- P… piedod, Voks, jauneklis stomījās, un Vokss bija apmierināts, dzirdot cieņas pilnu satraukumu viņa balsī. Māceklis divreiz ieblieza jauneklim pa galvu.
- Citreiz esi piesardzīgs, viņš norūca, iedams tālāk, mantijai plandot ledainajā vējā.
Zeme viņam aiz muguras nodrebēja. Vokss aiz satraukuma satrūkās, tad dusmīgs pagriezās apkārt, būdams pārliecināts, ka nekaunīgais jauneklis viņam ar kaut ko sviedis. Bet viņš kļūdījās. Viņš nedroši skatījās lejup uz milzīgu sadragāta mūra gabalu, ko bija izkustinājuši nodevīgie vēji augstu viņam virs galvas. Viņš no tā bija paglābies par mata tiesu.
Visa šī pilsēta brūk kopā, viņš rūgti nomurmināja. Bija laiki, kad mācekļa vieta Sanktafraksā nozīmēja drošu nākotni. Uz pārejas nobira vēl daži akmeņu un javas gabali, liekot Voksam bēgt.
Sajās dienās Sanktafraksā nekas nebija drošs; par to gādāja laika apstākļu negantums. Pēdējās dienās vētra pēc vētras bija nākušas no Malaszemes ārpuses, katra nākamā briesmīgāka par iepriekšējo pērkona negaisi, vēja vētras, uguns un ledus vētras; lielas vētras un prāta vētras. Neviens nekad agrāk neko tādu nebija piedzīvojis.
Salabot bojātās celtnes nevarēja pietiekami ātri, kaut arī akadēmiskie pētījumi bija pārtraukti. Kaut kas brieda tur, atklātajās debesīs, tik daudz bija skaidrs, kaut gan nebija neviena akadēmiķa, pat ne Visaugstākā Akadēma, kurš zinātu, kas īsti.
- Un kā gan godkārīgs, jauns māceklis var zināt, ar ko veidot alianses, ja apstākli ir tik neparedzami? Vokss sev jautāja. Vai psiboklimatisko pētījumu profesors varētu izrādīties ietekmīgāks par Mākoņu profesoru?
Viņš apstājās uz tilta un, satvēris margas, skatījās uz mākoņiem, kas gāzās iekšā no Malaszemes ārpuses.
- Tam sīkulim Kapuckvapam bija īstā nojauta, pazūdot no Sanktafraksas, viņš nomurmināja. Ēdnīcas tenkās tika minēts, ka jauneklis esot devies projām kopā ar 7.arēnu, to trako ar neprātīgajām acīm, kuru Tumsas profesors bija ņēmis savā aizbildniecībā. Pat vēl dīvaināk profesoram tagad bija vēl trīs īpatnēji viesi… Vokss grieza zobus. Par spīti viņa vārdiem, viņam nebija nodoma pamest Sanktafraksu.
- Lai nāktu kas nākdams, es pavērsīšu situāciju sev par labu, viņš nomurmināja un pārvilka pirkstus pāri rētai uz vaiga, ko bija atstājusi bļodiņa ar kūpošo tildera sautējumu. Un bēdas sagaida Kapuckvapu, ja mūsu ceļi jelkad vēl krustotos.
*
Kad nākamajā rītā Dziļajā mežā četri ceļotāji savāca bagāžu, sāka maigi smidzināt. Tas visiem bojāja noskaņu. Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš uzkāpa savām visurložņām mugurā un devās ceļā. Gūms, lai taupītu savas visurložņas spēku, brīžiem jāja, brīžiem lēkšoja viņiem nopakaļus, ceturtās visurložņas saiti aptinis ap savu milzīgo priekšķepu.
Klusējot viņi turpināja ceļu cauri biezajam, zaļajam mežam. Ta nebija nejaušība, ka tad, kad mākoņi virs galvas satumsa un lietus sāka līt stiprāk, ikvienu no viņiem sāka tirdīt urķīgas šaubas. Tiktāl viņiem bija veicies ļoti veicies -, bet nu veiksme bija izsīkusi. Viņi zināja, ka atrast vēl kādus komandas locekļus plašajā Dziļajā mežā ir neiespējams uzdevums. Labākais, uz ko viņi tagad uzdrošinājās cerēt, bija sameklēt kādu ciematu, kuru Apvienības biedri vai debesu pirāti varētu apciemot, lai tirgotos, un tad samaksāt par atpakaļceļu uz Lejaspilsētu. Bet te laukā, bīstamajā mežā, pat tas bija grūti veicams uzdevums.
Tomēr, kad debesis noskaidrojās un cauri lapu klājumam izlauzās siltā saule, garastāvoklis viņiem uzlabojās. Kapuckvaps ieelpoja apkārtējā meža bagātīgās smaržas: tumšo smilšmāla augsni, sulīgo lapotni, aromātiskos augļus. Tas viss tik ļoti atšķīrās no sasmakušā, dūmainā gaisa, kas sabojāja visu Lejaspilsētā.
- Kā klājas? Zarēns viņam jautāja.
- Tas viss ir tik skaists, Kapuckvaps atbildēja, pavēzējot apkārt roku. īpaši tagad, kad spīd saule.
- Skaists, bet nāvējošs, Zarēns klusu noteica.
Tajā pirmajā dienā, pa ceļam ēzdami augļus un ogas, ko Gūms apostījis atzina par ēdamiem, viņi aizceļoja tālu. (Visurložņām nāksies gaidīt, līdz viņi apmetīsies uz nakti, un tikai tad tās saņems savu maltīti.) Jājot tālāk, Zarēns parādīja dažus no Dziļā meža eksotiskākajiem radījumiem, kurus pazina.
Kapuckvapam katrs nākamais šķita drūmāks par iepriekšējo, un drīz vien viņam mati uz pakauša neērti kņudēja. Tur bija smirdkrupji ar savu slikto, smacējošo elpu; kaķveidīgās ņaudmelas ar smaiļotām astēm un indīgu spļāvienu; mennilidi lipīgi, smadzeņveidīgi radījumi, kas nomaskējušies karājās bulbulu kokos un pārtika no ozolvistām, kuras nāca meklēt bulbulu ogas. Kāds puvumsūcis lēni aizlidoja debesīs augstu viņiem
virs galvas, kamēr miroņgalvādis ar tā dzeltenajiem nagiem un līkajiem zobiem pusdienās ēda kvarmu, ko bija nobūris no kokiem.
Tomēr, par spīti visam, ar ko bija iznācis saskarties, līdz vakaram viņi nebija redzējuši nevienu alu lempi vai trolli, vai goblinu, nevienu, kas viņiem būtu varējis palīdzēt. Šķita, ka Zarēns aizvien vairāk satraucas.
- Es pazīstu Dziļo mežu, viņš teica. Es uzaugu starp meža troļļiem. Viņi man iemācīja nekad neuzticēties mežam, vienmēr būt modram pret briesmām.
Kapuckvaps pacēla acis no ozolu altejām, ko viņš grauzdēja ugunskura dejojošajās liesmās. Viņa tējas krūze atradās zemē blakus viņam. Ar mums viss būs kārtībā, Zarēn, viņš satraukti jautāja, vai ne?
-Ja Debesis dos, Kapuckvap, Zarēns klusi atbildēja. Viņš pagriezās pret jaunekli un pasmaidīja. Protams, būs, viņš nomierinoši teica. Tagad dzer savu tēju.
Tomēr desmitajā Dziļā meža rītā, kad viņi vēl aizvien nebija satikuši nevienu radījumu, kas būtu varējis palīdzēt, nekāds daudzums matainā ogļukušķa un ozolābolu tējas nebija pietiekams, lai uzlabotu Kapuckvapa noskaņojumu. Visurložņas bija pazudušas.
- Es tam vienkārši nevaru noticēt, viņš novaidējās. Esmu pārliecināts, ka tās pārbaudīju, pirms likos gulēt. Tas izskatījās nemierīgas, bet man šķita, ka ar tām viss būs kārtībā.
Zarēns likās uztraucies. Droši vien naktī tās kaut kas ir sabaidījis un tās ir norāvušās no saitēm. Viņš paskatījās uz Kapuckvapu. Vai es tev neteicu, lai tu uzmet dubultu mezglu?
Kapuckvaps nodūra acis. Piedod, viņš nočukstēja un kaunīgi paskatījās. Tad ko mēs darīsim bez visurložņām?
- Mēs turpināsim ceļu, Zarēns dusmīgi teica. Ka jām. Ar pēkšņa vājuma sajūtu vēderā Kapuckvaps pamanīja bailes viņa acīs.
Zarēns devās ceļā nevaldāmā tempā, un Kapuckvaps drīz vien elsa un pūta.
- Kāpēc mēs nevaram atpūsties? viņš nosēca. Vai vismaz drusku palēnināt gaitu?
Zarēns uzlika roku jaunajam māceklim uz pleca. Tev vēl daudz jāmācās par Dziļo mežu, Kapuckvap, viņš teica. Bailes no viņa acīm nepazuda. Tas var likties mierīgs un idillisks, bet aiz katra koka uzglūn briesmas, un mēs joprojām nezinām, kas būtu varējis aizbaidīt visurložņas. Mums jāatrod kāda apmetne, cik ātri vien varam, vai arī mēs nenovēršami iesim bojā.
- Bet, Zarēn, dažu minūšu atpūta nevar nākt par sliktu, Kapuckvaps lūdzās.
Tieši tobrīd gaisu pāršķēla vairāki spalgi kliedzieni: Āāāā! Aāāāā! ĀĀĀĀĀĀ!
Klajumā, kurā auga gara, viļņojoša zāle, kā apsēsts lēkāja pinkulācis. Ozolu elfs nekur nebija redzams.
- Vū! Gūms auroja, nikni pļaudams ņirbošos, zaļos stiebrus.