Kādu brīdi akadēmiķi palika nekustīgi. Tad kāda vientuļa balss iesaucās: Uz Akmeņu dārziem! un tie visi pagriezās un sāka plūst projām no laukuma.
Zarēns pagriezās pret Kapuckvapu. Ak, Kapuckvap, viņš teica, kā es tevi apskaužu!
- Tu mani apskaud? Kapuckvaps pārjautāja.
- Protams, Zarēns atbildēja. Jo tu varēsi sākt visu no jauna radīt akadēmisko pilsētu tādu, kādai tai vienmēr būtu vajadzējis būt. Nost sīkmanību, apmelošanu, čukstētas intrigas. Jo tu esi tilts, Kapuckvap, kas savedīs kopā Lejaspilsētu un jauno Sanktafraksu. Tirgoņi un akadēmiķi vairs nenoraudzīsies ar nicinājumu cits uz citu, jo tu esi pieredzējis abas puses, Kapuckvap, un tev ir laba sirds. Tagad tev ir arī jauna lidojošā klints, uz kuras celt savus sapņus.
- Un kā ar tevi, Zarēn? Kapuckvaps jautāja.
- Ar mani? Zarēns atsaucās. Man no jauna jāapvienojas ar savu komandu gan šeit, gan Upes sākotnē. Viņš nopūtās. Ja vien Spoliņš nebūtu nomiris…
- Paliec te! Kapuckvaps aicināja, satverdams Zarēnu aiz elkoņiem. Mēs celsim jauno Sanktafraksu kopā. Tu un es…
- Mana vieta nav šeit, Zarēns stingri teica. Nekad nav bijusi. Mana vieta ir pie debesu kuģa stūresrata ar savu uzticamo komandu blakus.
Kapuckvaps savieba seju. Bet es? viņš jautāja. Kā ir ar mani? Es to nevaru izdarīt viens pats.
- Seko savai sirdsbalsij, Kapuckvap, Zarēns sacīja. Dari tā, un tu neko lielu nekļūdīsies, tici man. Atceries: seko tikai savai sirdsbalsij. Viņš pasmaidīja. — Un es sekošu savējai.
Līdz tam laikam, kad debesis virs Malaszemes sāka kļūt gaišākas, augošā klints Akmeņu dārzos bija apņemta ar izturīgu tīklu, un rosīgie akadēmiķi tai bija pievienojuši visādus smagus atsvarus.
- Pareizi, Kapuckvaps teica, apmierināts, ka vismaz pagaidām klints bija drošībā. Man jāsteidzas atpakaļ uz Lejaspilsētu, viņš teica, lai ar Saileksu Veidotāju no Kalšanas un kausēšanas apvienības apspriestu jaunas Enkura ķēdes gatavošanu. Es gribu, lai tu pa to laiku uzraudzītu klinti. Nodrošini, lai tiktu pievienoti pietiekami daudz atsvaru, kas neļautu tai aizlidot.
- Protams, kungs, atbildēja Vokss, garais māceklis no Mākoņu koledžas, balsij skanot pieklusināti, pieglaimīgi.
Kapuckvaps aizsteidzās uz gaidošajiem ratiņiem. Vokss samiedza acis, un nepatīkams smīns parādījās viņa lūpās. Tu, mazais sīkaļa, viņš pusbalsī nomurmināja. Gan es tev kādudien tikšu klāt…
Kad Kapuckvaps sasniedza Lejaspilsētas galveno laukumu, viņš pamanīja pulcēšanos ap sauso centrālo strūklaku. Viņš paliecās uz priekšu un uzsita ratiņu vadītājam pa plecu.
- Paldies, viņš teica. Ja tu varētu mani uz mirkli izlaist…
Ratiņu vadītājs nolaida ilksis, un Kapuckvaps izlēca laukā. Viņš pieskrēja pie strūklakas.
- Kas ir? viņš apjautājās. Kas notiek?
- Sššš, jūsu Lielākā Augstība! kāds nokgoblins neatlaidīgi teica. Klausieties!
Kapuckvaps pielieca galvu uz sāniem. No strūklakas dziļumiem atbalsojās skaļa, burbuļojoša skaņa. Kas… viņš iesāka.
Tad pēkšņi, kad pirmie rītausmas saules stari krita uz laukuma, atskanēja griezīga rēkoņa un spēcīga ūdens strūkla izšļācās gaisā desmit, divdesmit, trīsdesmit soļu augsta un nolija pār visiem, kas tur stāvēja.
Kapuckvapam aizrāvās elpa. Tas ir noticis! viņš iesaucās. Vētras māte ir sasniegusi Upes sākotni. Viņa ir apsējusi to ar jaunu dzīvību. Malūdens upes ūdeņi atkal plūst. Mēs esam glābti!
Aizmirsdami par savu iepriekšējo, cienījamo stāvokli, profesori un mācekļi lēkāja aiz prieka kopā ar Lejaspilsētas iedzīvotājiem un draiskojās ūdens straumēs, līdz bija izmirkuši līdz ādai. Visu šaubas bija aizskalotas, un, kad viņi atvēra muti un dzēra auksto, tīro ūdeni, viņu ķermeņus pārplūdināja tāda enerģija un optimisms, ka tie triumfā kliedza.
- Lai dzīvo Malūdens upe!
- Lai dzīvo Lejaspilsēta!
- Lai dzīvo jaunā Sanktafraksa!
Un gaiss nodrebēja no trokšņainā rēciena, kas sekoja: LAI DZĪVO JAUNĀ SANKTAFRAKSA!
Kapuckvaps pasmaidīja un iznāca no līstošā ūdens. Siltā saule lika viņa drēbēm kūpēt. Kapuckvap! atskanēja kāda balss. lr laiks!
Viņš paskatījās apkārt. Tur neviena nebija, un īsu brīdi viņš minēja, vai tā nebija Kobolda Gudrā balss, kas runāja ar viņu.
- Kapuckvap! Te, augšā!
Kapuckvaps paskatījās augšup un piesedzās ar roku pret sauli. Zarēn! viņš iekliedzās.
Jaunais kapteinis lūkojās lejup no debesu kuģa, kas planēja debesīs. Viņam blakus vienā pusē bija redzami Purvainis, Zarps Aungans un Spārnmīlis Slīts, kas arī skatījās uz leju. Lai gan viņi stāvēja tumšajā ēnā, ko meta kuģa pakaļgala paaugstinājums, ne viņi, ne Zarēns nespīdēja: mirdzošā gaisma bija tikusi izdzēsta līdz ar Vētras mātes pārlidojumu. Zarēnam otrā pusē stāvēja Kārsējs, Trepe, Džārviss un brogtrollis Bargslēdzis vairums Zibensšautra Valpūna komandas. Kapuckvaps ievēroja mirdzošiem zelta burtiem rakstīto kuģa nosaukumu. Tas bija Debesu reiders.
Es atradu viņus gaidām mani pie baļķu dokiem! Zarēns kliedza lejup. Tagad es atgriezīšos pie Upes sākotnes pēc pārējiem ar Debesu palīdzību! Pēc Gūma. Pēc Mežekļa. Pēc Moginas… Viņš pasmaidīja. Es gribēju pateikt "uz redzēšanos".
Kapuckvapa sirds pamira. Uz redzēšanos? Tik drīz! Tu dodies ceļā tik drīz, Zarēn? viņš kliedza.
- Man tas jādara. Bet mūsu ceļi atkal krustosies! Zarēns sauca pretī. Lai gan tagad, Kapuckvap, tava vieta ir šeit.
Debesu reidera buras piepūtās. Debesu kuģis rāvās uz priekšu.
- Zarēn! Kapuckvaps sauca.
- Lai tev labi klājas, Kapuckvap! Zarēns nokliedzās, pievērsdams uzmanību lidojuma svirām.
Debesu kuģis aizlidoja debesīs. Kapuckvaps vēroja, kā tas kļuva mazāks un mazāks, iezīmēdamies pret lecošās saules košo dzeltenumu. Bija izrādījies brīnišķīgi pavadīt Zarēnu viņa misijā, un daļa no viņa ilgojās būt tam blakus uz Debesu reidera klāja, dodoties atpakaļ uz Upes sākotni. Tomēr sirds dziļumos Kapuckvaps zināja, ka viņa vieta nav uz debesu pirātu kuģa klāja. Patiesi viņa pienākums bija būt šeit.
Seko savai sirdsbalsij, un es sekošu savējai, tā Zarēns viņam bija teicis. Tas bija viss, ko jebkurš varēja darīt. Un, veltījis debesu kuģim vienu pēdējo, ilgo skatienu, Kapuckvaps pasmaidīja.
Zarēns sekoja savai sirdsbalsij; tagad bija laiks viņam, Kapuckvapam, sekot savējai.
- Paliec sveiks, Zarēn, mans draugs! viņš iesaucās. Un lai Debesis tevi pavada, lai tu būtu kur būdams!
SATURS
Ievads……………………………………………………………………………. 7
Pirmā nodaļa. Atklātās debesis……………………………………… 10
Otrā nodaļa. Vētras virpulis………………………………………….. 26
Trešā nodala. Loftusa observatorija……………………………….. 48
Ceturtā nodaļa. Akmeņu dārzi……………………………………… 63
Piektā nodaļa. Kapuckvaps…………………………………………… 74
Sestā nodaļa. Iekšā un ārā…………………………………………….. 84
Septītā nodaļa. Krītošo zvaigžņu karte………………………….. 96
Astotā nodaļa. Zūžubišu krogs……………………………………. 104