Viņam aiz muguras gaisā atskanēja nepazīstams, augsts spiedziens. Tam atsaucās otrs spiedziens kreisajā pusē un trešais — labajā pusē.
Es nezinu, kas tie tādi ir, nodomāja Zarēns. Bet man nepatīk to radītās skaņas.
Viņš turpināja iet taisni uz priekšu, bet tagad ātrāk. Viņa pieri pārklāja sviedru lāses. Viņš piekoda apakšlūpu un sāka skriet. "Ej projām," viņš čukstēja. "Liec mani mierā."
Kā viņam atbildot, spiedzieni atbalsojās skaļāk un tuvāk nekā iepriekš. Galvu pieliecis un rokas pacēlis, Zarēns skrēja ātrāk. Viņš lauzās cauri krūmājiem. Ložņaugi sitās viņam pret ķermeni. Ērkšķi skrāpēja seju un rokas. Zari šūpojās ceļā, it kā mēģinādami viņu apgāzt vai apdullināt. Un visu laiku mežs kļuva dziļāks un biezāks, un - tā kā lapu jumols saslēdzās virs galvas - nomācoši tumšs.
Pēkšņi Zarēns ieraudzīja zilganu gaismu, kas spīguļoja kā dārgakmens tālu priekšā. Kādu brīdi viņš apdomāja, vai neparastā gaisma nevarētu brīdināt par briesmām. Bet tikai īsu brīdi. Maigas, hipnotiskas mūzikas melodijas jau plūda viņam pāri.
Ejot tuvāk, gaisma izlējās pa lapu segto meža zemi. Zarēns lūkojās lejup uz kājām, kuras apspīdēja zilgani zaļa gaisma. Mūzika - balsu un stigu virpulis - kļuva skaļāka.
Zarēns apstājās. Ko lai dara? Viņš bija pārāk nobijies, lai ietu tālāk. Bet atpakaļ iet nevarēja. Viņam vajadzēja iet uz priekšu.
Kodīdams lakata malu, viņš spēra soli. Tad vēl vienu. Un vēl vienu… zilganā gaisma viņu apņēma, tik žilbinoša, ka nācās piesegt acis. Mūzika, skaļa un skumja, pildīja viņa ausis. Lēnām viņš nolaida rokas un paskatījās apkārt.
Zarēns stāvēja klajumā. Lai gan zilganā gaisma bija spilgta, tā bija dūmakaina. Nekas nebija skaidrs. Ēnas slīdēja gar acīm, krustojās savā starpā un pazuda. Mūzika vēl pieņēmās spēkā. Te uzreiz no dūmakas iznāca kāds stāvs un nostājās viņam priekšā.
Tā bija sieviete, īsa un drukna, krellēm rotātām matu šķipsnām. Zarēns nevarēja saskatīt viņas seju.
"Kas tu esi?" viņš jautāja. Un tad, mūzikai sasniedzot spēcīgu kāpumu, Zarēns tomēr zināja atbildi uz savu jautājumu. īsās, druknās kājas, spēcīgie pleci un, kad viņa pagrieza galvu uz sāniem, apaļā deguna apveids. Ja neskaita dīvainās drēbes, kas viņai bija mugurā, nebija nekādu šaubu.
"Manumāt," Zarēns klusi ierunājās.
Bet Spelda pagriezās un sāka iet projām, iekšā zilganajā dūmakā. Nepazīstamais zilais kažokādas tērps, kas viņai bija mugurā, vilkās līdzi pa zemi.
"NEEJ PROJĀM!" Zarēns kliedza viņai pakaļ. "MĀT! SPELDA!"
Mūzika kļuva aizvien neprātīgāka. Dziedošās balsis zaudēja sakarīgumu.
"NĀC ATPAKAĻ!" Zarēns sauca un skriešus metās viņai pakaļ. "NEPAMET MANI!" ■ Viņš skrēja un skrēja cauri žilbinošajai dūmakai. Reizēm Zarēns uzskrēja virsū zariem un celmiem, kurus nebija pamanījis, reizēm paklupa un nokrita garšļaukus zemē. Piecēlies viņš ik reizi notīrījās un atkal devās uz priekšu.
Spelda bija nākusi viņu meklēt; tas nu bija skaidrs. Viņa droši vien zināja, ka es biju nonācis nelaimē, viņš domāja; ka es biju nogājis no takas. Viņa ir nākusi, lai galu galā vestu mani mājās. Es nevaru viņu tagad pazaudēt!
Tad Zarēns atkal viņu ieraudzīja. Viņa stāvēja kādu gabalu priekšā, ar muguru pret viņu. Mūzika bija kļuvusi klusa un maiga, un balsis dziedāja nomierinošu šūpļa- dziesmu. Zarēns tuvojās mātei, visam ķermenim gaidās trīcot. Viņš pieskrēja klāt, saucot viņu vārdā. Bet Spelda nekustējās.
"Māt!" Zarēns sauca. "Tas esmu es."
Spelda palocīja galvu un lēni pagriezās. Zarēns drebēja no galvas līdz kājām. Kāpēc viņa uzvedās tik savādi?
Mūzika skanēja klusi. Spelda stāvēja Zarēna priekšā ar noliektu galvu, un kažokādas tērpa kapuce slēpa viņas seju. Lēnām viņa atpleta rokas, lai silti viņu apskautu. Zarēns pagāja uz priekšu.
Tajā brīdī Spelda izgrūda briesmīgu kliedzienu un at- streipuļoja atpakaļ, sparīgi pliķēdama sev galvu. Mūzika atkal skanēja skaļi. Tā sitās uzstājīgi un ritmiski, it kā tur dauzītos kāda sirds. Viņa iebrēcās otrreiz - mežonīgs kliedziens, kas stindzināja Zarēnu līdz kauliem, - un izmisīgi slānīja gaisu sev apkārt.
"Manumāt!" Zarēns sauca. "Kas notiek?"
Viņš pamanīja asiņu strūkliņu, kas viņai tecēja no ievainojuma galvā. Vēl viena brūce parādījās viņai uz pleca un vēl viena - uz muguras. Asinīm plūstot, zilais tērps kļuva violets. Un viņa joprojām locījās un kliedza, un sita neredzam am u zbrucēj a m.
Zarēns pārsteigumā noskatījās. Viņš būtu palīdzējis, ja varētu. Bet nebija nekā tāda - pilnīgi nekā -, ko viņš varētu darīt. Vēl nekad mūžā viņš nebija juties tik ļoti nederīgs.
Pēkšņi viņš pamanīja, ka Spelda ķērās pie kakla. Asinis izšļācās viņai starp pirkstiem. Viņa klusi ievaidējās, sabruka un gulēja zemē, briesmīgi raustīdamās.
Tad viņa sastinga nekustīga.
"NĒĒĒĒĒ!" iegaudojās Zarēns. Viņš nometās ceļos un sapurināja ķermeni aiz pleciem. Nebija nekādu dzīvības pazīmju. "Viņa ir mirusi," viņš šņukstēja. "Un tā ir tikai mana vaina. Kāpēc?" viņš kliedza. "Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?"
Zarēns apkampa mātes nedzīvo augumu, un svelošas asaras ritēja viņam pa seju, krītot uz asiņainā tērpa.
"Tā tas ir," viņam virs galvas atskanēja balss. "Laid visu laukā. Aizskalo projām melus."
Zarēns palūkojās augšup. "Kas tur ir?" viņš jautāja, slaucīdams acis. Viņš neredzēja neko, nevienu. Asaras turpināja plūst.
"Tas esmu es, un es esmu te," teica balss.
Zarēns skatījās augšup uz to pusi, no kuras nāca balss, bet tik un tā neko nevarēja redzēt. Viņš pielēca kājās. "Tad nāc šurp!" viņš sauca, izvilkdams aiz jostas aizbāzto nazi. "Pamēģini man uzbrukt!" Viņš sparīgi dūra gaisā. "NĀC ŠURP!" viņš auroja. "PARĀDIES, TU GĻĒVULI!"
Bet no tā nebija nekādas jēgas. Neredzamais slepkava palika neredzams. Atriebībai nāksies gaidīt. Zarēnam pār vaigiem plūda bēdu, vilšanās un niknuma asaras. Viņš nevarēja rimties.
Tad sāka notikt kaut kas dīvains. Vispirms Zarēnam likās, ka viņš to ir iedomājies. Tomēr ne. Apkārt viņam viss lēnām mainījās. Dūmaka kļuva biezāka, zilganā gaisma sāka zaudēt spilgtumu, pat mūzika pagaisa. Zarēns atklāja, ka viņš galu galā vēl aizvien ir mežā. Paskatījies
apkārt, viņš ar vēl lielāku satraukumu ieraudzīja to, kas bija ar viņu runājis.
"Tu!" Zarēns noelsās. Viņš pazina šo radījumu pēc Birkmaša stāstiem. Tas bija kāds kāpurputns vai drīzāk - vienīgais kāpurputns, jo katrs no tiem uzskatīja sevi par vienu un to pašu. Zaudējuma sāpes sakāpa viņam kaklā. "Kāpēc tu to izdarīji?" viņš izgrūda. "Kāpēc tu nogalināji Speldu? Manu māti?"
Lielais kāpurputns piešķieba galvu. Tievs saules stars atspīdēja no tā milzīgā, ragainā knābja, un purpursārta acs pabolījās, lai nopētītu zēnu.
"Tā nebija tava māte," putns teica.
"Bet es viņu redzēju," sacīja Zarēns. "Es dzirdēju viņas balsi. Viņa teica, ka esot mana māte. Kāpēc lai viņa…"
"Paskaties," tas teica.
"Es…"
"Paskaties uz viņas pirkstiem. Paskaties uz viņas pēdām. Atbīdi atpakaļ matus un paskaties viņai sejā," kāpurputns uzstāja. "LJn tad pasaki man, vai tā ir tava māte."
Zarēns atgriezās pie ķermeņa un pietupās. Jau tagad tas izskatījās citādi. Apmetnis vairs īsti nebija apģērba gabals, drīzāk tas izskatījās pēc īstas spalvainas ādas. Viņš pārlaida acis izstieptajai rokai un aptvēra, ka piedurkne nekad nevar būt tik cieši pieguloša. Viņš apgāja apkārt ķermenim un pēkšņi pamanīja plaukstu: trīs zvīņaini pirksti ar līkiem, oranžiem nagiem galā. Un pēdas bija tādas pašas. Zarēns noelsās un atskatījās uz kāpurputnu. "Bet…"