- Zarēn! viņš iekliedzās. Kas ir noticis?
Bong!
Debesis dārdēja un bangoja. Violetas un zilas zibens strēles brāzās lejup uz zemi, pāršķeļot bruģa akmeņus, noslaukot celtnes līdz ar zemi un liekot pārbiedētajiem Lejaspilsētas iedzīvotājiem un Sanktafraksas pilsoņiem traukties te uz vienu, te otru pusi, lai meklētu drošu patvērumu.
Zarēns satvēra pulsējošo galvu. Atbrīvo Enkura ķēdi, Kapuckvap, viņš vārgi noķērca. Pirms pulkstenis sitīs divpadsmito reizi.
Bong!
Kapuckvaps uzlēca uz cokola, kur Tumsas profesors gulēja, aptvēris enkura vietas konstrukciju.
- Pavirzieties! viņš uzkliedza.
- Tev vispirms nāksies mani nogalināt! profesors izaicinoši teica.
Bong!
Kapuckvaps pagāja uz priekšu un satvēra veco profesoru aiz piedurknes.
- Nē, nē! viņš iesaucās, paraudams savu roku brīvībā. Ja tu domā, ka es ļaušu pazust zināšanu gadsimtiem, tad… Profesora balss bija spalga un īdzīga. Tad tu esi tikpat traks kā viņš!
Bong!
- Kapuckvap, steidzies! Zarēns novaidējās, grīļīgi cenzdamies piecelties kājās. Steidzies!
Vētra rēca. Zeme trīcēja. Debesis drebēja.
- Nē, Kapuckvap, profesors lūdzās. Es… es tev došu, ko vien tu vēlies! viņš sauca. Nosauc savu cenu. Pašam savu nodaļu. Profesora pakāpi. Pasaki man, un tas būs tavs, tikai nepalaid vaļā Enkura ķēdi!
Bong!
- Še, profesors izgrūda, noraudams savu smago amata ķēdi. Ņem Sanktafraksas lielo zīmogu tas ir tavs. Tikai neiznīcini mūsu lielo pilsētu! viņš lūdzās, pasniegdamies un uzmezdams to Kapuckvapam ap kaklu.
Kad viņš to darīja, Kapuckvaps satvēra profesoru aiz kaulainās plaukstas locītavas un stingri pavilka. Tumsas profesoram izmisīgi kliedzot, viņš tika atrauts no uztinamā riteņa un aizgrūsts projām no enkura vietas. Viņš smagi nokrita zemē.
Bong!
Kapuckvaps pagriezās, pieliecās un mežonīgi sita pa ķīli. Robainā ass ar čīkstoņu izkustējās. Kad ievibrējās un pagriezās zobi un mehānismi, kas nebija aiztikti simtiem gadu ilgi, nodrupa rūsas plēksnes.
Bong!
Vētras māte virs viņa nāca tuvāk un laidās zemāk, aizklādama aizvien lielāku un lielāku debesu platību. Smagais gaiss bija uzlādēts ar elektrību, kas lika visiem matiem saslieties stāvus, un oda pēc sēra un darvas, un grauzdētām mandelēm. Apkārt un apkārt griezās liels virpuļviesulis, liekot griezties arī pašai Sanktafraksai.
Baidīdamies par savu dzīvību, tie, kas atradās zem lielās klints, aizsteidzās uz visām pusēm.
Pēkšņi lielās ķēdes pēdējais posms izslīdēja cauri ķīlim kā karsts nazis cauri sviestam. Sanktafraksa bija brīva.
Bong!
- Nē! Tumsas profesors novaidējās, pietrausdamies kājās: Viņš parāva uz augšu mantiju un metās pakaļ lielajai ķēdei, kas vilkās aiz lidojošās klints. Tas nevar būt! viņš iekliedzās. Nē!
- Profesor! Zarēns sauca viņam nopakaļ. Uzklausiet mani!
Bet profesors viņam nepievērsa uzmanību. Sanktafraksa bija viņa dvēseles pašā viducī. Viņš nevēlējās nevarēja dzīvot bez tās. Viņš lidojumā palēcās pēc ķēdes gala un cieši tam pieķērās.
- Profesor! Zarēns iekliedzās.
Bong!
Zvans nosita divpadsmito reizi. Pār Sanktafraksu bija pusnakts.
Vētras māte ieaurojās kā milzīgs zvērs. Atķēdētā Sanktafraksas klints cēlās aizvien augstāk un pazuda skatienam, bet Vētras māte pulsēdama ar spēku un jaunu dzīvību aizvēlās tālāk debesīs, lai rītausmā tiktos ar Upes sākotni.
Kapuckvaps nolēca no cokola un pieskrēja pie Zarēna.
- Lai Debesis jūs sargā, profesor! Zarēns sauca, skatīdamies uz augšu.
Kapuckvaps uzlika roku viņam uz pleca.
- Tumsas profesors bija labs, Zarēns teica. Aizrautīgs, uzticīgs… kā tie pārējie maldinātie akadēmiķi, kas atteicās doties projām. Viņš nopūtās. Viņi nevarēja aiziet no savas iemīļotās Sanktafraksas.
- Te viņi ir! atskanēja skaļa, dusmīga balss.
- Viņi pārcirta Enkura ķēdi! auroja cita.
Zarēns un Kapuckvaps atradās vaigu vaigā ar saniknotu pūli akadēmiķiem, sargiem, grozu pacēlājiem, kas nāca uz viņu pusi.
Kapuckvaps pagriezās pret Zarēnu. Ko lai mēs darām? viņš noelsās.
Zarēns pacēla rokas. Draugi! Līdzpilsoņi akadēmiķi! Lejaspilsētas iedzīvotāji! viņš sauca. Ta ir taisnība, šis te Kapuckvaps atbrīvoja Enkura ķēdi…
Augošais pūlis šņāca un svilpa.
- Bet, ja viņš to nebūtu izdarījis, Zarēns pārkliedza troksni, tad briesmīgā vētra, kuru jūs visi redzējāt virs galvas, būtu iznīcinājusi ne vien Sanktafraksu, bet arī Lejaspilsētu un visu dzīvību, kādu mēs to pazīstam Malaszemē!
- Kas to saka? ieaurojās kāda gara, mantijā tērpta figūra.
- Kāpēc lai mēs tev ticētu? prasīja kāds cits. Kliedzieni kļuva skaļāki, niknāki.
- Tāpēc, ka es runāju jūsu jaunā Visaugstākā Akadēma vārdā! Zarēns atkliedza pretī. Pūlis vilcinājās. Jā, jūs dzirdējāt mani pareizi: Visaugstākā Akadēma vārdā! Viņš norādīja uz smago zelta zīmogu, kas karājās ķēdē Kapuckvapam ap kaklu. -Jo tas bija tituls, ko viņam piešķīra vecais Visaugstākais Akadēms, un tās ir vina tiesības saskaņā ar mūsu mīļotās Sanktafraksas senajām paražām.
Kapuckvaps aiz apmulsuma sarāvās. Bet… bet… viņš murmināja.
- Mīļotās Sanktafraksas nav\ kāda dusmīga balss kliedza.
- Labi vien ir! kāds Lejapilsētas iedzīvotājs kliedza. Slinkie akadēmiķi!
- Lejaspilsētas paklīdenis! skanēja nikna atbilde.
Sākās plūkšanās, pa gaisu snaikstījās dūres. Tad nākamajā brīdī pūlis sastinga visi un katrs, jo viņu kliedzienus pārspēja virs viņiem riņķojošā balto kraukļu bara briesmīgā kliegšana un ķērkšana.
- Mirušo koris, Lejaspilsētas iemītnieki novaidējās, steigdamies projām uz drošāku vietu.
- Baltie kraukļi, čukstēja akadēmiķi, neizkustēdamies no vietas.
Lielā, virpuļojošā spalvu sniega vētrā baltie kraukļi nolaidās un sastājās aizsargājošā riņķi ap Zarēnu un Kapuckvapu. Lielākais no tiem pagriezās pret Zarēnu un pagrūda uz priekšu savu lielo knābi.
- Kraan, Zarēns teica. Paldies par…
- Zibens šautra trāpīja Akmeņu dārzus, putns viņu pārtrauca. Zila zibens šautra. Tu atceries?
- J… jā, Zarēns atbildēja. Atceros.
Kraans sparīgi pamāja ar galvu. Tur aug klints. Lielāka nekā jebkad. Aug ātri. Ātri un ātri. Ta jānostiprina. Jānostiprina tūlīt. Pirms tā aizlido.
Zarēns sarauca pieri. Viņš atminējās zalgojošo jauno klinti, ko bija saskatījis zem Akmeņu dārzu virsmas. Tu nedomā… viņš ierunājās, pievērsies Kapuckvapam.
- Tu gribi teikt, Kapuckvaps sacīja, tu domā, ka šī klints varētu izaugt pietiekami liela, lai būtu…
- Jauna Sanktafraksa! Zarēns iesaucās. Tieši to es domāju! Viņš ar mājienu norādīja uz akadēmiķiem sev priekšā. Ātri! Ejiet uz Akmeņu dārziem, jūs visi! Paņemiet virves, ķēdes, tīklus, takelāžu, atsvarus visu, ko varat dabūt rokā. Jo klints, kas aug te lejā Malaszemē, būs jūsu jaunā lidojošā pilsēta. Kopā jūs varat uzcelt jaunu Sanktafraksu.
Akadēmiķi mēmi atbildēja ar skatienu. Kapuckvaps pagāja uz priekšu, uzlicis roku uz amata ķēdes sev ap kaklu. Dariet, kā viņš liek! viņš izrīkoja.