavojās sagaidīt nāvi, tomēr tas nebija pinkulācis…
Tajā brīdī gaisu satricināja trompešu fanfaras. Pūli pāršalca piekrišanas auri. Kapuckvaps paskatījās augšup uz dzelzsmalkas koku un ieraudzīja duci svītrotu šraiku ar gariem ragiem pie knābja uzmetamies augšējos zaros. Visas acis pievērsās karaliskajai ložai.
Māte Mūļnadze lēni piecēlās. Viņas knābis skaļi noklakšķēja. Mēs esam iepriecinātas redzēt jūs te tik lielā skaitā, viņa paziņoja. Mēs zinām, ka jūs nebūsiet sarūgtināti par šīvakara cīņām. Ne jau katru vakaru mēs dabūjam redzēt pinkulāci cīņā.
Pūlis piekrītot ierēcās. Māte Mūļnadze pacēla daudzkrāsainos spārnus, gaidot klusumu.
- Pirms galvenā numura jūs saņemsiet no mums mazu pārsteigumu. Tā sakot, uzkožamo apetītes veicināšanai, viņa teica, un viņas knābis aiz iepriecinājuma noklakšķēja. Viņa pārliecās pār ložas malu. Atbrīvojiet gūstekni! viņa pieprasīja.
Sargu šraika salutēja ar dzeltenbrūno spārnu un pagāja uz priekšu, lai atslēgtu cietuma durvis zem podija. Durvīs parādījās tukls indivīds un, acīmredzami apjucis, skatījās apkārt.
- Kas ir? Kas ir? Kas ir? viņš auroja.
Kapuckvaps neticīgi skatījās uz bagātīgi rotāto
žaketi ar purva dārgakmeņiem un dumbrāja pērlēm, uz trīsstūru cepuri ar violeto valpūna spalvu, uz ievaskotajām ūsām, izliektajām uzacīm, sārtajām, resnajām roķelēm. Zibensšautris Valpūns, viņš noelsās un satvēra Zarēna elkoni. Tieši to viņš bija plānojis mums! viņš nočukstēja aiz šausmām zemā balsī.
-Ja es būtu zinājis, Zarēns teica, es nekad nebūtu nodevis viņu šraikām. Pat vergu tirgotājs nav to pelnījis.
Pūlis klusumā vēroja, kā sargu šraika nopliukšķināja savu pletni un dzina debesu pirātu kapteini uz dēli, kas bija izvirzīts pāri bedrei apakšā. Dzeltenā lāpu gaisma apspīdēja viņa trīcošos vaibstus, kad viņš paskatījās augšup uz iekarināto karalisko ložu. Kāpēc? viņš iesaucās. Debesu vārdā, kāpēc jūs to darāt?
Māte Mūļnadze aizkaitināta iekliedzās, un šraikas smagā pletne trāpīja Valpūnam pa galvu.
- Mēs bijām jums solījušas Apvienības locekli no Lejaspilsētas jūsu tīksmei, Māte Mūļnadze vērsās pie pūļa.
Pūlis laimīgi uzgavilēja.
- Vai varbūt pat kādu Sanktafraksas akadēmiķi, viņa turpināja.
Pūļa gaviles kļuva vēl skaļākas.
- Nelaimīgā kārtā tādu apstākļu dēļ, kas nav mūsu varā, patlaban tas nebūs iespējams…
Pūlis svilpa un šņāca. Māte Mūļnadze paglūnēja lejup uz Valpūnu. Viss, ko varu jums piedāvāt, ir šis nožēlojamais eksemplārs. Tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš sniegs jums lielisku izrādi. Viņas balss kļuva par skarbu kliedzienu, kas atbalsojās visā arēnā. Es dodu jums Zibensšautri Valpūnu, debesu pirātu kapteini.
Sacēlās apdullinoša rēkoņa. Kapuckvaps ar pretīgumu paskatījās apkārt uz aizgrābto izteiksmi skatītāju sejās, kamēr viņi vēroja nelaimīgo Valpūnu, kuru ar asu pīķi bikstīja uz dēļa. Sākās monotona skandēšana, kas drīz atbalsojās visā arēnā.
- Lejā! Lejā! Lejā! Lejā!
apmezdams kritiena
un otru,
vienu kūleni
līdz piezemējās mīkstu sūnu krāvumā bedres apakšā. Pūlis atzinīgi ierēcās.
Kādu brīdi debesu pirātu kapteinis nekustējās. Tad, sapurinājis galvu, viņš piecēlās kājās un izvilka savu zobenu un dunci. Viņš paskatījās apkārt uz smago tīklojuma priekškaru, kas ietvēra bedri; uz mazajiem caurumiem, kas bija izgriezti ik pēc desmit metriem, ļaujot tikt iekšā no meža bedres ārpusē. Arī pūlis skatījās, rūpīgi pētot ēnainās atveres, kad parādīsies pirmās oranžas krāsas pazīmes.
Tur! kāds iekliedzās. Skat, tur!
Valpūns klupdams virzījās uz priekšu. Kādu brīdi viņa ķermenis karājās dēļa galā, it kā to turētu neredzamas virves. Tad atkal atsākās kustība, un Zibensšautris Valpūns gāzās uz priekšu,
Tas bija pirmais no vigvigiem. Tas aizdrāzās pāri arēnas grīdai, izskatīda-; mies ne vairāk biedējošs kā oranžs grīdas mopsis. Līdz brīdim, kad radījums atvēra muti! Pūlī noelsās visi kā viens, tiklīdz spēcīgie žokli plati atvērās, atklājot rindas ar asiem kā bārdas naži zobiem.
Pirmā vigviga ierašanās bija pamudinājusi derību brāzmu visā arēnā. Rēķinvistas un kravuputni šaudījās pūļa vidū, kur visu laiku tika izkliegtas varbūtējas iespējas un iemainīti zelta gabali (no kuriem katru pārbaudīja ar asu knābja klakšķi) pret derību lapiņām.
- Divdesmit pieci par divdesmit minūtēm!
- Piecdesmit par četrdesmit septiņiem beigtiem vigvigiem.
- Simts par to, ka viņam atlikušas labi ja desmit sekundes!
Sajutis riebumu, Kapuckvaps novērsās un paslēpa seju
plaukstās.
Beidzot rēkoņa pieņēmās spēkā.
-JĀ!
Ta kļuva arvien skaļāka un skaļāka, līdz arī pašas terases drebēja no trokšņa. Pāri šai kņadai skanēja ragu pūtieni. Un tik un tā klaigas nerimās. Viena no rēķinvistām piesteidzās pie dzelzsmalkas koka, un ziņa tika nodota augšup dzimtas mātei.
Māte Mūļnadze vēlreiz piecēlās kājās. Iestājās klusums.
- Debesu pirātu kapteinim izdevās nogalināt četrdesmit trīs vigvigus, pirms viņš nomira pats, viņa paziņoja. Un vēl divdesmit septiņi tika ievainoti.
Uzvarētāji uzgavilēja. Zaudētāji kuru bija daudz vairāk — novaidējās.
- Ciņa ilga precīzi desmit minūtes un… viņa vilcinājās. Skatītāji cieši satvēra savas derību lapiņas. Desmit minūtes un četrdesmit sekundes. Nevis četrpadsmit. Četrdesmit.
Atkal dažus satrauktus prieka saucienus nomāca vispārējs vilšanās vaids. Māte Mūļnadze noklakšķināja knābi.
- Bet tagad, mani draugi, mums jāturpina, viņa paziņoja. Pienācis laiks vakara galvenajam notikumam. Viņa pamāja ar galvu sargu šraikai uz platformas zem sevis, un tā sāka griezt lielu ratu ar rokturiem. Trīši iečīkstējās. Virves kustējās. No iekarinātās karaliskās ložas virspuses, no pelēkmelnās lapotnes lēnām sāka laisties lejup smaga dzelzskoka būra apakšdaļa.
- Klasiskā sacensība! dzimtas māte spalgi iekliedzās. Sākotnējā sadursme! Spēks pret neatlaidību. Spēcīgais pret lielu skaitu. Viņa atmeta atpakaļ savu spalvām rotāto galvu. Jūsu tīksmei un baudai, neviltots… ārkārtīgi rets… fiziskā spēka pilnbriedā…
Pūlis kļuva mežonīgs no drudžainām gaidām; tas vicināja rokas, rībināja kājas. Un, būrim nolaižoties zemāk ieraugot nikno, neganto zvēru, kas dauzīja sava iekarinātā cietuma restes, viņu asinskārie saucieni kļuva aizvien vairāk un vairāk uzbudināti. Māte Mūļnadze aiz pašapmierinātības smīnēja, un, kad būris karājās tieši iepretī karaliskajai ložai, viņa pamāja šraikai vēlreiz. Griešana apstājās. Būris nodrebēja un pārstāja kustēties. Māte Mūļnadze pacēla roku ar lieliem nagiem.