Kolīdz viņš sāka to raut, nagiem līdzīgie ērkšķi pārdūra viņa ādu un iegrima dziļi rokas miesā. Zarēns iekaucās aiz sāpēm, šausmās skatīdamies, kā veidojas un sakrājas mazas, sarkanas asiņu lāsītes un notek lejup pa roku.
Stiprs, nepatīkams vējš pluinīja viņam matus un sa- bužināja vestes vilnu. Tas aiznesa viņa asiņu smaržu uz ēnu pusi. Tumsā klusi klabēja tūkstošiem bārdas naža asuma zobu, tiem nepacietīgi sitoties citam pret citu. Tad vējš mainīja virzienu un Zarēns sāka rīstīties no nāvi vēstošās, metāliskās smakas.
Viņš plosīja un skrāpēja vīteni. Viņš iekodās tajā un nākamajā brīdī izspļāva pretīgo rūgtumu. Viņš vilka, viņš lauzīja, viņš rāva un plēsa vīteni, bet tas bija pārāk sīksts. Viņš nevarēja pārraut tā mežonīgo tvērienu. Viņš nevarēja tikt brīvībā.
Pēkšņi vītenis ar briesmīgu rāvienu aizvilka Zarēnu uz priekšu.
"Mfffllblahh!" viņš izgrūda, ar būkšķi nokrizdams zemē, un mute viņam bija pilna ar lekno, brūno, mālaino augsni. Tā garšoja pēc… pēc tildergaļas desiņām. Bet sasmakusi, skāba. Viņš sāka rīstīties un atkal izspļāva. "Beidz!" Zarēns kliedza.
Bet piķa vītenis neņēma viņu vērā. Tas vilka savu upuri pāri akmeņiem un koku celmiem, caur meža nātrēm un ceļašķiem. Zveļot, triecot, dauzot.
Tomēr Zarēns zināja: lai cik briesmīgi viņš tika sists un mīcīts, un raustīts, ļaunākais vēl bija priekšā. Viņš pieķērās pie ķemmkrūma zara, kad tas gadījās blakus, un turējās no visa spēka. Kur nu bija kāpurputns, kad tas viņam bija vajadzīgs? Uz brīdi vītenis aizķērās aiz kādām sak- )ģ nēm. No ēnām atbalsojās pēkšņa niknuma ļy spiedziens, un piķa vītenis izmeta vilni kā pātagas cirtienu visā garumā. Zarēns turējās pie viena no zariem, cik cieši vien varēdams, bet vītenis bija pārāk spēcīgs. X Krūms iznāca no zemes ar visām saknēm, vM un Zarēns atkal tika rauts pāri meža ne- līdzenumiem vēl ātrāk nekā iepriekš. Zem kI viņa nu bija balti, mezglaini priekšmeti, kas y spieda, kad piķa vītenis vilka viņu uz priekšu. Jo tālāk nonāca, jo vairāk to bija. Zarēnam aizrāvās elpa pēkšņās šausmās. Tie bija kauli: stilba kauli, mugurkauli, ribas un tukši, ņirdzīgi galvaskausi.
"Nē, NĒ, NĒ!" Zarēns kliedza. Bet gaiss bija miris, un viņa kliedzienus V nomāca asinssarkanā gaisma. Grozīdams galvu uz visām pusēm, Zarēns pētīja ēnas sev priekšā. Viņš redzēja koka stumbru, resnu
un gumijotu, augam virs baltā pakalna, kur kauli bija saguluši visbiezākajā kārtā.
Koks pulsēja un spiedza; tas spīdēja no lipīgām siekalām, kas sūcās no neskaitāmiem pavērtiem sūcekņiem.
Augstu virs viņa, kur koks sazarojās, Zarēns dzirdēja, kā no griešanas čirkst tūkstošiem zobu, sarindoti žokļos, kuri ar troksni vērās vaļā un ciet; rijīgi - skaļāk un skaļāk un SKAĻĀK! Šī skaņa nāca no briesmīgā gaļēdāja asinsozola. "Mans nazis," drudžaini iedomājās Zarēns, tikmēr kļuva skaļāka, smaka - riebīgāka, spiegšana - aizvien uzbildinātāka.
Viņš drudžaini taustījās gar jostu un satvēra vārda dodamā naža gludo spalu. Tad ar vienu ātru kustību viņš izrāva to no maksts, atvēzējās augstu virs galvas un no visa spēka trieca asmeni lejup.
Bija dzirdama skaņa, kaut kam mitram šķeļoties, un viņam sejā iešļācās spīdīgu, zaļu gļotu šalts. Atrāvis roku atpakaļ, Zarēns zināja, ka vienalga ir izdevies. Viņš izslaucīja gļotas no acīm.
Jā! Tur tas bija, šis vītenis, apdullis šūpodamies virs viņa šurp un turp. Tā tas kustējās no vienas puses uz otru, šurp un turp, šurp un turp. Zarēns bija kā zemē iemiets.
Viņš nenovērsdamies raudzījās, kā no vīteņa gala pārstāja pilēt un sarecēja šķidrums, veidodams galā punainu, zaļu kukurzni viņa dūres lielumā.
Pēkšņi gumijotais apvalks pārplīsa, kukurznis atsprāga vaļā ar griezīgu žļerkstoņu, laukā izlēca garš tausteklis ar koši zaļu galu. Tas samanīja gaisu un nodrebēja.
Tad parādījās otrs tausteklis, un tad - trešais. Zarēns skatījās, nespēdams pakustēties. Kur iepriekš bija viens vītenis, tagad bija trīs. Tie pavilkās atpakaļ, gatavi uzbrukt, un - S-S-S-SVŪŪUŪS — visi trīs metās uz priekšu.
Zarēns iekliedzās aiz sāpēm un šausmām, kad taustekļi cieši apvijās viņam ap potītēm. Tad, iekams viņš paguva kaut ko iesākt, piķa vītenis parāva kājas viņam no apakšas un pacēla viņu augstu gaisā ar galvu uz leju.
Viss mežs aizmiglojās Zarēnam acīs, asinīm saskrienot galvā. Vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija turēt ciet nazi. Ar pūlēm locīdamies, līkumodams un ņurdēdams, viņš paslējās augšup, satvēra vīteni un sāka to durstīt un dauzīt.
"DEBESU DĒĻ, LAID MANI VAĻĀ!" viņš kliedza. Uz vīteņa mizas sāka burbuļot zaļas gļotas. Eļļainas un glumas tās tecēja ap nazi un viņam uz rokām. Zarēns pazaudēja tvērienu un atkrita atpakaļ.
Bezpalīdzīgi karādamies aiz kājām, viņš atlieca atpakaļ kaklu un paskatījās lejup. Viņš atradās virs stumbra galvenās daļas. Tieši apakšā bija tūkstošiem zobu, asi kā asmeņi, kurus viņš bija dzirdējis tik rijīgi sacērtamies. Izkārtoti plašā aplī, tie mirgoja sarkanā gaismā.
Vienā mirklī zobi atsprāga vaļā. Zarēns lūkojās lejup asinskārā koka tumši sarkanajā rīklē. Tā trokšņaini siekalojās un slienājās. Smaka bija drausmīga. Zarēns norīstījās.
Tagad viņš nekad nebrauks ar debesu pirātu kuģiem. Arī nesasniegs savu mērķi. Un pat neizkļūs no Dziļā meža.
Ar pēdējām spēka paliekām Zarēns izmisīgi cīnījās, lai atkal uzvilktos uz augšu. Aunradža ādas veste nošļuka lejup, pāri acīm. Viņš juta, ka akots kļūst ciets, jo skāra to pret spalvu. Atkal un atkal viņš sniedzās augšup, un - beidzot - viņam izdevās satvert vīteni. To pašu brīdī vītenis palaida vaļā viņa kājas.
Palicis gaisā karājamies, Zarēns iekliedzās aiz bailēm un ieķērās vītenī ar nagiem. Tagad viņš vairs nemēģināja ar nazi atbrīvoties, bet gan centās izmisīgi noturēties, lai netiktu iemests asinsozola atplestajā mutē. Tverdams vienu roku pāri otrai, viņš mēģināja rāpties pa vīteni, bet, būdams glums no gļotām, tas slīdēja atpakaļ starp pirkstiem. Pēc
katra sprīža, ko tika uz augšu, viņš noslīdēja atpakaļ par sešiem.
"Palīgā," viņš klusi šņukstēja. "Palīgā."
Vītenis spēcīgi rāvās sāņus. Zarēns zaudēja tvērienu, un piķa vītenis aizgrūda viņu projām.
Ar kājām pa priekšu, rokas mētādams, viņš gāzās lejup. Ar pretīgu šļakstoņu viņš iekrita dziļi gaļēdāja asinsozola dobajā mutē. Zobi aizcirtās viņam virs galvas.
Tur iekšā bija melna tumsa un skaļi skanēja dīvaina burbuļošana. "Es nevaru pakustēties," viņš nostenējās. Visapkārt viņam briesmīgā rīkle savilkās, un cieti koka muskuļu gredzeni cieši saspieda viņu. "Es nevaru e… el… pot!"
Viena doma riņķoja viņam galvā, pārāk briesmīga, lai to apjēgtu. Mani dzīvu apēd/Viņš slīdēja dziļāk un dziļāk uz leju. Dzīvu apēd…
Pēkšņi asinsozols sāka stipri vibrēt. No koka iekšējiem dziļumiem uzburbuļoja kurkstošas, dārdošas atraugas, un smirdīga gaisa plūsma aizbrāzās uz augšu garām Zarēnam. Uz mirkli muskuļi palaida vaļā tvērienu.
Zarēns noelsās un vēl mazliet paslīdēja lejup. Aunradža ādas vestes biezais akots saslējās stāvus, jo tika glaudīts pret akotu. Asinsozols atkal sāka vibrēt.
Burbuļošana kļuva skaļāka, jo asinsozols turpināja klepot, līdz viss uzburbušais stobrs raustījās apdullinošā rēkoņā. Zarēns zem kājām juta savādu spiedienu, kas cēla viņu augšup.
Te uzreiz koks rīstīdamies vēlreiz palaida vaļā tvērienu. Tam bija jāatbrīvojas no durstīgā priekšmeta, kas bija iestrēdzis tam rīklē. Tas atraugājās, un gaisa spiediens, kas bija izveidojies apakšā, pēkšņi uzsprāga ar tādu spēku, ka tas izšāva Zarēnu atpakaļ uz augšu pa stumbra tukšo vidu.