- Es… es nāku, Kapuckvaps paguris elsa.
Viņiem priekšā dzirksteļojošā gaisā zalgoja Sanktafraksas smailes un torņi. Un, vējam vēl pieņemoties spēkā, visa lidojošā pilsēta šūpojās nostieptās Enkura ķēdes galā kā pūšļa balons saitē.
Beidzot un daudz vēlāk, nekā Zarēns būtu vēlējies, parādījās Lejaspilsētas nomales. Zemas koka karkasa darbnīcas ar rievotiem dzelzskoka jumtiem, maza miecētava, korpusa takelāžas manufaktūra.
- Gandrīz esam klāt, Zarēns aizelsies teica.
Viņam aiz muguras debesis bija kļuvušas violetas un elektriski zilie zibšņi kļuva intensīvāki. Tie kūsāja visapkārt Sanktafraksas lieliskajām celtnēm un skrēja lejup pa vareno ķēdi, kas noenkuroja pilsētu pie zemes.
Uz šo pusi, Zarēns aicināja, pēkšņi nogriezies šaurā šķērsielā ar pītu grozu un māla podu kioskiem, kuri, par spīti vēlajai stundai, vēl bija atvērti darījumiem. Kapuckvaps ar ļenganām un vārgām kājām cīnījās viņam pakaļ.
Viņi vēlreiz nogriezās pa kreisi. Tad pa labi. Visa Lejaspilsēta dūca, pildījās ar drūzmu. Goblini un troļļi nobažījušies stāvēja grupās un skatījās augšup debesīs, rādīdami ar pirkstu un satraukti murminādami. Notika kaut kas draudīgs. Kaut kas tāds, kas šķita ļaunāks par visām citām nesenajām vētrām kopā.
Lauzdamies cauri pūļiem, Zarēns un Kapuckvaps turpināja ceļu. Pa labi. Vēlreiz pa labi. Tad pa kreisi. Un tur tā bija klaja, bruģēta laukuma vidū viņiem priekšā pašas lielās, lidojošās klints pietauvošanās platforma.
Šī vieta jau bija pilna ar akadēmiķiem. Viņi izskatījās apjukuši, nobijušies un, būdami ģērbti savās amata mantijās, neiederīgi Lejaspilsētas netīrībā un haosā. Zarēns paskatījās augšup uz lidojošo klinti, kur pārpildīti grozi nogādāja lejā uz zemes vēl citus Sanktafraksas pilsoņus. Kraans, baltais krauklis, acīmredzot bija nodevis ziņu, un profesors bija rīkojies.
Gaiss mirdzēja un dzirksteļoja, un apdullinošs pērkona grāviens lika zemei nodrebēt. Vētras stipruma vējš auroja pa šaurajām ielām un pa laukumu.
Galvu noliecis, Zarēns, neviena neaizkavēts, piesoļoja tieši pie platformas; Enkura ķēdes sardzes nokgoblini nepārprotami bija pametuši savus posteņus. Viņš paskatījās uz ķēdi un nopūtās. Neviens zobens nekad nevarētu pārcirst tās varenos posmus. Viņš uzkāpa uz cokola un pietupās, lai apskatītu, kā ķēdes gals ticis nostiprināts.
Enkura bloks bija sarežģīta konstrukcija. Dzelzs plāksne ar divām izliektām arkām vidū ar bultām bija sastiprināta ar cokolu un klinti zem tās. Enkura ķēdes gals bija aptīts ap robotu asi un pēdējais posms nostiprināts ar masīvu sviras ķīli. Ja Sanktafraksu vajadzētu atbrīvot, tad nāktos izdabūt laukā ķīli. Bet kā?
-Veseri, Kapuckvap! Zarēns iekliedzās. Man vajadzīgs smags veseris. Debesu dēļ, tūlīt atrodi man tādu.
Kapuckvaps aizbrāzās pūlī.
Atskanēja gaviles, un Zarēns atskatījies ieraudzīja salīkušu stāvu melnā mantijā kāpjam laukā no groza, kurš nupat bija nolaidies blakus izžuvušajai strūklakai laukuma tālākajā galā.
Tas bija Tumsas profesors. Zarēns atviegloti nopūtās. Ja Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms bija pametis lidojošo pilsētu, tad evakuācijai jābūt gandrīz pabeigtai.
Un pēdējā brīdī, Zarēns nodomāja, jo tālumā nodārdēja zema, visu ķermeni tricinoša skaņa. Ta bija Vētras māte, kas tuvojās.
Kur bija Kapuckvaps ar to veseri? Zarēns aplaida acis apkārt, meklējot kaut ko jebko, ko viņš varētu lietot, lai izsistu ķīli.
Pēkšņi nežēlīga krusas zalve ar žurkuputnu olu lieluma graudiem gāzās lejup pār Lejaspilsētu, triecoties cauri logiem un pārvēršot bailes par kņadu, jo visi kliegdami skrēja meklēt patvērumu. Aizsargājoties pacēlis roku, Zarēns paskatījās uz augšu.
Mutuļodams un burbuļodams, uzliesmodams un nirbēdams milzīgs, apaļš mākonis, melns kā piķis, brāzās pa nakts debesīm uz viņu pusi.
Vētras māte atradās gandrīz virs viņiem!
Zarēns nolēca no cokola un ar zobenu kā ar sviru izcēla no zemes vienu no bruģējuma plāksnēm. Viņš aizdrāzās atpakaļ pie ķēdes stiprinājumiem un ar akmeni ieblieza pa ķīļa galu.
Tas izkustējās!
Zarēns mēģināja vēlreiz. Šoreiz ķīlis iesprūda. Viņš mēģināja vēlreiz. Nekādas jēgas. Ķīlis nekustējās.
- Kusties, lai Debesis tevi nolād! Zarēns rēca aiz niknuma un vilšanās. Kusties!
- Zarēn! iekliedzās pazīstama balss. Kā tev liekas, ko tu dari?
Zarēns pacēla acis. Pie viņa pāri laukumam steidzās Tumsas profesors.
- Lūdzu, profesor, Zarēns noņurdēja, atkal un atkal triekdams smago akmens gabalu pret enkura bloku.
- Nav laika paskaidrot.
- Zarēn! Nē! profesors kliedza. Parāvis uz augšu savu mantiju, viņš uzkāpa uz cokola un satvēra Zarēnu aiz elkoņa. Vai tu esi prātu zaudējis? Kas tev ir noticis tev no visiem vienīgajam -, ka tu uzbrūc Enkura ķēdei?
Zarēns atkratīja viņa tvērienu. Viss būs zaudēts, ja es to nedarīšu, viņš atbildēja. Vētras māte ir gandrīz virs mums! Viņa pusnaktī dos triecienu.
- Bet, Zarēn, kā tu vari to teikt? profesors jautāja.
- Es esmu atcerējies, ko uzzināju atklātajās debesīs, Zarēns atbildēja.
- Ko biju aizmirsis,
kad jūs atradāt mani Akmeņu dārzos. Ja dzīvībai Malaszemē lemts turpināties, tad Sanktafraksa ir jāatķēdē! Vētras mātei jāļauj nekavētai doties tālāk uz Upes sākotni.
- Nē! profesors apstulbināts nomurmināja. Nē. Viņa elpa kļuva straujāka. Es piekritu evakuācijai… Es baidījos, ka celtņu bojājumi varētu novest pie ievainojumiem vai pat upuriem. Bet atķēdēt Sanktafraksu! Nē, tas nevar būt. Man būtu vajadzējis palikt tur augšā kopā ar pārējiem.
- Ar pārējiem? Zarēns pārjautāja un paskatījās augšup uz lidojošo pilsētu, kur rinda sīku stāvu lūkojās lejup no balustrādes. Zarps? Purvainis?
- Nē, tava komanda ir lejā, bet daži no vecākajiem akadēmiķiem atteicās doties projām, profesors paskaidroja. Miglas zondētāju profesors, Vēja skārēju un Mākoņu vērotāju profesors, pat tas iznirelis psihoklimatisko pētījumu profesors… Profesori, kas acīmredzot ir uzticīgāki Sanktafraksai nekā es, viņš piebilda un bez jebkāda brīdinājuma palēca uz priekšu un pagrūda Zarēnu ar visu savu svaru.
Ta kā viņa uzmanību bija novērsuši ietiepīgie akadēmiķi, Zarēns nemanīja kādu tuvojamies. Spēcīgais trieciens izsita viņu no līdzsvara, un viņš atmuguriski nokrita no cokola, uz tā malas stipri sasitot galvu. Viņš ļodzīgi pacēla galvu un paskatījās uz Tumsas profesoru, kas stāvēja virs viņa.
Tajā brīdī ieskanējās zvans. Tas bija Lielās zāles smagais misiņa zvans, kas sita apaļu stundu.
Bong! tas noskanēja.
Profesors paskatījās augšup. Tu redzi! viņš kliedza. Pusnakts, un viss ir labi.
Pūļi satraukti riņķoja apkārt, acis pievērsuši debesīm, kamēr milzīgas mākoņu gubas vēlās cita pāri citai.
Par spīti profesora vārdiem, šķita, ka viss ne tuvu nav labi.
Bong!
Augstu virs viņu galvām, saraujoties un izplešoties kā liela, pukstoša melna sirds, pulsēja masīvā mākoņu lode. Gaiss sprakšķēja. Vējš gaudoja. Vētras māte gatavojās atbrīvot un iztērēt savu atjaunotspējīgo spēku te pie Sanktafraksas, tālu no Upes sākotnes.
Bong!
Pietvīcis un aizelsies Zarēnam pie sāniem pēkšņi parādījās Kapuckvaps. Rokā viņš bija satvēris veseri.