Zarēnam aizrāvās elpa. Vai es to nogalināju? viņš jautāja.
- Es nezinu, Akmens Pilote atbildēja. Pēdējais, ko es atceros, ir tas, ka Gūms notrieca mani uz grīdas.
- Mana komanda, mana komanda, Zarēns purināja galvu. Kas ar viņiem tagad notiks?
Akmens Pilotes lielā, smagā kapuce pagriezās no vienas puses uz otru. Ar acs kaktiņu Zarēns manīja kaut ko melnbaltu pārslīdam pār slīpo klāju. Viņš atskatījās īstajā brīdī, lai redzētu vienu no kāpurputna astes spalvām pazūdam aiz balustrādes un pārslīdam pār izvirzīto dzegu. Tai pazūdot mirdzošajā tukšumā, Zarēns nodrebinājās, apzinoties to neģēlību, ko bija pastrādājis. Lielais kāpurputns, kas kopš izšķilšanās bija viņu pieskatījis, bija zudis, iespējams, miris, turklāt no viņa rokas.
- Ko lai es daru? viņš bēdīgi jautāja. Viņš izvilka savu tālskati un lūkojās visapkārt. Pienainais baltums tagad atmirdzēja visās varavīksnes krāsās: skurbinoši, valdzinoši sarkanā un oranžā, un dzeltenā, un…
Akmens Pilote satvēra viņu aiz elkoņa un uzstājīgi iesaucās: Skaties uz turieni!
Zarēns atrāva tālskati no acs un samiedzās pret balto gaismu. Kas ir? Es… Un tad viņš to ieraudzīja. Tur, vīdot miglā, bija kāds ēnains apveids, kas karājās g;iis,i.
Tas bija gandrīz apgāzies; tā masts bija nolauzts, buras ļengani karājās kā salauzti spārni. Zarēna āda notirpa, viņa sirds dunēja.
Ak, kāpurputn, viņš murmināja. Galu galā tu nepievīli mani. Tu atvedi mani pie Vētras dzinēja. Ar kamolu kaklā Zarēns pārliecās pāri balustrādei. Viņš salika rokas pie mutes.
- Tevs! viņš iekliedzās. Tēvs, ja tu tur esi, atsaucies man!
Bet neviena cita skaņa nenāca no planējošā kuģa vraka, izņemot iedragātā korpusa čīkstoņu un plak-plak-plak, virves galam sitoties pret nolūzušo mastu. Malas dejotājs piedreifēja tuvāk kādreiz lepnā Vētras dzinēja vrakam. Zarēns pētoši apskatīja debesu kuģi. Tas mirdzēja ar tādu spožumu, ka viņam iesāpējās acis.
- Man jāzina, vai mans tēvs ir uz borta, zēns teica.
Viņš satvēra vienu no priekšējā klāja abordāžas kāšiem, savicināja virvi sev virs galvas un aizmeta smago kāsi lejup, otra kuģa virzienā. Šķita, ka tas gandrīz izskrēja cauri Vētras dzinējam, līdz ar grūdienu un plīstoša koka skaņu tas trāpīja pa kaut ko cietu un palika aizķēries. Akmens Pilote nostiprināja virves galu pie bugsprita. Zarēns uzkāpa uz tā, pārlika pāri virvei nolauztu koka gabalu un satvēra to ar abām rokām.
Novēli man labu veiksmi, viņš palūdza un, iekams Akmens Pilote paspēja atbildēt, bija projām, slīdēdams lejup pa virvi.
Brauciens lejup bija stāvs un ātrs, un Zarēnam likās, ka viņš izmežģīs plecus. Ātrumam pieaugot, zem viņa neskaidri nozibēja tukšais bezdibenis,
un blīkš viņš ietriecās
Vētras dzinēja klājā.
Uz brīdi Zarēns palika nekustīgs, tik tikko ticēdams, ka viņam tas izdevies, paliekot veselam vienā gabalā. Viņš paskatījās apkārt. Debesu kuģis bija sadragāts gandrīz līdz
nepazīšanai. Šķita, ka kokam un takelāžai zudusi krāsa. Vienā mirklī Zarēns saprata, ka tie ir gandrīz caurspīdīgi, un viņš varēja ieskatīties dziļi kuģa iekšienē. Tad viņš saklausīja balsi.
- Zarēn? Zarēn, vai tas tiešām esi tu?
Zarēns pagriezās apkārt.
Kalsns, bāls stāvs sēdēja blakus sadragātajam stūresratam. Tēvs! viņš iekliedzās.
Mākoņu Vilks izskatījās kļuvis vecāks. Viņa lieliskais tērps nokarājās skrandās, viņa mati bija balti un acis zilākas, nekā Zarēns atcerējās, nedabiski zilas. Pāri labajam plecam stiepās nesadzijušas brūces no nesen gūta ievainojuma. Sirdij krūtīs dauzoties, Zarēns pieskrēja viņam klāt un nokrita blakus. Ak, tēvs, viņš ierunājās asaru pilnā balsī. Es tevi esmu atradis.
- Es tik ilgi esmu gaidījis, manu zēn, Mākoņu Vilks noguris čukstēja. Viņš pievilka Zarēnu sev tuvāk. Tu esi veicis tālu ceļu, lai sasniegtu šo vietu, viņš teica.
Kāpurputns, kas mani atrada, apgalvoja, ka tu to sasniegšot. Viņam bija taisnība. Neviens tēvs nekad nav vairāk lepojies ar savu dēlu kā es ar tevi.
Zarēns kautrīgi nolieca galvu. Uz viņa ādas krūšu aizsega noritēja asaras.
- Tik daudz emociju, Mākoņu Vilks maigi sacīja. Es zinu, es zinu. Viņa balss kļuva stingrāka. Zarēn, viņš ar steigu ierunājās. Tev jāklausās uzmanīgi, jo es to teikšu tikai vienreiz. Šī ir bīstama vieta, uz kuru tevi esmu atvilcis. Viņš nopūtās. Ja būtu zinājis iepriekš, nemūžam nebūtu lūdzis kāpurputnu, lai meklē tavu palīdzību.
- Bet, tēvs, es gribēju…
- Nepārtrauc, Zarēn, Mākoņu Vilks aizrādīja. Viņa ķermenis mirdzēja no galvas līdz kājām. Man nav atlicis daudz laika. Bīstamais virpulis ir atnesis mani mūs šeit, pašā Vētras mātes viducī. Šī ir rāmuma, izglītības vieta, tomēr par zināšanām, ko tā dod, ir jāmaksā briesmīga cena.
-Jāmaksā cena? Zarēns noraizējies brīnījās.
- Tie, kas šeit ierodas, palēnām saplūst ar Vētras māti, Zarēn, viņa tēvs maigi turpināja. Viņa iekļūst iekšā pa acīm, pa ausīm, pa ādas porām. Viņa piepilda tevi ar zināšanām par laika apstākļiem ar zināšanām, kuras Sanktafraksas akadēmiķi gadsimtiem ilgi centušies iegūt, bet šajā procesā pieprasa sev tevi.
Zarēnam aizrāvās elpa. Vai tu gribi teikt…
- Es šeit esmu nīcis pārāk ilgi, manu zēn. Es vairs nevaru sakopot domas… Mākoņu Vilks pamāja ar bālu, gandrīz caurspīdīgu roku Zarēnam gar acīm.
- Ak, tēvs, Zarēns nomurmināja. Kas īsti…
- Es pazūdu, Zarēn, saplūstu ar Vētras māti. Mani visvairāk apbēdina tas, ka es tevi pametu, kad mēs tikai nupat esam no jauna satikušies. Bet, iekams tas notiek, man tev kaut kas jāpastāsta kaut kas tāds, ko es šeit esmu uzzinājis. Vētras māte drīz atgriezīsies.
- Uz Malaszemi? Zarēnam aizrāvās elpa.
- Jā, Zarēn, Mākoņu Vilks atbildēja. Sī varenā vētra, kas pirmā sēja dzīvību zemē, atgriezīsies, kā viņa to darījusi ik pēc dažiem tūkstošiem gadu kopš paša laika iesākuma. Viņa ieradīsies no atklātām debesīm, brāzīsies pāri Dumbrājam, Krēslas mežam un tālāk uz Dziļā meža augstāko punktu. Uz Upes sākotni.
- Uz Upes sākotni? Zarēns pārjautāja. Bet tā vieta taču noteikti ir mīts…
- Upes sākotne eksistē, Mākoņu Vilks stingri apgalvoja. Kad Vētras māte to sasniegs, viņa atjaunos tās ūdeņus, Malūdens upe atkal plūdīs sparīgi un spēcīgi, un tās enerģija izplatīsies pa visu Malaszemi, nesot jaunu dzīvību, jaunu cerību svaigu sākumu. Viņš uz brīdi apklusa, un Zarēns, paskatījies lejup, ievēroja sāpes sava tēva acīs. Vismaz, viņš nomurmināja, tā tam vajadzētu notikt. Bet kaut kas nav kārtībā.
Zarēns sarauca pieri. Es nesaprotu, viņš teica.
Mākoņu Vilks pacietīgi pamāja ar galvu. Pēdējo reizi, kad Vētras māte apciemoja Malaszemi, ceļš uz Upes sākotni bija brīvs, viņš paskaidroja. Tagad kaut kas viņai ir ceļā…
Zarēns noelsās. — Sanktafraksa! viņš iesaucās.
>
- Sanktafraksa, Mākoņu Vilks nočukstēja, acīm aizmiglojoties. Mūsu lidojošā pilsēta ar mirdzošajām smailēm, godājamām iestādēm kādreiz, sen, kad tā tiešām bija lieliska, manas mājas… Viņš noklepojās. 7a atrodas vētrai tieši ceļā. To iznīcinās Vētras mātes enerģija, kad tās sadursies.
- Bet… Zarēns ieminējās.