Viņš izbrāzās gaisā ar skaļu PAUKŠ kopā ar siekalām un gļotām. Kādu bridi Zarēns juta, ka viņš tiešām lido - augšup un projām, brīvs kā putns.
Un tad atkal lejup, ar troksni cauri zariem, atsizdamies pret zemi. Viņš nokrita ar smagu būkšķi, kas satricināja katru kauliņu viņa ķermenī. Kādu laiku viņš gulēja, tik tikko uzdrīkstēdamies noticēt tam, kas bija noticis.
"Tu izglābi man dzīvību," viņš teica, nogludinot aunradža ādas vestes spalvas. "Paldies par tavu dāvanu, mamm Tatem."
Būdams sasities, bet ne pārlieku, Zarēns iedomājās, ka kaut kas droši vien bija mīkstinājis viņa kritienu. Viņš piesardzīgi pataustīja sev apakšā.
"Ai!" kāda balss cēla iebildumus.
Satrūcies Zarēns aizvēlās sāņus un atskatījās. Nevis kaut kas, bet kādš. Viņš ciešāk satvēra nazi, kas vēl aizvien viņam bija rokā.
SESTĀ NODAĻA
GOBLINPUIŠU KOLONIJA
Zarēns nedroši piecēlās kājās un paskatījās uz radījumu, kas gulēja zemē. Viņam bija galva ar plakanu virsu, sīpolveida deguns un acis ar smagiem plakstiņiem; viņš bija ģērbies notraipītās lupatās un pats netīrumos no galvas līdz kājām. Viņš aizdomu pilns skatījās uz Zarēnu.
"Tu uzkriti mums virsū no liela augstuma," viņš teica.
"Es zinu, es par to atvainojos," teica Zarēns un nodre- binājās. "Tu neticēsi, ko man nupat nācās piedzīvot. Es…"
"Tu mums nodarīji sāpes," goblins pārtrauca. Viņa balss ar deguna pieskaņu Zarēnam dūca galvā. "Vai tu esi drūmglūnis?" tas jautāja.
"Drūmglūnis?" pārjautāja Zarēns. "Protams, nē!"
"Tas ir pats šausmīgākais radījums visā Dziļajā mežā," goblins teica, ausīm raustoties. "Tas slēpjas debesu tumšajos stūros un krīt virsū tiem, kas neko nenojauš." Goblina acis kļuva šauras kā divas spraudziņas. "Bet tu jau to varbūt zini."
"Es neesmu drūmglūnis," Zarēns teica. Viņš iebāza nazi atpakaļ makstī, pasniedza roku un palīdzēja goblinam
piecelties kājās. Goblina kaulainā roka šķita karsta un lipīga. "Klau, ko es tev izstāstīšu," Zarēns piebilda. "Mani nupat gandrīz apēda - asinso…"
Bet goblins vairs neklausījās. "Viņš apgalvo, ka neesot drūmglūnis!" viņš sauca uz ēnu pusi.
Parādījās vēl divi daiknie, stūrainie goblini. Ja neņem vērā atšķirīgās netīrumu švīkas viņiem uz sejas, visi trīs bija pilnīgi vienādi. Zarēns sarauca degunu, saozdams šķebīgi saldenu Ј sviedru smaku, kas nāca no viņiem.
"Tādā gadījumā," pirmais teica, "mums vislabāk atgriezties kolonijā. Mūsu Lielā mamma raizēsies, kur esam."
Pārējie piekrītoši pamāja, pacēla savas zāļu nastas un uzmeta tās uz plakanās galvas virsas.
"Pagaidiet!" Zarēns sauca. "Jūs nedrīkstat tāpat vien aiziet. Jums man jāpalīdz. NĀCIET ATPAKAĻ!" viņš kliedza un steigšus metās tiem pakaļ.
Mežs bija biezs un pāraudzis. Cauri spraugām lapotnē Zarēns manīja, ka debesis bija kļuvušas sārti zilas. Tumsu apakšā sasniedza mazumiņš gaismas.
"Kāpēc jūs neklausāties manī?" bēdīgs jautāja Zarēns.
"Kāpēc lai mēs klausītos?" sekoja atbilde.
Zarēns aiz vientulības drebēja. "Es esmu noguris un izsalcis," viņš teica.
"Nu un tad?" tie ņirgājās.
Zarēns iekodās apakšlūpā. "Un es esmu nomaldījies!" viņš dusmīgi kliedza. "Vai es nevaru iet jums līdzi?"
Goblins, kas gāja viņam tieši pa priekšu, pagriezās un paraustīja plecus. "Mums ir gluži vienalga, ko tu dari."
Zarēns nopūtās. No tā, ko viņš varēja sagaidīt, šis visvairāk skanēja pēc ielūguma. Vismaz tie nebija teikuši, ka viņš nevar iet tiem līdzi. Goblini bija nepatīkami, bet, kā Zarēns jau bija pārliecinājies, Dziļajā mežā nevar atļauties būt pārlieku izvēlīgs. Tā, pa ceļam raudams ārā piķa vīteņa ērkšķainās skabargas no rokas, Zarēns gāja viņiem līdzi.
"Vai jums ir vārdi?" kādu brīdi vēlāk viņš uzsauca.
"Mēs esam goblinpuiši," viņi visi vienā balsī atbildēja.
Mazliet tālāk uz priekšu viņiem pēkšņi pievienojās vēl trīs goblini, tad vēl trīs, un tad - vēl pusducis. Visi izskatījās vienādi. Viņi atšķīrās vienīgi pēc priekšmetiem, ko nesa uz galvas plakanās virsas. Viens nesa klūgu pinuma paplāti ar ogām, otrs - grozu ar mezglainām saknēm, cits - sārti dzeltenu, iegarenu milzu ķirbi.
Negaidīti viss pūlis bija ārā no meža un Zarēns kopā ar viņiem atradās saules apspīdētā klajumā. Viņam priekšā slējās brīnišķīga konstrukcija, celta no sārta vaska, ar nokareniem logiem un šķībiem torņiem. Tā bija vienā augstumā ar garākajiem kokiem un stiepās dziļumā tālāk, nekā Zarēns varēja saskatīt.
Goblini sāka satraukti čalot. "Mēs esam atgriezušies," viņi sauca, vienotā plūsmā dodamies uz priekšu. "Mēs esam mājās. Mūsu Lielā mamma būs apmierināta ar mums. Mūsu Lielā mamma mūs pabaros."
Iespiests no visām pusēm ķermeņu drūzmā, Zarēns tik tikko varēja paelpot. Pēkšņi viņa pēdas atrāvās no zemes un viņš juta, ka tiek nests uz priekšu pret savu gribu. Viņam priekšā vīdēja lieli vārti. Nākamajā mirklī viņš līdz ar goblinpuišu straumi tika parauts zem augstās arkas un ierauts pašā kolonijā.
Nonākuši iekšpusē, goblini aizsteidzās katrs uz savu pusi. Zarēns ar būkšķi nogāzās uz grīdas. Goblini turpināja plūst iekšā vēl un vēl. Tie kāpa viņam uz rokām, klupa viņam pār kājām. Aizsargājoties pacēlis roku, Zarēns pietrausās kājās un veltīgi mēģināja tikt atpakaļ pie durvīm. Stumdīts un grūstīts viņš tika vests pāri priekštelpai un lejup pa vienu no daudzajiem tuneļiem. Gaiss kļuva smacīgāks un mitrāks. Sienas bija lipīgas un siltas, tās mirdzēja dziļi sārtā gaismā.
"Jums man jāpalīdz," Zarēns lūdzās, kamēr goblini spraucās viņam garām. "iMan gribas ēst!" viņš sauca un pagrāba garu mežkārumu no viena garām slīdošā groza.
Goblins, kurš nesa šos augļus, dusmīgs pagriezās pret viņu. "Tas nav domāts tev," viņš strupi noteica un paķēra mežkārumu atpakaļ.
"Bet man to vajag," vārgā balsī teica Zarēns.
Goblins uzgrieza viņam muguru un projām bija. Zarēns juta sevī kāpjam dusmas. Viņš bija izsalcis. Gobliniem bija
ēdamais - tomēr tie nelāva viņam neko nemt. Pēkšņi vina dusmas uzsprāga.
Goblins ar mežkārumiem nebija tālu ticis. Padrāzies garām citiem, Zarēns stingri atspērās, metās goblinam pie potītēm - un netrāpīja.
Apstulbis viņš pieslējās sēdus. Viņš bija nokritis blakus šaurai nišai, kas slēpās sienā. Šajā atverē goblins bija pazudis. Celdamies kājās, Zarēns drūmi smaidīja. Viņš bija iedzinis goblinu stūrī.
"Tu!" viņš uzbrēca. "Es gribu kādu no tiem augļiem un gribu tūlīt!"
Sarkanie mežkārumi mirdzēja sārtajā gaismā. Zarēns jau domās izgaršoja saldo mīkstumu uz mēles.
"Es jau tev vienreiz teicu," goblins sacīja, noceldams grozu no galvas. "Tie nav domāti tev." Tad viņš izgāza visu mežkārumu kravu pa caurumu grīdā. Zarēns dzirdēja, kā tā aizripo lejup pa garu tuneli un nokrīt tālu apakšā - ar apslāpētu plakš.
Zarēns blenza uz goblinu, pavēris muti. "Kāpēc tu tā darīji?" viņš jautāja.
Bet goblins aizgāja, neteicis ne vārda.
Zarēns sabruka uz grīdas. "Briesmīgais mazais radījums," viņš nomurmināja. Nāca citi, nesdami nastas ar saknēm, augļiem, ogām un lapām. Neviens no tiem nemanīja Zarēnu. Neviens no tiem nedzirdēja viņa lūgumu pēc kaut kā ēdama. Beidzot Zarēns apklusa un blenza lejup uz lipīgo grīdu. Goblinu plūsma kļuva retāka.