- Bet kā gan tu vari aplēst attālumu? Kapuckvaps jautāja, galvu purinādams.
- Es nevaru, Mogina atklāti atbildēja. Bet es biju Akmens Pilote, pirms tu piedzimi. Lidojums ir mans amats. Tas ir viss, ko es zinu. Man jāliek lietā visa mana pieredze kaut gan pat tad nevar galvot par labu iznākumu. Viņa pagriezās projām. Zarēn, tev nāksies nezaudēt galvu. Mēs piesiesim tevi pie stumbra atslīdošiem mezgliem, kurus varēsi paraut, lai sevi atbrīvotu, kad apakšā parādīsies Lejaspilsēta.
- Es saprotu, Zarēns teica.
Debesīm satumstot, viņi novietoja baļķi pret trapu, nostādot to tādā leņķī, kas bija pa prātam Moginai, un cieši apkārt pamatnei izkārtoja lapoto zaru saišķus. Zarēns aizpogāja savu garo mēteli un nostiprināja izpletņa spārnu siksnas. Tad pēc Moginas neatlaidīgas prasības viņš viscaur tika notriepts ar biezu atvēsinošo dubļu kārtu no Upes sākotnes ūdensmalas.
- Dubļi pasargās tevi no spēcīgā liesmu karstuma, viņa paskaidroja. Un paņem šo, viņa piebilda, pasniedzot mazu pudelīti. Tajā ir spēcinošais Upes sākotnes ūdens, kaut gan ar Debesu palīdzību tev tas nebūs jālieto.
Beidzot Zarēns bija piesaitēts pie lielā koka stumbra lejasgala. Mogina nostiprināja pēdējo slīdošo mezglu.
- Sveiks, kapteini Zarēn, viņa nočukstēja.
Zarēns pagrieza galvu un vēroja, kā Mogina nokāpa
pa palaišanas trapu un nolēca zemē. Viņš nopētīja visā garumā koka stumbru aiz sevis taisnu, ar lidojumam piemērotu plūdlīniju apveidu un lapu saišķi, kurš bija piestiprināts pie tā pamatnes un pie kura Mežeklis stāvēja ar liesmojošu lāpu rokā, lai to aizdedzinātu.
- Gaidi manu signālu! Mogina uzsauca. Vispirms aizdedzini zarus tajās vietās, kuras es norādīšu.
- Pagaidiet! Kapuckvaps iekliedzās. Viņš skrēja no ūdensmalas, savas drēbes steigā notriepis ar dubļiem. Es nevaru ļaut tev doties ceļā vienam, Zarēn, viņš sauca. Es nevaru!
Viņš uzrāpās augšā pa slīpo vējmalkas koku un cieši piekļāvās stumbram.
- Mums tam nav laika! Zarēns nepacietīgi iebilda.
- Tad pavirzies, Zarēn, Kapuckvaps teica. Mogin, piesien mani! Tu pati teici, ka diviem ir labākas izredzes nekā vienam.
- Vai tu tiešām to darīsi Sanktafraksas dēļ? Zarēns jautāja. Pat tad, ja tas varētu nozīmēt nāvi?
- Ne Sanktafraksas dēļ, Kapuckvaps atbildēja. Tevis dēļ, Zarēn. Viņš pasmaidīja. Un varbūt arī Kobolda Gudrā dēļ.
Zarēns vērsās pie Moginas. Dari, kā zēns saka, viņš tai teica.
Beidzot viņi bija gatavi. Zarēns uzsmaidīja saviem uzticamajiem komandas locekļiem, kas stāvēja lejā uz zemes.
- Vū-vū, Za-vū-n! Gūms sauca.
- Mani sapņi dosies tev līdzi, Mežeklis sacīja. Viņš pieliecās pie zariem, kurus norādīja Mogina, un citu pēc cita aizskāra tos ar degošo lāpu. Eļļainās lapas uzsprāga liesmās.
- Es atgriezīšos! Zarēns pārkliedza uguns rēkoņu.
Nokaitēta balta liesmojošo zaru vidū, stumbra pamatne aizdegās. Tā šņāca. Ta tvaikoja. Tā vibrēja un kratījās, un tad…
Atrāvies no saitēm, lielais, degošais koka stumbrs aizbrāzās no trapa un uzšāvās augšā debesīs, ceļā pamezdams oranžu dzirksteļu vēdekli. Koka augšgals ar diviem pie tā piesietajiem pasažieriem drīz pazuda tumsā, līdz tikai liesmojošā pamatne vairs bija redzama gaismas punkts, kas kļuva mazāks un blāvāks, strauji dodoties bīstamajā ceļojumā.
- Lai Debesis tevi sargā, Zarēn! Mogina nočukstēja.
Kad liesmojošais koks uzšāvās gaisā, augšup ceļošai spēks bija tik liels, ka Zarēnam aizrāvās elpa un vajadzēja tvarstīt gaisu. Pagriezis seju sāņus, acis cieši samiedzis, viņš satvēra virves, ar kurām bija piesiets pie stumbra, un lūdzās, kaut tās izturētu.
Ātrums kļuva aizvien lielāks un lielāks. Spiediens bija nepanesams. Šķita, ka vēders tuvojas pēdām. Asinis atplūda no smadzenēm. Mutes kaktiņus parāva uz leju. Neiedomājamā ātrumā koks ar dzīvo kravu brāzās pāri Dziļajam mežam. Jebkurš meža iemītnieks veltīgi būtu varējis izteikt vēlēšanos, redzot krītošu zvaigzni.
Juzdams nelabumu un skurbumu, Zarēns mēnesgaismā zem sevis redzēja neskaidri aizbrāžamies spīdīgas sudrabotu koku galotnes. Viņš sakoda zobus. Deniņi pulsēja, kakls sāpēja, vēders aiz bailēm sarāvās.
Neatslēdzies! viņš drūmi pats sev teica un atkal lūdzās, kaut mezgli turētos.
Viņam prātā nāca kāpurputna iedrošinošie vārdi, ko tas bija sacījis uz Malas dejotāja klāja. Tie čukstēja viņam galvā tik kristālskaidri, it kā viņa lielais, gudrais aizstāvis nekad nebūtu viņu pametis. Arī tas paies, tie teica. Arī tas paies.
Zarēns aizvēra acis. Viss paiet. Prieks. Sāpes. Triumfa brīdis. Izmisuma nopūta. Nekas neturpinās mūžīgi pat ne šis…
Zarēns negribīgi atvēra acis. Tagad, lidojot gandrīz horizontāli, viņi, šķiet, atradās komētas liesmojošā loka virsotnē. Nebeidzamie koku plašumi lejā aizzibēja projām. Ātrums. Spiediens. Neizturams karstums. Viņš dzirdēja Kapuckvapu vaidam sev blakus.
Liesmas bija aprijušas vairāk nekā pusi no lielā koka stumbra. Lieli, nomelnējuši izdedžu gabali atlūza un nokrita, un, liesmām nākot tuvāk, karstums kļuva aizvien spēcīgāks un spēcīgāks. Ne Zarēns, ne Kapuckvaps to vairs nevarēja ilgi izturēt. Viņu sirdis dauzījās. Viņu rokas drebēja. Viņu ķermeņus klāja sviedri.
Nepadodies tagad, Zarēns čukstēja. Aiz nespēka viņam reiba galva. Turpini tālāk…
Lielais, lidojošais koks bija ticis garām augstākajam punktam tik daudz bija skaidrs. Aiz piepūles ņurdot, Zarēns lūkojās uz priekšu, un viņa sirds salēcās. Talu priekšā, spoži spīdot sudrabainā mēnesgaismā, atklājās Dumbrāja neauglīgā tukšaine. Zarēns nekad nebija juties tik laimīgs, redzot šo briesmīgo, izbalējušo ainavu. Brīdi vēlāk viņi bija virs tās tālumā mirgoja Sanktafraksas gaismas.
Tagad viņi laidās lejup. Zemāk un zemāk. Spēcīgais karstums bija pārsteidzošs.
Kapuckvapa zābaki pārklājās ar čūlām. Sari uz Zarēna aunradža ādas vestes sačokurojās un ļengani nokarājās.
Turpini tālāk, Zarēns atkal sevi urdīja. Tikai vēl mazliet…
Zemāk debesīs mēnesgaismā spīdēja Sanktafraksas lielie torņi. Zem tās bez ūdens palikušās Malūdens upes krastos pletās nolaistais Lejaspilsētas jūklis. Upe bija pilnīgi izsīkusi. Zarēns ar rāvienu saprata: tagad, kad ūdens no Upes sākotnes bija pārstājis plūst…
Kapuckvaps iekliedzās.
Viņiem visapkārt rēca liesmas, un, par spīti biezajai Upes sākotnes dubļu aizsargkārtai, viņi abi, dzīvi būdami, cepās. Zarēns pagrieza galvu un sastapa Kapuckvapa panikas pārņemto skatienu.
- Turies, viņš noķērcās. Skatam parādījās baļķu doki. Zem viņiem aiztraucās tālākās Lejaspilsētas nomales. Kapuckvap, tagad! Zarēns kliedza. Pavelc virves!
Mācekļa acis pavērsās uz augšu, un viņa galva pēkšņi kā bez satura nokrita uz priekšu.
- KAPUCKVAP!
Zem viņa aizslīdēja Sanktafraksas lielā lidojošā klints. Zarēnam reiba galva. Ko lai viņš dara? Ja viņš atbrīvotu sevi, tad Kapuckvaps aizbrāztos tālāk pāri Malaszemei atklātajās debesīs. Tomēr, ja viņš mēģinātu to izglābt, tad varētu iet bojā pati Sanktafraksa.
Izvēles nebija.