- Kuš, Mākoņu Vilks noguris viņu apklusināja, jo ļaunākais vēl tikai sekos. Ja Vētras mātei ceļu aizšķērsos
Sanktafraksa, tad viņa nekad nesasniegs Upes sākotni, lai apsētu to ar jaunu dzīvību. Malūdens upe pilnīgi izžūs. Un, kad tās būs zudušas, tumsa no Dziļā meža melnās sirds izpletīsies kā milzu sēne, līdz būs aprijusi katru Malaszemes sprīdi. Viņš paskatījās augšup uz savu dēlu. Zarēn, viņš teica. Sanktafraksa nedrīkst aizšķērsot Vētras mātes ceļu.
- Bet ko es varu darīt? Zarēns vaicāja, sava tēva spokainajā sejā meklēdams kādu uzvedinošu pavedienu.
- Enkura ķēde… tā notur lidojošo pilsētu vietā… tā ir… jādabū pušu, Mākoņu Vilks viņam teica, katru vārdu izrunājot ar piepūli.
- Jāpārcērt Enkura ķēde? Zarēns pārsteigts jautāja. Bet… bet…
- Sanktafraksa pacelsies gaisā, un Vētras māte netraucēta brāzīsies uz Upes sākotni. Malaszeme būs izglābta, bet… viņa balss kļuva vārgāka, Sanktafraksa būs zaudēta.
Viņam runājot, viss viņa ķermenis sāka mirdzēt un dzirksteļot.
Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš parāvās atpakaļ. K… kas notiek? viņš stomījās.
Mākoņu Vilks pacēla plaukstas un apmulsis vēroja, kā tās mirguļo kā neskaitāmi miljoni lēkājošu
atomu. Beidzot viņa ir atnākusi man pakaļ, viņš nopūtās.
- Ko tu ar to gribi teikt? Zarēns taujāja. Kas notiek?
- Es jau tev teicu, Zarēn. Esmu šeit bijis pārāk ilgi, viņa tēvs tik tikko dzirdami čukstēja. Vētras māte ir piepildījusi mani ar sevi. Ta nu es zinu, kas drīzumā notiks. Bet, iegūstot šīs zināšanas, esmu pazaudējis sevi, Zarēn. Jo spožāk es mirdzu, jo vārgāks jūtos. Viņam runājot, mirguļošana kļuva aizvien spēcīgāka un debesu pirātu kapteiņa Mākoņu Vilka aprises grūtāk izšķiramas. Viņa ir pieprasījusi mani sev. Man tevi jāpamet, Zarēn.
- Nē! Zarēns sauca. Es tevi nelaidīšu vaļā! Viņš nometās ceļos un mēģināja pacelt tēvu uz rokām. Bet tas bija tāpat kā ķert gaismu. Tēvs! viņš iekliedzās.
- Esi kluss, Zarēn, viņa tēvs teica. Tev jāzina vēl pēdējais… kad Vētras māte ieradīsies…
- Kad, tēvs? Zarēns jautāja. Kad?
Mākoņu Vilka mirguļojošā mute kustējās, bet no viņa lūpām nenāca ne skaņas.
- Tevs? Zarēns izmisīgi sauca. Kad?
Sasaistīti kopā, abi debesu pirātu kuģi lēni riņķoja viens ap otru. Zarēns pameta gaistošo Vētras dzinēju un aizvēzējās atpakaļ, pāri tukšajam bezdibenim, uz Malas dejotāju, kuru zemāk debesīs bija nolaidusi Akmens Pilote. Ar smagu būkšķi viņš nolēca uz klāja. Viņam aiz muguras ļengani nokarājās virve. Vētras dzinējs beidzot bija pilnīgi pazudis.
Akmens Pilote cieši raudzījās Zarēna pelnu pelēkajā sejā. Kas notika?
Zarēns centās panākt, lai viņam noskaidrotos galva. Tas… tas bija tik savādi, viņš nočukstēja. Pārdabiski…
Kapteini Zarēn! Akmens Pilote uzsauca, sapurinādama viņu aiz pleciem. Rimsties! Izstāsti man, kas notika uz Vētras dzinēja. Mākoņu Vilks, tavs tēvs? Vai tu vinu atradi?
Zarēns pacēla acis, it kā pirmo reizi dzirdētu šos vārdus. Acīs viņam sariesās asaras. Viņš pamāja ar galvu. -Jā, bet… Ak, es nezinu, ko lai domāju…
Ne vārda neteikusi, Akmens Pilote pasniedzās un atdarīja iekšējās aizdares sprādzes, kuras stiprināja ar stikla lodziņiem aprīkoto kapuci pie šineļa pleciem. Aizbīdņi atvērās, un Akmens Pilote noņēma kapuci, iekšpusē atklājot trauslas uzbūves augumu. Viņas rudie mati izlija pār bālajiem vaigiem un slaido kaklu.
- Zarēn, tā esmu es, Mogina, viņa maigi teica. -Vai atceries? Tu man reiz izglābi dzīvību. Viņa uz brīdi apklusa. Tagad nomierinies un pastāsti, kas tur notika. Viņa novēla smago Akmens Pilotes apģērbu no pleciem un saņēma zēnu aiz rokas.
Zarēns papurināja galvu. Es tiešām redzēju savu tēvu, viņš teica, bet tagad viņš ir projām. Uz visiem laikiem. Zarēns nošņaukājās un veltīgi pūlējās norīt sāpīgo kamolu kaklā. Pirms pazuda, viņš pateica, kas man jādara. Sanktafraksa ir jāiznīcina.
- Jāiznīcina Sanktafraksa? Mogina noelsās. Kāpēc?
Zarēns ar roku apklusināja viņu. Mums jāatgriežas Sanktafraksā, lai es varētu brīdināt Visaugstāko Akadēmu.
- Bet, Zarēn, Mogina iebilda, mēs esam iestrēguši bezvējā atklāto debesu vidū.
Zarēns abām rokām satvēra galvu un grozīja to no vienas puses uz otru.
- Zarēn, tev man jāizstāsta, ko tu zini, Mogina uzstāja. Ja Debesis dos, tad vismaz viens no mums izdzīvos, lai nodotu tava tēva vēsti.
- Jā, Zarēns saņēmies piekrita. Tev ir taisnība.
Moginas acis kļuva platākas un platākas, kad Zarēns
sāka stāstīt, ko Mākoņu Vilks viņam bija teicis.
- Vētras māte, viņa murmināja. Upes sākotne… Es vienmēr biju domājusi, ka tās piederīgas tikai leģendām.
- Es tāpat, Zarēns piebalsoja. Es… Viņš palika ar vaļā muti. Augstās Debesis! viņš iesaucās. Kas tagad notiek?
Abi paskatījās apkārt. Šķita, ka mirdzošais gaiss sabiezē un brāžas uz viņu pusi.
- Ātri, Zarēn, Mogina neatlaidās. Izstāsti man visu. Iekams nav par vēlu.
Kamēr baltums ielenca viņus, pieauga gaisa spiediens. Sāpes Zarēna ausīs kļuva neciešamas.
- Viņš man teica… Viņš stāstīja…
Visapkārt pieņēmās spēkā gaisma. Ausis svilpoja. Galva pulsēja. Par spīti atmiņu intensitātei, paskaidrojuma vārdi nerada ceļu.
- Kad, Zarēn? Mogina jautāja. Kad Vētras māte dos triecienu? Vai viņš tev pateica vai nepateica?
Zarēns saķēra galvu. Gaiss kļuva aizvien blīvāks, smagāks.
- Es… viņš… zēns murmināja. Viņa acis piepildīja apmulsums. Kad ūdens pārstās plūst…
Viņš apklusa un iesmilkstējās aiz sāpēm, cenzdamies atminēties sava tēva liktenīgos vārdus. Acis pulsēja. Galva jutās kā iespiesta skrūvspīlēs.
- Kad… kad nokritīs pēdējais piliens, viņa ieradīsies. Rītausma pār Upes sākotni, viņš tik tikko dzirdami nočukstēja. Pusnakts pār Sanktafraksu…
Bet Zarēns nevarēja zināt, vai Mogina dzirdējusi viņu vai ne, jo vējš nesa projām viņa vārdus, baltums pildīja viņa redzi un ausīs svilpoja spalga gaudošana.
- Uzliec… savu kapuci! viņš uzkliedza Moginai un piegāja klāt, lai palīdzētu viņai uzvilkt smago ietērpu.
Gaiss kļuva pat vēl baltāks. Spilgti balts. Žilbinoši balts. Tas pildīja viņa acis, izslēdzot pilnīgi visu citu, līdz viņš bija pavisam akls. Debesu kuģis drebēja. Viņš atrāvās no Moginas un lēni, neiespējami lēni atstreipuļoja atpakaļ cauri stīgrajam gaisam.
- Mogin! viņš sauca vai drīzāk mēģināja saukt, jo balss vairs nenāca no viņa mutes.
Viņš nokrita uz klāja. Viņam apkārt atbalsojās apslāpēti trokšņi: šķelšanās, krakšķēšana, rīboņa. Baltums kļuva spilgtāks. Skaļā gaudošana pieņēmās spēkā līdz kliedzienam. Zarēns cieši aizmiedza acis, ar rokām aizspieda ausis un saritinājās ciešā kamolā.
Bet tas neko nelīdzēja. Viņš nespēja to noturēt ārpusē. Biedējošais baltums bija viņā iekšā un tikpat žilbinošs un apdullinošs kā ārpusē. Tas notrulināja viņa sajūtas. Tas plosīja viņa atmiņu.
- Mogin, Zarēns svinīgi iesāka, mana komanda…
Hūūūūūff!