"Uz seju," putns stingri teica. "Paskaties uz seju, lai redzētu, no kā es tevi izglābu."
Trīcošiem pirkstiem Zarēns pasniedzās uz priekšu un pavilka sāņus saņurcīto ādu. Viņš aiz šausmām ievaidējās. Nekas viņu nebūtu varējis iepriekš sagatavot tam, ko viņš ieraudzīja. Nostiepta, zvīņaina āda kā brūns vaskpapīrs
sedza galvaskausu; izvalbītas dzeltenas acis akli glūnēja viņam pretī; mute ar līku zobu rindām bija sašķobīta niknumā un sāpēs.
"Kas tas ir?" viņš mierīgi jautāja. "Vai drūmglūnis?"
"Ak nē, drūmglūnis gan ne," atbildēja putns. "Daži to sauc par miroņgalvādi," tas teica. "Tas medī sapņotājus, kas pazaudē ceļu žūžubišu koku audzēs."
Zarēns pacēla acis. Visapkārt auga žūžubišu koki, klusi dungodami izkliedētajā gaismā. Viņš pieskārās lakatam sev ap kaklu.
"Kad tu atrodies starp žūžubišu kokiem," putns turpināja, "tu redzi vienīgi to, ko koki grib, lai tu redzi, - līdz ir jau par vēlu. Tev palaimējās, ka es izšķīlos, kad izšķīlos."
Virs kāpurputna kā nomaukta zeķe šūpojās milzīgs kokons.
"Vai tu no tā izšķīlies?" jautāja Zarēns.
"Protams," teica kāpurputns. "No kurienes tad vēl? Āā, mazais, tev vēl tik daudz jāmācās. Birkmatim bija taisnība."
"Tu pazīsti Birkmati?" Zarēns izdvesa. "Bet es nesaprotu."
Kāpurputns nepacietīgi noklakšķināja. "Birkmatis guļ mūsu kokonos un sapņo mūsu sapņus," tas paskaidroja.
"Jā, es pazīstu Birkmati, jo es pazīstu citus kāpurputnus. Mums ir vieni un tie paši sapņi."
"Kaut nu Birkmatis tagad būtu te," skumji noteica Zarēns. "Viņš zinātu, ko man vajadzētu darīt." Galva viņam pulsēja no koku dungošanas. "No manis nav nekāda labuma," viņš nopūtās. "Meža trollim tas nav nekāds attaisnojums. Es nogāju nost no takas. Esmu pazudis uz visiem laikiem un nevaru vainot nevienu citu kā tikai sevi. Es vēlos, kaut… kaut miroņgalvādis būtu saraustījis mani gabalu gabalos. Tās vismaz būtu bijušas beigas!"
"Rimsties, rimsties," maigi teica kāpurputns un nolēca zemāk, blakus viņam. "Tu taču zini, ko Birkmatis būtu teicis, vai ne?"
"Es nezinu neko" Zarēns gaudās. "Es esmu galīgs nepraša."
"Viņš būtu teicis," kāpurputns turpināja, "ja tu nomaldies no labi iemītās takas, tad iemin pats savu taku, pa kuru citiem sekot. Tavs liktenis atrodas viņpus Dziļā meža."
" Viņpus Dziļā meža?" Zarēns paskatījās uz augšu, kāpur- putna purpursārtajās acīs. "Bet Dziļajam mežam viņas puses nemaz nav. Dziļais mežs turpinās bezgalīgi. Ir tas, kas augšā, un tas, kas apakšā. Debesis ir augšā, bet mežs ir apakšā, un tas ir viss. Ikviens meža trollis zina, ka tā ir."
"Ikviens meža trollis turas uz takas," klusi teica kāpurputns. "Varbūt meža troļļiem nav viņas puses. Bet tev gan ir."
Pēkšņi, skaļi sasitis piķmelnos spārnus, kāpurputns nolēca no zara un pacēlās gaisā.
"APSTĀJIES!" iesaucās Zarēns. Bet bija jau par vēlu. Lielais kāpurputns lidoja projām pār koku galotnēm. Zarēns nožēlojams blenza sev priekšā. Viņš gribēja kliegt, viņš gribēja bļaut, bet bailes pievērst kādas niknās Dziļā meža būtnes uzmanību noturēja viņa muti cieši aizvērtu.
"Tu biji klāt, kad es izšķīlos, un es tevi vienmēr pieskatīšu," no tālienes atskanēja kāpurputna sauciens. "Kad tev tiešām ievajadzēsies manis, es būšu klāt."
"Man tiešām vajag tevi pašlaik," īgni nomurmināja Zarēns.
Viņš paspēra beigto miroņgalvādi. Tas izdvesa garu, zemu vaidu. Vai arī tā bija tikai žūžubišu koku skaņa? Zarēns nekavējās, lai to noskaidrotu. Viņš pameta žūžubišu koku audzi un skrēja taisni iekšā tumšā un drūmā Dziļā meža bezgalīgajos beztaku dziļumos.
Mežu vēlreiz sedza nakts tumsa, kad Zarēns pārtrauca skriešanu. Viņš apstājās, iespiedis rokas sānos, galvu noliecis, cenzdamies atgūt elpu. "Es ne… nevaru paspert vairs ne soli," viņš elsoja. "Es vienkārši nevaru."
Nekas cits nenotika. Zarēnam būtu jāatrod droša vieta, kur pārlaist nakti. Vistuvāk esošajam kokam bija varens stumbrs un bieza platu, zaļu lapu sega, kas viņu pasargātu, ja laiks apmāktos. Vēl svarīgāk - koks izskatījās nekaitīgs. Zarēns savāca klēpi sausu kritušo lapu un sagrūda tās dobē starp saknēm un koku. Tad viņš uzrāpās
uz šīm pagaidu cisām savā pagaidu migā, saritinājās un aizvēra acis.
Nakts skaņas gaudoja, auroja un kliedza viņam visapkārt. Zarēns pārlika roku pāri galvai, lai klusinātu drosmi mazinošo troksni. "Ar tevi viss būs labi," viņš teica pats sev. "Kāpurputns taču solīja tevi pieskatīt."
Un ar šo domu viņš ieslīga miegā, nezinot, ka tajā brīdī kāpurputns bija aizņemts ar krūmu nimfu ģimeni daudzas, daudzas jūdzes tālāk.
PIEKTĀ NODAĻA
ASINSOZOLS
Iesākumā tā bija tikai tāda kutināšana, ko Zarēns atgaiņāja miegā. Viņš miegā nočāpstināja lūpas un pagriezās uz otriem sāniem. Ērti iekārtojies lapu migā zem vecā, žuburotā koka, Zarēns izskatījās tik jauns, tik mazs un viegli ievainojams.
Kāds garš, tievs, lunkans radījums bija tas, kas kutināja. Kad Zarēna elpa atkal kļuva mierīga, tas izlocījās gaisā tieši priekšā viņa sejai. Tas savilkās un meta līkumus siltajā gaisā ik reizi, kad Zarēns izelpoja. Un te pēkšņi tas metās uz priekšu un sāka pētīt ādu zēnam ap muti.
Zarēns miegā noņurdēja un ar roku pieskārās lūpām. Lunkanais radījums izvairījās no slaidajiem pirkstiem un pazuda augšup tumšajā siltuma tunelī.
Zarēns pietrūkās sēdus, ar joni pilnīgi pamodies. Sirds stipri sitās. Kaut kas bija viņa kreisajā nāsī!
Viņš sagrāba degunu un saspieda to, līdz acis asaroja. Negaidīti tas kaut kas izspraucās lejup, pāri maigajai starpsienai deguna iekšpusē un bija laukā. Zarēns saviebās, un acis aiz sāpēm aizvērās. Sirds sitās aizvien trakāk. Kas tur bija? Kas tas varēja būt? Zarēna iekšpusē savā starpā cīnījās bailes un ziņkārība.
Gandrīz neuzdrīkstēdamies skatīties, Zarēns palūrēja pa acs spraugu. Ieraudzījis kaut ko koši zaļu, Zarēns baidījās no visļaunākā un gribēja mesties četrrāpus. Nākamajā mirklī viņš paslīdēja, kājas aizšāvās uz priekšu un viņš nokrita, atsizdamies uz elkoņiem. Viņš raudzījās jaunā rīta drūmajā pusgaismā. Lokanais zaļais radījums nebija pakustējies.
"Es gan esmu muļķis," Zarēns nomurmināja. "Tas taču ir tikai kāpurs."
Atliecies atpakaļ, viņš paskatījās augšup uz tumšo kupolu. Aiz melnajām lapām debesis bija mainījušās no brūnām par sarkanām. Gaiss bija silts, bet bikšu dibens bija valgs no Dziļā meža agrā rīta mitruma. Bija laiks sākt kustēties.
Zarēns piecēlās kājās un tīrīja no aunradža ādas vestes zariņus un lapas, kad - VŪŪŪŠ - gaisā nošņāca kā pletnes cirtiens. Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš, sastindzis aiz šausmām, skatījās, kā koši zaļais kāpurs metas viņam virsū un aptinas ap plaukstas locītavu vienu, divas, trīs reizes.
"Āāāh!" viņš iekliedzās, sajutis ādā iespiežamies asus ērkšķus. Tas bija ložņaugs, stīga, zaļais gals garajam un bīstami dzelkšņotajam vīteņaugam, kas locījās un šūpojās ēnainajā mežā kā čūska, meklēdams siltasiņu upuri. Zarēnu bija noķēris cilpā briesmīgais piķa vītenis.
"Laid mani vaļā!" viņš kliedza, izmisīgi raudams nost sīksto vīteņaugu. "LAID MANI VAĻĀ!"