- Ta, Birkmatis lēni sacīja. Tu esi nācis garu ceļu, Zarēn. Es tevi gaidīju.
Zarēna acis iedzirkstījās.
- Tu sapņo kāpurputnu sapņus, vai ne? viņš jautāja.
- Vai tas bija kāpurputns, kas pateica, lai gaidi mani?
- Nē, Zarēn, Birkmatis atbildēja. Tas nebija tavs kāpurputns, kas pastāstīja man, ka esi ceļā. Viņš noliecās lejup un pieskārās Zarēna spīdošajai rokai. Viņa acis mirdzēja. Tas bija kāds cits, kas ir saucis tevi, kopš vien viņš atgriezies no atklātām debesīm.
Birkmatis pavirzījās uz vienu atveres pusi. To darot, no kokona dziļumiem atspīdēja pārdabiska mirdzoša gaisma.
- Kapteini Zarēn, kāda balss teica.
Zarēns palūkojās iekšā. Viņam pavērās mute. Mežekli! viņš iesaucās. Tas esi tu! Bet kā? Kad? Kur?
Birkmatis iesmējās. Tu vienmēr esi bijis jautātājs, vai ne? viņš sacīja.
Mežeklis, ūdens klaidis, paliecās uz priekšu. Viņa vēdekļveida ausis plivinājās. Tavā rīcībā, kaptein, viņš teica. Es zināju, ka tev tas izdosies!
- B… b… bet kā tas ir iespējams? Zarēns izgrūda. Viņš skatījās no viena uz otru.
Birkmatis skaļi nopūtās. Manuprāt, tā nebija nejaušība, ka Mežekļa krītošā zvaigzne nokļuva tik tuvu meža troļļu ciematam, kurā uzauga viņa mīļotais kapteinis. Viņu pie tā vilka, varētu teikt, viņš paskaidroja. Meža troļļi viņu atrada un atnesa pie manis. Kopš tā laika viņš ir bijis te. Gaidīdams.
- Gaidīdams? Zarēns pārjautāja.
- Gaidīdams tevi, Birkmatis atbildēja.
- Kā tu zini, es varu lasīt domas, iejaucās Mežeklis. Visi klaiži to spēj. Bet Birkmatis iemācīja man, kā sapņot.
- Un izrādījās, ka viņš ir lielisks skolnieks, Birkmatis svinīgi paziņoja. Viņš nosapņoja, kā tu sadragāts guli Akmeņu dārzos zem tālās Sanktafraksas.
- Vai tiešām? Zarēns neticēja.
Mežeklis pasmaidīja. Jā, kapteini Zarēn, viņš atbildēja. Un es sapņoju arī par pārējiem: par Zarpu krodziņos, par Spārnmīli Slītu un Purvaini kanalizācijā, par nabaga Spoliņu uz vergu kuģa un par Gūmu šraiku nagos. Mani sapņi pieskārās tiem visiem.
- Viņš tevi vadīja pie tiem, Birkmatis teica. Ar čukstu šur un vārdu tur viņš tev norādīja, uz kuru pusi iet. Un tad viņš tevi atveda šurp.
Zarēnam pavērās mute. Tu! viņš sacīja Mežeklim. Viņš atcerējās īso, svelpjošo čukstu, kuru bija dzirdējis tik daudz reižu, mudinot viņu iegriezties Zūžubišu krogā, aizvilinot projām no alu lempjiem, palīdzot izvēlēties Debesu reideru no daudzajiem piedāvātajiem debesu kuģiem pie apziņošanas staba, vedot pa meža troļļu taku. Visu laiku tas biji tu\
Mežeklis pamāja ar galvu. Katru ceļa soli, kaptein, viņš teica. Tomēr es to nebūtu varējis izdarīt tikai ar sapņošanu vien. Man bija vajadzīga tava drosme, tava neatlaidība un vairāk par visu tava uzticība. Mums visiem tā bija vajadzīga. Viņa mīkstā mute papletās smaidā. Un vēl joprojām ir vajadzīga.
Zarēns paskatījās uz viņu. Vai tu atklāji visu komandu?
- Jā, Mežeklis apstiprināja.
- Un pēdējais komandas loceklis? Zarēns satraukti iejautājās. Akmens Pilote. Vai Akmens Pilote ir dzīva?
-Jā, Mežeklis vienkārši atbildēja.
- Kur? Zarēns gribēja zināt. Pasaki man, kur, Mežekli. Mums tūlīt pat jādodas tālāk. Viņam reiba galva. Un vai tu atceries, kas notika tur, atklātajās debesīs? viņš mudināja. Kas notika ar Malas dejotāju? Un mans tēvs, Mežekli, vai mēs atradām manu tēvu?
- Es nezinu, Mežeklis teica, ūsiņām pie mutes kaktiņiem notrīcot, kad viņš papurināja galvu. Es neatceros neko no tā, kas notika pēc tam, kad mēs iekļuvām virpulī. Bet es zinu, kas gaidāms nākotnē.
- Kas gaidāms nākotnē, Mežekli? Pasaki man! Zarēns neatlaidīgi uzstāja.
- Kad es par to sapņoju, Mežeklis sacīja, mani sapņi satumst. Mums jādodas iekšā tumsā, kaptein, un vēl aiz tās. Manu sapņu pašā tālākajā malā gaida Akmens Pilote.
- Bet kur, Mežekli? Kur? Zarēns tagad gandrīz kliedza.
Mežeklis paskatījās uz Birkmati, tad atkal uz Zarēnu. Otrpus Dziļā meža dziļākās, melnākās daļas, viņš teica, kur sākās visa radība… Upes sākotnē!
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA dziĻĀ meŽa tumŠĀ sirds
Par spīti Speldas lielākajām pūlēm, Zarēnu nevarēja pierunāt palikt meža troļļu ciematā ne mirkli ilgāk, kā nepieciešams. Viņš bija sapakojies un gatavs doties projām jau ilgi pirms rītausmas.
- Es atgriezīšos, manumāt, viņš teica. Tagad, kad esmu tevi atradis, es tevi vairs nepazaudēšu.
- Vai tu apsoli? Spelda jautāja.
- Apsolu, Zarēns atbildēja.
Spelda skumji pamāja ar galvu un notrausa asaru. Paņem šos, viņa teica. Kādu papildu apgādi jūsu garajam ceļam. Ēdienu un dzērienu. Siltus apmetņus. Viņa nošņaukājās. Sava tēva cirvi.
Zarēns turēja rokās pazīstamo cirvi. Paldies, viņš sacīja.
Spelda varonīgi pasmaidīja. Tantems vienmēr cerēja, ka kādudien tas varētu būt tavs. Viņa parakņājās savas kleitas kabatās un izvilka ādas saitē iesietu talismanu. Un šis ir no manis, viņa teica asarām acīs. Amulets. Viņa pastiepās uz augšu un apsēja to Zarēnam ap kaklu. Tas tevi pasargās tajās tumšajās vietās, kur tev jāiet… Viņa nodrebinājās. Un droši atvedīs atpakaļ pie manis.
- Atvainojos, kaptein, bet mums jāiet, Mežeklis ierunājās. Mums ir tāls ceļš priekšā.
Zarēns pieliecās un noskūpstīja Speldu uz pieres.
- Pasaki manā vietā sveikas Birkmatim, viņš palūdza.
- Un neraizējies!
Spelda palocīja galvu. Un aiziedams neaizmirsti savu solījumu, viņa piekodināja un noslaucīja asaras.
- Tagad ej, viņa teica. Un lai Debesis tevi sargā! Zarēns pagriezās. Pārējie jau devās laukā no ciemata,
atpakaļ takas virzienā. Viņš stingri soļoja tiem nopakaļ. Viņš neatskatījās.
- Viņa ļoti mīl tevi, Kapuckvaps sacīja, kad Zarēns bija tos panācis. Blāzma no ciemata laternām un meža troļļu balsu čalas pagaisa viņiem aiz muguras.
- Vai Spelda? Zarēns pārjautāja. Viņa bija labākā māte, kādu jebkurš var vēlēties. Un atminoties Tantems arī mani mīlēja, tikai viņam bija grūtāk to izrādīt.
Kapuckvaps vārgi pasmaidīja. Viņš iedomājās pats savu valdonīgo tēvu Ulbusu Pentefraksisu, kas mēdza dēlu sist, tiklīdz paskatījās uz viņu. Tomēr te bija Zarēns ar diviem tēviem Tantemu un Mākoņu Vilku un viņš jau gribēja pateikt Zarēnam, cik ļoti apskauž tā atmiņas, kad Mežeklis pēkšņi apstājās. Viņi stāvēja āķiem un gredzeniem klāta grubuļaina koka priekšā.
- Enkura koks, Zarēns paskaidroja. Tas iezīmē meža troļļu ciemata robežu.
Mežeklis piekrītot pamāja. No šejienes mums jādodas tālāk uz savu roku.
Viena vienīga zibens šautra uzzibsnīja pāri debesīm, tai sekoja draudīgi pērkona dārdi. Sāka līt lietus, smags
un silts. Zarēns aptaustīja amuletu, ko Spelda bija nupat uzdāvinājusi.
Man vēlreiz laiks aizmaldīties no takas, viņš klusi teica.
Viņiem ejot tālāk no meža troļļu takas Dziļajā mežā, tas kļuva biezāks. Lietus pierima, un virs galvas pacēlās saule, sākot jaunu dienu. Tad vēl vienu. Un vēl vienu, līdz viņiem šķita, ka gājuši mūžīgi. Zem meža pārsega bija nemainīgi tumšs un drūms. Kapuckvaps to nevarēja ciest. Gaiss bija smacīgs, vēju nejuta, un viņam bija visu laiku jāelš, lai varētu noturēties līdzi Zarēnam un pārējiem.