Zarēns izrāva nazi un pārgrieza virves, kas saistīja Kapuckvapu. Tas spurojās un trūka, un vējš jauno mācekli atrāva no liesmojošā koka stumbeņa. Izpletņa spārni atvērās, un Kapuckvaps aizplanēja projām.
Nezaudējot laiku, Zarēns pavilka slīdošo mezglu, kas saistīja viņu pie reiz lielā koka strupajām atliekām, un aizlidoja māceklim pakal. Izpletņa spārni atvērās, un zīda krokas aiz viņa piepūtās. Zarēns satraukts skatījās apkārt, gandrīz būdams gatavs ieraudzīt, kā Kapuckvaps ātri krīt zemē. Bet ne. Tur tas bija, lidoja zem viņa.
- Kapuckvap! viņš uzkliedza un, pacēlis ceļgalus un grūžoties uz priekšu, sašķieba izpletņa spārnu leņķi un metās lejup uz zēna pusi.
Kapuckvapa seja bija bāla kā drēbe, bet viņš bija dzīvs. Un ne vien dzīvs, bet arī — paldies Debesīm atkal pie samaņas.
- Kā man tos vadīt? viņš vaimanāja.
- Pat nemēģini! Zarēns atsaucās. Tev veicas lieliski. Tikai neizdari straujas kustības.
Kamēr viņi planēja lejup, pēdējās pussagruvušo mājokļu pazīmes palika iepakaļ aiz viņiem. Zeme apakšā kļuva akmeņaina un neviesmīlīga. Ta strauji tuvojās, lai viņus sagaidītu.
- Tagad ceļa atpakaļ nav! Zarēns kliedza. Sagatavojies, lai nolaistos. Savelcies kamolā un ripo, Kapuckvap! viņš auroja. Savelcies kamolā un ripo.
Nākamajā mirklī Zarēns piezemējās, un viņam tūlīt sekoja Kapuckvaps. Tiklīdz juta pieskārienu zemei, viņi ļāva kājām atslābt un novēlās uz sāniem. Izkarsušie dubļi saplaisāja un nokrita.
Zarēns bija kājās pirmais. Viņš notupās pie sava drauga nekustīgā ķermeņa, atkorķēja mazo pudelīti, ko Mogina bija iedevusi, un apslapināja viņa lūpas ar Upes sākotnes ūdeni.
Kapuckvaps uzreiz atvēra acis un paskatījās augšup.
- Kā tu jūties? Zarēns nočukstēja.
- Tu domā, nerunājot par to, ka esmu apdedzis un apdauzīts gandrīz līdz nāvei? Kapuckvaps jautāja, pieceldamies sēdus.
Zarēns pasmaidīja. Vai tu vari paiet? viņš apjautājās.
- Man… man šķiet, ka varu, Kapuckvaps atbildēja. Kur mēs esam?
Zarēns paskatījās apkārt uz sudrabainajām akmeņu grēdām, kurās katrs augšējais akmens bija lielāks par apakšējo. Akmeņu dārzos, viņš novaidējās.
No zemes, kur aukstais gaiss saskārās ar silto zemi, augšup locījās miglas strūklas. Cēlās vējš. Kapuckvaps nodrebēja.
- Akmeņu dārzos, viņš žēlojās. Bet tas ir jūdzēm tālu no Sanktafraksas.
Tieši tobrīd gaiss visapkārt piepildījās ar spārnu plandēšanu. Spīdīgi, balti putni cits pēc cita nosēdās zemē un lēkšoja uz viņu pusi, veidojot ap abiem nelaimīgajiem nepārtrauktu apli. Tie skrāpēja zemi, tie plivināja savus skrandainos spārnus, tie izstiepa kaklus uz priekšu, pavēra savus mežonīgos knābjus un draudīgi ķērca. Gaisu pildīja pūstošas gaļas smaka.
- Kraukļi! Zarēns nomurmināja, izvilkdams zobenu. Baltie kraukļi!
Kapuckvaps satvēra savu nazi, un abi ar Zarēnu, ieročus pacēluši, drūmās priekšnojautās nostājās muguru pret muguru. Divi pret tik daudziem bija neiedomājama iespēja. Vai viņi bija veikuši tik tālu ceļu, lai ciestu neveiksmi te, Sanktafraksas redzamības robežās?
- Uzklausiet mani! viņš tiem uzsauca. Jums mani jāuzklausa.
Bet baltie kraukļi nebija tādā noskaņojumā, lai klausītos. Tie bakstīja gaisu ar knābjiem un ķērca aizvien skaļāk. Tas bija tikai laika jautājums, iekams drošākais vai izsalkušākais no tiem lauztu ierindu un uzbruktu.
DIVDESMITĀ NODALA vĒtras MĀTE
Spožais mēness bezkaislīgi apspīdēja drūmo ainu Akmeņu dārzos. Divi indivīdi stāvēja, saspiedušies kopā, viņu ieroču asmeņiem zalgojot mēnesgaismā. Aplī ap viņiem rijīgu balto kraukļu bars ar saviem izkaptīm līdzīgajiem nagiem skrāpēja zemi.
- Ko lai mēs darām, Zarēn? Kapuckvaps jautāja.
- Es… Mēs… Zarēns apklusa. Pirmo reizi, kopš devies misijā atrast savu pazudušo komandu, viņš bija neziņā, ko darīt. Visi komandas biedri tagad bija apzināti, bet misija nebija beigusies vai, pareizāk sakot, tā bija mainījusies. Un, lai tuvējā Vētras māte nenopostītu Sanktafraksu, Zarēnam bija jārīkojas un jārīkojas tūlīt.
Pēkšņi lielākais no baltajiem kraukļiem panāca uz priekšu. Tas piešķieba galvu uz vienu pusi.
- Krītoša zvaigzne? tas noķērcās.
Zarēns bija pārsteigts. Lielais putns ne vien runāja, bet, šķiet, pazina viņu. J… jā, viņš atbildēja, nenoteikti pamādams ar galvu.
- Tumsas profesora draugs?
- Tu pazīsti Tumsas profesoru? Zarēns noelsās.
- Kraans pazīst, baltais krauklis apstiprināja.
- Tad tev man jāpalīdz… Zarēns iesāka, bet viņa balss pazuda nemierīgā bara skarbajos ķērcienos.
Kraans pagriezās un spalgi uzkliedza, lai tie apklust, tad atkal pievērsās Zarēnam: Jāpalīdz tev?
- Es gribu, lai tu nogādā ziņu profesoram, Zarēns sacīja. Svarīgu ziņu.
- Svarīgu, Kraans atkārtoja.
- Vētras māte pusnaktī trieksies pret Sanktafraksu, Zarēns runāja ļoti lēni un skaidri. Lidojošā pilsēta nekavējoties jāevakuē. Pasaki viņam, ka Zarēns ir ceļā. Viņš ieskatījās Kraana stiklaini dzeltenajās acīs, mēģinot uzminēt, ko putns varētu domāt. Vai tu to vari izdarīt?
Iekams baltais krauklis paguva atbildēt, Akmeņu dārzi pēkšņi iegrima tumsā. Visi paskatījās augšup. Savādi tumši mākoņi bija sadrūzmējušies priekšā mēnesim, kur tie locījās un staipījās; tas atgādināja ieskatīšanos mucā ar meža tārpiem.
Kraukli vienā balsī ieķērcās skarbā baiļu korī.
» > >
Tajā brīdī robota, zila zibens šautra izšņāca lejup no debesīm un netālu trāpīja zemē. Tajā vietā zeme ieplaisāja, un, kad dūmi un putekļi izklīda, virspusē parādījās jauna akmens zalgojošā virsma.
- Šie laika apstākļi vēsta par Vētras mātes ierašanos, Zarēns drūmi sacīja.
Baltais krauklis šķībi uz viņu paskatījās. Tu zini to, ko Tumsas profesors nezina, viņš ar aizdomām sacīja. -Kā?
- Šis noslēpums tika man atklāts, Zarēns atbildēja un norādīja viņpus Malaszemes. Tur laukā, atklātajās debesīs, kur neviens profesors nekad nav uzdrīkstējies doties. Kraan, tev man jātic. Ja tu nedosies ceļā tūlīt, būs par vēlu. Par vēlu tev, man, Sanktafraksai dzīvība Malaszemē izbeigsies.
- Krāāā! lielais putns ieķērcās. Tas savicināja spārnus un pacēlās gaisā. Krāāā! tas iekliedzās vēlreiz, un balto kraukļu aplis pavērās, lai ļautu Zarēnam un Kapuckvapam izkļūt laukā: viņiem netiks nodarīts pāri. KRĀĀĀ!
- Atrodi Tumsas profesoru! Zarēns sauca. Nodod viņam manu vēsti. Kraans apmeta loku un, skaļi plivinot spārnus, aizlidoja uz Sanktafraksas pusi. Un lai tevi pavada Debesu palīdzība, Zarēns nočukstēja.
Steigšus pa taku, kas aizvedīs uz Lejaspilsētu, un Akmeņu dārzi palika Zarēnam un Kapuckvapam aiz muguras. Viņiem visapkārt debesis draudīgi šņāca un kūsāja. Pāri tumsai izpletās elektrozilas gaismas uzliesmojoši taustekļi. Vētras māte nāca tuvāk, un gaiss bija uzlādēts ar viņas nenovēršamo ierašanos. Bija jau pagājusi pusstunda vai vairāk.
- Ātrāk! Zarēns mudināja, sākdams skriet. Tuvojas pusnakts. Mums jāpasteidzas.