Dziļais mežs bija tikpat draudīgs kā vienmēr. Gaļēdājas pākstis alkatīgi mēģināja iekampt, kad zēns steidzās garām. No zariem virs galvas zvīņaini koku radījumi atņirdza pret viņu zobus, smailes tiem uz muguras draudīgi notrīcēja. Uzblīdis dzeltens meža pitons, kas pēc nesenas maltītes bija gozējies saules starā, ieslīdēja pamežā, kad viņš klupdams netālu pagāja garām. Un visu laiku, dienām ritot, mežs kļuva aizvien grūtāk un grūtāk caurejams. Kapuckvaps sakoda zobus un cīnījās uz priekšu dziļāk un dziļāk.
Tagad priekšgalā Gūmam sākās sarežģījumi ar izlaušanos cauri pamežam. Ērkšķainie vīteņi, kas bija pavadījuši viņu ceļu kādu stundu vai ilgāk, kļuva biezāki, ciešāk savijušies;
to dzeloņi bija dunču lielumā. Viens no pinkulāča pleciem jau bija samircis asinīs.
- Atslābsti, vecais draugs, Zarēns teica. Šie ērkšķi ir asi. Viņš izvilka Tantema cirvi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Ļauj Mežeklim un man iet pa priekšu.
Mežeklis izvilka savu mačeti. Un nezaudējiet modrību, viņš brīdināja. Pat šis neviesmīlīgais ērkšķu mežs ir mājvieta bīstamiem plēsoņām.
Kapuckvaps nodrebinājās un nemierīgi paskatījās apkārt. Viņš sekoja Zarēnam un Mežeklim pa tuneli, ko abi izcirta. Viņa jutekļi bija nokaitēti ausis centās saklausīt kādu aizdomīgu skaņu, deguns raustījās, acis bija ieplestas. Virzīšanās uz priekšu notika mokoši lēni. Katrs solis, ko viņi veica, bija cīņa. Viņi apstājās atpūsties aizvien biežāk un uz ilgāku laiku.
- Tas ir bezcerīgi, Kapuckvaps žēlojās, kad trešo reizi tikpat daudz minūšu gājiena laikā Zarēns Jāva savam cirvim nošļukt gar sānu. Mēs esam pazuduši šajā briesmīgajā, ērkšķainajā vietā. Mēs nekad neatradīsim ceļu laukā.
Zarēns, sejai spīdot no sviedriem, pagriezās pret viņu. Mežeklis ir mūsu vadonis, Kapuckvap, un mums jāuzticas viņam. Mēs tagad esam viņa pasaulē.
Ūdens klaidis papurināja galvu. Šis ir tikai Nakts meža sākums, viņš sacīja. īstā klaižu zeme atrodas viņpus lielajiem ērkšķu mežiem. Viņš nopūtās. Es domāju, ka esmu ticis projām no tās uz visiem laikiem. Tā ir ļauna vieta.
Kapuckvaps sarauca pieri. Tu skarbi runā par vietu, kurā esi dzimis un uzaudzis, viņš teica.
Mežeklis atbildēja uz viņa apjukušo skatienu. Dzīve klaižu zemē ir īsa un nezel īga, viņš paskaidroja. Eksistence no rokas mutē, bez nekā, ko tu uzskati kā pašu par sevi saprotamu, Kapuckvap. Bez siltām maltītēm, bez ērtām gultām… Viņš pasmaidīja. Bez seniem mizu ruļļiem. Turklāt, viņš turpināja, protams, es neesmu vienīgais, kas maz lepojas ar savu izcelsmi.
Kapuckvaps skumji pamāja ar galvu. Un viņpus klaižu zemes? viņš jautāja.
- Dziļā meža Tumšā sirds, Mežeklis atbildēja. Un varbūt Upes sākotne.
- Varbūt Upes sākotne? Kapuckvaps pārjautāja. Tu gribi teikt, ka nezini?
- Es nekad neesmu bijis pie Upes sākotnes, Mežeklis teica. Nedz arī kāda dzīva dvēsele, par ko esmu dzirdējis. Bet tu to zini, Kapuckvap. Tas ir rakstīts tajos mizu ruļļos, kurus tu tik augstu vērtē. Upes sākotne ir pazaudēta, aizmirsta kopš Kobolda Gudrā aiziešanas mūžībā. Tomēr ir teikts, ka tā atrodas pašā Dziļā meža sirdī.
- Bet, par spīti saviem sapņiem un klaiža spējām, tu to nevari droši zināt, Kapuckvaps gaudās.
Zarēns pasmaidīja un pacēla cirvi virs galvas. Neļauj drosmei sevi tagad pievilt, Kapuckvap, viņš teica. Cirvis ar blīkšķi triecās lejup, izgriežoties cauri pusducim resno, kokaino ērkšķu vīteņu. Galu galā mēs nevaram te pamest savus meklējumus. Mežeklis nosapņoja, ka pēdējais komandas loceklis ir pie Upes sākotnes un mūs gaida. Tai ir jābūt, un tagad mums tā jāatrod. Cirvis triecās lejup vēlreiz. Un vai tiešām tev nepatiktu redzēt Upes sākotni staigāt tur, kur reiz staigājis Kobolds Gudrais?
- Jā, Kapuckvaps rāmi atbildēja. Jā, gribētu gan.
Viņi gāja tālāk. Saule neredzama šķērsoja debesjumu
un norietēja. Vēlāk uzlēca mēness. Tikai tad, kad mēnesgaismas strēles izspiedās cauri dzelkšņu krūmiem,
Zarēns aptvēra, cik ilgs laiks ir pagājis. Viņš nolika savu cirvi sāņus, noguris no pārpūles, pilošs no sviedriem.
- Te mēs atpūtīsimies, viņš noelsās.
Kapuckvaps paskatījās visapkārt. Ar saviem dzeloņu
krūmiem apkārt un nelīdzenajiem laukakmeņiem zem kājām šī vieta neizskatījās diez cik daudzsološa. Bet, kad Zarēns un Gūms bija atbrīvojuši plašāku klajumu un viņi pa visiem novākuši atlūzas un izklājuši savus apmetņus uz smiltīm, nemaz nebija slikti. Protams, karsts, spožs ugunskurs būtu bijis jauks, bet, tā kā visapkārt bija sausi krūmi, viņi neuzdrīkstējās to kurt. Viena dzirkstele un droši vien viss apkārt uzliesmotu. Laimīgā kārtā nakts bija visai silta, un spīdošie debesu pirāti paši nodrošināja pietiekami daudz gaismas, lai varētu redzēt. Kapuckvaps atkal netika gudrs, kas Zarēnam un viņa komandai lika tik spoži spīdēt. Kaut kas noteikti ir noticis ar viņiem tur, atklātajās debesīs. Bet kas?
Mežeklis dzirdēja viņa domas. Tas ir jautājums, kuru esmu sev uzdevis tūkstošiem reižu, viņš teica. Varbūt tam ir jāatgādina mums kaut kas svarīgs, kas notika. Viņš paraustīja plecus. Diemžēl, kā es sacīju kapteinim, man nav atmiņā, kas notika pēc tam, kad mēs devāmies iekšā virpulī. Viņš pamāja uz Gūmu un Zarēnu. Un nelaimīgā kārtā viņiem arī nav.
- Mēs varēsim raizēties par pagātni vēlāk, Zarēns teica. Tagad ir mazliet jāpaguļ. Viņš apgūlās mīkstajās smiltīs un ietinās biezajā apmetnī, kas pēkšņi apdzēsa viņa ķermeņa spīdumu.
Kapuckvaps pagriezās pret Mežekli. Kad mēs nonāksim klaižu zemē?
- Guli, Kapuckvap! Zarēns, nepacēlis galvu, viņu apsauca. Jo vairāk noguris būsi, jo ilgāku laiku tas prasīs.
Visapkārt viņiem klikšķēja ērkšķi, drēgnam vējam pūšot cauri apkārtējiem krūmiem. Kapuckvaps apgūlās starp Zarēnu un Gūmu un pārvilka savu apmetni pār pleciem. Mežeklis iekārtojās pēdējais. Nomodā vai aizmidzis ūdens klaidis dzirdēs jebkurus miera traucētājus. Kad viņš ietinās savā apmetnī, viss klajumiņš iegrima tumsā.
Atspirguši un atpūtušies četri ceļotāji bija augšā nākamajā rītā agri un uz maiņām atkal cirta ērkšķu sienu vispirms Zarēns un Mežeklis, tad Kapuckvaps un Gūms. Viņi labi pavirzījās uz priekšu, un dienas vidū Mežeklis paziņoja, ka smagais pārbaudījums esot gandrīz galā.
Palaid mani, Zarēns teica, pārtverdams savu cirvi no Kapuckvapa. Un viņš sāka skaldīt biezos ērkšķu krūmus kā apsēsts. Jā! brīdi vēlāk viņš iesaucās. Es to varu saskatīt. Es varu saskatīt ērkšķu meža galu.
Vēl pusducis labi tēmētu cirvja vēzienu un Zarēns bija laukā.
- Tiktāl viss būtu labi, viņš elsa.
Pārējie izlīda cauri šaurajai atverei un izslējās. Kapuckvaps paskatījās apkārt un aiz šausmām nodrebēja. Atvieglojums, ko viņš bija jutis, paglābies no ērkšķu krūmu nagiem, vienā mirklī izgaisa. Viņu priekšā atradās klaižu zeme.
la bija drūma vieta: purvaina zem kājām, ar nelabu smaku un tik tumša, ka Kapuckvaps būtu kā akls, ja nebūtu viņa triju spīdošo ceļabiedru. Skatīdamies apkārt uz grubuļainajiem kokiem, kurus klāja pilošas sūnas, uz glumajām sēnēm, kas vīdēja ēnās kā baisi briesmoņi, viņš gandrīz vēlējās, kaut tiešām būtu akls.
- Uz kurieni nu, Mežekli? viņš dzirdēja Zarēnu jautājam.