apvidus malu. Zeme viņiem priekšā veidoja stāvu nogāzi, kas bija nobārstīta ar akmeņiem. Un tālu zem viņiem bija Mežeklis, viņa viegli spīdošais ķermenis kūleņoja lejup pa krauju. Kapuckvaps aiz bailēm nostenējās.
Aiz muguras nemitīgi pieņēmās spēkā čukstēšana. Gaiss trīcēja no spārnu vēdām.
- Vū? Gūms jautājoši ieņurdējās.
Piloša ūdens skaņa kā zvans atbalsojās augšup no drūmā bezdibeņa.
Kapuckvaps vilcinājās. Tas nevar būt pareizi! viņš sauca Zarēnam. Tā nevar būt Upes sākotne!
- Mums jāturpina ceļš! Zarēns kliedza. Mums jāseko Mežeklim.
Iekams Kapuckvaps saprata, kas notiek, viņš juta, ka tiek parauts aiz rokas un aizvilkts uz priekšu, uz nedrošo nogāzi blakus Zarēnam. Viņš brāzās lejup, kājām slīdot pa grants pamatni. Visapkārt viņiem gaisā atbalsojās atpalikušo klaižu nelaimīgie kaucieni. Pat tie neuzdrīkstējās doties lejup akmeņainajā bezdibenī.
- Aaaaiii! Kapuckvaps aiz sāpēm iekliedzās.
Viņa potīte bija izmežģījusies. Viņš nokrita zemē un turpināja velties lejup pa garo, stāvo nogāzi. Zemāk, zemāk, pa vidu šķembu un akmeņu kūleņojošai masai. Atsitoties. Saņemot triecienus. Viņa celis trāpīja pa lielu akmeni. Viņa seja un rokas bija savainotas. Viņa galva atsitās pret zemi.
Tad nekas…
- Ūdens, Kapuckvap, atskanēja kāda balss. Ej pie ūdens un padzeries.
Kapuckvaps pacēla galvu. Priekšā, blakus dziļai ūdenskrātuvei varena ūdenskrituma pakājē, stāvēja garš stāvs ar kroni galvā, izšūtu tērpu mugurā un ar garu, sapītu
bārdu. Šķita, ka viņa siltās, skumjās acis ielūkojas tieši Kapuckvapa dvēselē. Zēnam sāpēja katrs ķermeņa sprīdis; viņa galva pulsēja, un asas sāpes dūrās kājās, kad viņš mēģināja pakustēties.
- Jūs, viņš klusi nomurmināja.
- Jā, Kobolds Gudrais teica.
— Tas esmu es, Kapuckvap. Viņš iemērca pirkstu ūdenī un novilka ar to Kapuckvapam pa lūpām. Ūdens, Kapuckvap, viņš atkārtoja. Tev jāpadzeras ūdens. Tas tev atjaunos spēkus. Tas ir Upes sākotnes ūdens.
— Viņš pasmaidīja. Tik daudz kas sagaida tevi, Kapuckvap, viņš teica, tad pagriezās un aizgāja aiz ūdenskrituma. Bet vispirms padzeries ūdeni.
Sapnis beidzās. Kapuckvaps sakustējās. Un atgriezās sāpes. Viņš jutās tā, it kā katrs kauls viņa ķermenī būtu pārlūzis uz pusēm. Viņa nagi bija saplaisājuši. No dziļām brūcēm pierē pa seju tecēja asinis.
Tad viņš sadzirdēja tekam ūdeni un atvēra acis. Tur tiešām bija dīķis. Tas bija mazāks un tumšāks nekā sapņos, un varenais ūdenskritums bija tikai strūkliņa. Padzeries ūdeni. Kobolda Gudrā vārdi malās Kapuckvapam pa galvu.
Viņš paskatījās apkārt. Pārējie gulēja netālu no viņa. Tūlīt pat viņš ievēroja, ka to nekustīgie ķermeņi vairs nespīd.
Padzeries ūdeni.
Mokās saviebies, Kapuckvaps apvēlās uz vēdera. Lēni, ar sāpēm viņš rāpoja uz priekšu, balstīdamies pret zemi ar veselo roku, briesmīgus sprīžus citu aiz cita.
Padzeries ūdeni.
Beidzot ticis dīķa malā, Kapuckvaps palūkojās lejup uz savu apdauzīto atspīdumu ņirbošajā ūdenī uz brūci, saplēsto ausi, asinīm… Viņš pieliecās un pasmēla ar roku ūdeni. Tas bija vēss un samtains. Viņš pacēla to pie mutes un maziem malciņiem dzēra.
Mirgojošs siltums acumirklī izlija viņam pa dzīslām. Viņš iedzēra vēl. Briesmīgās, mokošās sāpes pazuda, un viņa ievainojumi pārstāja pulsēt. Padzēries līdz sātam, Kapuckvaps noslaucīja asinis un nopētīja savu atspulgu otrreiz. Nebija vairs ne skrambas.
Upes sākotnes ūdens, viņš noelsās.
Vienu, divas, trīs reizes viņš nesa saujās vēso, atsvaidzinošo ūdeni saviem ceļabiedriem. Viņš ļāva tam tecēt viņiem pār lūpām, mutē un ar neizmērojamu prieku vēroja, kā uzplaiksnīja viņu acis un ķermeņos atkal atgriezās maigais, pazīstamais spīdums.
Zarēns paskatījās augšup, viņa acis bija nemierīgas aiz bailēm. Kapuckvap! viņš noelsās. Krītot… krītot…
- Nerunā, Zarēn, Kapuckvaps teica, palīdzēdams jaunajam kapteinim piecelties kājās. Nāc man līdzi pie ūdens un padzeries.
Cits pēc cita Zarēns, Mežeklis un Gūms remdēja slāpes ar vēso, dzīvinošo ūdeni. Dzerot viņi tika vaļā no saviem ievainojumiem, bažām un bailēm.
Zarēns paskatījās augšup un izsekoja tievo ūdensstrūkliņu, kas no izvirzītas radzes augstu viņiem virs galvas tecēja pa klints sienu. Kas ir šī vieta? viņš jautāja.
- Mēs esam Upes sākotnes pakājē, Kapuckvaps satraukti atbildēja. Šis, šis ir viņas ūdens!
Zarēns vērās augšup uz vertikālo klinti.
- Uz šo pusi, Zarēn! Kapuckvaps teica, ielēkdams dīķī, un pārbrida tam pāri. Aiz ūdenskrituma vai kas no tā tagad atlicis. Jā, tur! viņš iesaucās. Skaties, Zarēn!
V
Šaura plaisa akmens plaknē kā naža iegriezums stiepās klintī. Kapuckvaps izrāpās no ūdens un lūkojās augšup ēnainajā spraugā. Pārējie pārbrida pāri dīķim, lai viņam pievienotos.
- Jūs redzat, Kapuckvaps sacīja. Un paskatieties te, viņš aicināja, aptaustīdams divus akmenī iekaltus simbolus blakus ieejai. Trijzaris un čūska, kas ir…
- Kobolda Gudrā simboli, izdvesa Zarēns. Viņš pagriezās pret Kapuckvapu. Bet kā tu zināji? Vai tas arī bija tavos dārgajos mizu ruļļos?
Kapuckvaps papurināja galvu un pasmaidīja. Es to nosapņoju, viņš vienkārši paskaidroja.
Zarēns pamāja ar galvu. Tad sekosim tavam sapnim, viņš teica. Ved mūs, Kapuckvap. Ved mūs uz Upes sākotni!
ASTOŅPADSMITĀ NODALA upes sĀkotne
Iesākumā bija grūti iet. Zemē mētājās nokrituši klints gabali, un pat Gūmam bija jāmetas četrrāpus, rāpjoties augšup pa šauro plaisu. Abu pušu stāvajās sienās atbalsojās birstošas grants un krītošu oļu skaņa.
Te kļūst vieglāk! Kapuckvaps sauca. Taka ir stingra kā pakāpieni. Viņš paskatījās lejup. Tie ir pakāpieni, viņš nočukstēja.
Zarēns pienāca viņam klāt, un abi uz brīdi apstājās, lai paskatītos uz priekšu. Augšup slējās garas vītņu kāpnes, ko klintī bija izgrebuši neskaitāmie te spertie soļi.
Kapuckvaps aiz satraukuma nodrebēja. Es eju tur, kur viņš gāja, zēns nomurmināja, steigdamies uz priekšu. Es eju pa Kobolda Gudrā pēdām.
Kapuckvaps kāpa augstāk un augstāk. Ne reizi viņš nepaklupa. Ne reizi viņam netrūka elpas. Pēkšņi kļuva gaišs. Kapuckvaps paskatījās apkārt, un viņa sirds pārmeta kūleni. Beidzot pēc ilga, ilga laika viņš atradās virs smacīgā Dziļā meža briesmīgā lapotnes pārsega, no kura bija baidījies nekad netikt laukā.
Viņš vilcinājās, tad paskatījās augšup. Balti un dzelteni mākoņi virpuļoja augstu viņam virs galvas, aiz tiem pavīdēja pārsteidzošs skats uz augsta kalna virsotni. Viņš sajuta Zarēna roku sev uz pleca un pagriezās pret draugu.
- Ieklausies ūdenī, Kapuckvap, Zarēns teica. Kapuckvaps pielieca galvu uz vienu pusi. Šķindošā tekošās straumītes skaņa bija apklususi. Tās vietā bija dzirdams kluss, tomēr neatlaidīgs plink, plink, plink, ūdenim pilot lejā dīķī, tālu zem viņiem. Tā izžūst, Zarēns drūmi sacīja. Un kad Upes sākotnes ūdeņi pārtrauks plūst… Viņš apklusa, būdams pārsteigts par paša izteiktajiem vārdiem.
-Jā, Zarēn? Kapuckvaps viņu mudināja.
- Kad Upes sākotnes ūdeņi pārtrauks plūst… Zarēns atkārtoja. Viņš satvēra galvu rokās. Ak, Kapuckvap, kāpēc es varu dzirdēt, kā mans tēvs izrunā šos vārdus? Es… es… Nē, nav vērts, viņš teica, balsī skaidri skanot neapmierinātībai. Es vienkārši nevaru atcerēties.