- Es dodu jums… PINKULĀCI! viņa spalgi nokliedzās.
Zarēnam aizrāvās elpa. Tas nebija vienkārši pinkulācis. Tas bija Gūms. Par to nebija nekādu šaubu. Pat tad, ja viņš nebūtu pazinis tā seju, nodevīgās rētas no bedres ar smailajiem mietiem, kurā Gūms reiz tika notverts, rēgojās uz viņa kreisā sāna.
Klusi kladzinot, Māte Mūļnadze pasniedzās un noglāstīja pinkulāča nagus, kas rēgojās starp iekarinātā būra restēm. Es zinu, ka šis tiem vigvigiem liks trūkties, viņa teica glaimīgā balsī.
Pūlis uzbudināts līdz trakumam ar domu par gaidāmo konfrontāciju atkal bija sācis monotoni skandēt.
Lejā! tas prasīja. Lejā! Lejā! Lejā! Kapuckvaps viscaur nodrebēja aiz pretīguma. -Mums jārīkojas ātri, Zarēns uzstājīgi teica. Atgriezieties pie tā visurložņu aploka, kuram mēs pagājām garām. Nopērciet četras visurložņas, viņš sacīja, iedodams Kapuckvapam sauju zelta monētu. Lielākās un stiprākās, kādas varat atrast. Tad sagaidiet mani arēnas otrā pusē, uz ietves tieši zem dzelzsmalkas koka zariem.
- Bet Zarēn… Kapuckvaps iesāka.
- Tūlīt, Kapuckvap, Zarēns stingri piekodināja un, iekams viņa jaunais māceklis spēja pateikt vēl kādu vārdu, aizbrāzās projām cauri pūlim.
Kapuckvaps brīdi noskatījās viņam pakaļ, tad vērsās pie Spoliņa.
- Mums labāk vajadzētu parūpēties par tām visurložņām, ozolu elfs teica.
Kapuckvaps piekrītot pamāja. Viņš tikai cerēja, ka Zarēns zina, ko dara.
Arēnā pilnā sparā noritēja drudžainas derības, kamēr Zarēns virzījās uz dzelzsmalkas koku.
-Trīsdesmit zelta gabalu par divdesmit astoņām minūtēm un deviņām sekundēm.
- Piecdesmit par vismaz divsimt piecdesmit vigvigiem, kas dabūs trūkties.
- Septiņdesmit pieci zelta gabali!
- Simt!
Neņemdams vērā sāpju smilkstus un dusmu kliedzienus, ar elkoņiem lauzdams ceļu cauri virmojošajam pūlim, Zarēns beidzot nonāca pie vietas, kur no augšējās terases pacēlās lielā koka stumbrs. Viņš apstājās, no sava mēteļa priekšpuses izvilka debesu pirātu abordāžas āķi un paskatījās apkārt.
Gaisotne pašlaik bija sasniegusi drudža pakāpi, un neviens ne šraikas, ne skatītāji nepamanīja jauno debesu pirātu, kas stāvēja ēnā. Saņēmis virvi rokā, Zarēns uzsvieda āķi zaros augšpusē un, kad tas nostiprinājās, rāpās augšup.
- Un tagad, Māte Mūļnadze pārkliedza troksni, tas brīdis, kuru jūs visi esat gaidījuši! Viņa pamāja ar galvu zemāk esošai sargu šraikai: tai vajadzētu sākt nolaist pinkulāci lejā bedrē.
Zarēns sasniedza platu, plakanu zaru augstu dzelzsmalkas kokā un uzmanīgi līda pa to uz priekšu. Viņš apstājās, kad bija tieši virs karaliskās ložas un iekarinātā būra. Zem viņa Māte Mūļnadze pacēla spārnus.
Un tā, viņa paziņoja, lai sacensība sākas… Hurrr!
Pūlī visi kā viens aiz pārsteiguma noelsās, redzot, kā jaunais debesu pirāts nokrīt karaliskajā ložā un sagrābj dzimtas māti. Viņu satvēra pie rīkles; roka piespieda zalgojošo naža asmeni pie uzbužinātā kakla.
Apturi būra nolaišanu! Zarēns auroja. Uzvelc to atkal vienā līmenī ar karalisko ložu, vai arī dzimtas māte dabūs trūkties!
Ar sašutuma kliedzienu dzeltenbrūnā šraika apstājās un nopētīja Zarēnu ar pārsteigtu skatienu. Tad viņa lēnām mainīja griešanas virzienu. Dzimtas māsu vidū valdīja kņada, spalgi kliegdamas un žēlodamās,
tās pārvietojās pa savu podiju. Citas šraikas dzeltenbrūnās sargu šraikas un lielās vergu tirgotājas ar robotajiem knābjiem draudoši aplenca koku pa ietvēm.
- Atkāpties! Zarēns rēca. Pasaki viņām! viņš iešņāca Mātes Mūļnadzes spalvām klātajā ausī. Tūlīt pasaki viņām.
- At… atkāpieties, Māte Mūļnadze teica aizžņaugtā balsī.
- Un liec viņām nomest ieročus! Zarēns pastiprināja naža spiedienu.
- Dariet, kā viņš saka! viņa iekliedzās.
- Ta jau ir labāk, Zarēns teica. Tad, vēl joprojām neatlaizdams naža spiedienu, viņš pasniedzās līdz būrim un atvāza vaļā virspuses vāku. Parādījās viena no pinkulāča masīvajām ķepām.
Pēkšņi pūlis, šķiet, saprata, kas notiek. Līdz šim brīdim skats, kā jauneklis draud dzimtas mātei, bija licis visiem ar interesi vērot. Tagad tie redzēja, kas viņam padomā, un tas viņus saniknoja.
- Viņš to ir atbrīvojis! tie nevaldāmi rēca. Viņš ļauj tam aiziet!
Zarēns aizvilka pietupušos Mūļnadzi uz karaliskās ložas tālāko galu, kamēr pinkulācis izlīda no būra. Ar trīsošu sirdi viņš vēroja, kā lielais, neveiklais radījums drošībai satvēra zaru sev virs galvas un pārkāpa pāri tukšumam, kas rēgojās apakšā.
Tiklīdz pinkulācis iekrita karaliskajā ložā, pūlis no dusmām eksplodēja. Tas tiek projām! pūlis trakoja.
Dzimtas māsas no apakšas izlieca kaklus, lai redzētu, kas notiek.
Zarēns noskatījās, kā pinkulācis piecēlās kājās. Gūm, viņš teica, es zināju, ka tas esi tu.
- Vū? lielais zvērs iejautājās. Za-vū-ns?
- Jā, Gūm, Zarēns atbildēja. Vai es neapsolīju, ka nekad nepametīšu savu komandu? Viņš paskatījās uz augšu. Uzvelcies uz tā zara mums virs galvas. Tad uzvelc mani augšā sev blakus.
Pinkulācis satraukti notrīcēja, liekot karaliskajai ložai nodrebēt. Māte Mūļnadze iekliedzās, Zarēna nazim aizskarot zvīņaino ādu zem spalvām. Pūlis izbīlī gaudoja, kamēr lielais, rūcošais dzīvnieks pasniedzās augšup, iegremdēja nagus zarā virs galvas un uzšūpoja savas stumbeņiem līdzīgās kājas gaisā.
- Deru uz simt piecdesmit, ka viņam tas neizdosies, kāda balss noskanēja pāri troksnim.
- Deru uz diviem simtiem, ka mēs skatīsimies uz jaunu dzimtas māti, iekams nakts būs beigusies! iebļāvās cita.
Pūlis kļuva mežonīgs.
Ar trešo mēģinājumu Gūmam izdevās uzšūpot kājas pāri zara malai un uzvilkties augšā. Viņš notupās uz platā zara un pasniedza lejup lielu priekšķepu.
- Vū! viņš iesaucās.
Zarēns satvēra pinkulāča plaukstas locītavu. Gūms vilka, un Zarēns tika uzrauts augšā, ārā no karaliskās ložas. Brīdī, kad uzbrucējs bija projām, Māte Mūļnadze iekliedzās.
- Grābiet tos ciet! viņa bļāva, drudžainā niknumā lēkādama pa ložu augšā lejā. Neviens, kas draudēs dzimtas mātei, nepaliks dzīvs! Sargu… Aāāā! viņa iekliedzās, jo viens no pinkulāča asajiem nagiem izgriezās cauri vairākām virvēm, kas noturēja karalisko ložu vietā, l oža mežonīgi sašūpojās. Viņas asie nagi satvēra ložas koka malas. Nē, viņa iešņukstējās. Žēlojiet…
Žēlot? Zarēns iekliedzās. Vienīgā žēlastība ir tā, ka tas netika izdarīts jau sen. Un, to pateicis, viņš pasniedzās lejup un pārgrieza pārējās virves.
Karaliskā loža strauji gāzās lejup, Mātei Mūļnadzei visu laiku kliedzot.
Pūlis sajūsmā rēca. Tas bija pat labāk nekā pinkulācis. Tā bija pati dzimtas māte. Kad no tumšajām atverēm iežogojumā parādījās pirmie vigvigi, troksnis kļuva apdullinošs. Pārsteiguma saucieni. Vaimanas. Gaviles un kliedzieni. "Simtu par…" "Piecus simtus, ka…" "Tūkstoti!"
Zarēns pagriezās pret pinkulāci. Viņš satvēra to aiz trīcošās ķepas.
- Virzies uz priekšu pa šo zaru, viņš kliedza, tad lejā uz to tur! Viņš norādīja uz platāku, plakanāku zaru, kas auga no stumbra aiz viņa. Tas ir gandrīz tik plats kā ietves. Un, kad es teikšu "lec", tad lec.