Bet zvērs bija ātrāks par viņu. Tā ķermenis locījās aiz viņa un plati atvērtie žokļi tuvojās no apakšas - un aprija viņu veselu.
Augšup, augšup, augšup viņš cēlās cauri sārtajam sīrupam un… laukā. Zarēns noelsās un noklepojās, un lieliem malkiem rija gaisu. Viņš izslaucīja tīras acis un pirmo reizi ieraudzīja garo ķermeni un prāvo galvu tādus, kādi tie patiesībā bija. Virve un spainis.
Garām stāvajām sienām; garām vairākā kaulainām stīdzvabolēm, kas vēl rosīgi spieda pēdējos sārtā medus pilienus no slaucamcirmeņu tagad saplaku- šajiem maisiem, un augšup uz lielās alas augšpusi. Spainis bīstami šūpojās. Zarēns pieķērās pie virves, tik tikko uzdrīkstēdamies skatīties, tomēr nespēdams neskatīties uz leju.
Tālu apakšā kā rūtainā lakatā mijās sārti un brūni lauki. Virs viņa melns caurums mirdzošajā jumtā nāca tuvāk un tuvāk, un…
Pēkšņi viņa galva parādījās virspusē, un Zarēns atkal atradās tvaika pilnās virtuves karstumā. Lielās mammas resnā un ļumīgā seja rēgojās tieši viņam priekšā.
"Nu nē," novaidējās Zarēns.
Nostiprinot vi īves galu, pār Lielās mammas izblīdušo pieri un vaigiem tecēja sviedri. Viņas ķermenis ļodzījās pie katras kustības, grozīdamies un ļurkādamies kā eļļas maiss. Zarēns sakņupa, kad viņa noņēma spaini no āķa, un lūdzās, kaut viņa nepamanītu Zarēna galvu virs medus līmeņa.
Neskanīgi dungodama, Lielā mamma aizstiepa pilno spaini pie pavarda, pacēla to uz trīcošā pleca un iešļāca tā saturu katlā. Zarēns iekrita mutuļojošā lipeklī ar šļakstošu plunkš.
"Ūuh!" Zarēns iesaucās, viņa riebumu nomāca Lielās mammas elšana un pūšana, kad viņa atgriezās pie akas pasmelt vēl. "Kas notiek?"
Medus bija karsts - pietiekami karsts, lai dzidro spaiņa devu tūlīt padarītu blāvu. Tas burbuļoja un plunkšķēja viņam visapkārt, šļakstoties sejā. Zarēns zināja, ka viņam jātiek laukā, iekams viņš dzīvs tiktu izvārīts. Viņš izcēlās no biezā, kūpošā maisījuma uz katla malas un nolēca uz pavarda virsmas.
Ko nu? viņš prātoja. Grīda bija pārāk tālu, lai riskētu lēkt lejā, un Lielā mamma jau atgriezās ar vēl vienu medus spaini no akas. Viņš aizmuka aiz katla un sakņupa, cerēdams, ka viņu nepamanīs. Sirdij sitoties, ka tā gandrīz plīsa, Zarēns klausījās, kā Lielā mamma dungo un maisa, un nogaršo sārto medu, kas sāka vārīties. "Hmmm," viņa nočāpstināja un skaļi nošmaukstināja lūpas. "Garšo mazliet savādi," viņa domīgi noteica. "Tāds
kā skābs…" Viņa nogaršoja atkal un nožagojās. "Nē, nav šaubu, viss kārtībā."
Viņa smagi aizsoļoja un pagrāba no galda pāris trau- kudvieļu. Zarēns izmisīgi lūkojās apkārt. Medus tagad bija gatavs. Bija laiks to liet barojamā caurulē. Viņa noteikti mani ieraudzīs! viņš domāja.
Bet Zarēnam veicās. Kad Lielā mamma saņēma dvieļos pirmo verdošo katlu un nocēla to no pavarda, Zarēns aizlavījās aiz otrā. Un, kad viņa nometa to vietā un devās iztukšot otro katlu, viņš paslēpās aiz pirmā. Lielā mamma, cieši apņēmusies laikā pagādāt medu saviem zēniem, nepamanīja gluži neko.
Zarēns palika noslēpies, kamēr Lielā mamma pūlējās barojamā caurulē iztukšot otro lielo katlu. Pēc visai ievērojamas ņurdēšanas un stenēšanas viņš dzirdēja, kā pagriežas vinča. Viņš palūrēja gar malu.
Lielā mamma kustināja kādu sviru uz augšu un uz leju. Viņai to darot, garā caurule, kas tagad bija pilna ar uzkarsēto sārto medu, iegrima cauri grīdai apakšējā kambari. Viņa pavilka otru sviru, un viņš saklausīja klakšķi un bur- buļošanu, kad medus tika ielaists silē. No apakšas atbalsojās rijīguma pilni prieka auri.
"Te nu jums būs," nočukstēja Lielā mamma, un apmierinājuma smaids izpletās pār viņas gigantiskajiem vaibstiem. "Pamalkojiet kārtīgi, mani zēni. Lai jums labi garšo."
Zarēns nokasīja lipīgo medu no savas jakas un nolaizīja pirkstus.
"Vē!" viņš teica un izspļāva to laukā. Uzvārītais medus garšoja pretīgi. Viņš noslaucīja muti ar delnas virspusi. Viņam bija laiks domāt par bēgšanu. Ja viņš gaidītu, kad Lielā mamma sāks trauku mazgāšanu, viņu noteikti noķertu. Un vismazāk viņš vēlējās atkal tikt iemests atkritumu lūkā. Bet kur gan bija Lielā mamma?
Zarēns iespiedās starp diviem tukšajiem katliem un palūkojās apkārt. Viņa nekur nebija redzama.
Pa to laiku trokšņainā kņada no kambara apakšā nedomāja rimties. Tā pat kļuva skaļāka un - kā Zarēna ausīm šķita - vēl satrauktāka.
Lielā mamma droši vien arī bija sajutusi, ka kaut kas nav kārtībā. "Kas tur notiek, mani dārgumi?" Zarēns dzirdēja viņu jautājam.
Viņš satraukumā pagriezās un ielūkojās ēnā. Un tur viņa bija, viņas milzīgais stāvs izlaidies atzveltnes krēslā virtuves tālākajā kaktā. Viņa bija atliekusi galvu un susināja pieri ar mitru drānu. Viņa izskatījās satraukta.
"Kas tur notiek?" viņa vēlreiz jautāja.
Zarēnam bija vienalga, kas tur sagājis grīstē. Šī bija viņa iespēja glābties. Ja viņš sasietu traukudvieļus kopā, tad spētu nolaisties līdz grīdai. Viņš iespiedās atpakaļ starp katliem, bet pārāk strauji. Steigā viņš atsitās pret vienu no tiem un varēja tikai ar šausmām noskatīties, kā tas apgāžas un veļas projām. Vienu brīdi tas palika karājamies gaisā un tad atsitās pret grīdu ar briesmīgu BANG!
"Ak, vai!" iespiedzās Lielā mamma un pielēca kājās ar neticamu ātrumu. Viņa ieraudzīja nokritušo katlu. Viņa ieraudzīja Zarēnu. "Āāāāā!" viņa iekliedzās, apaļajām ačelēm zvērojot. "Jauni kaitēkļi! Un pie maniem vārāmiem katliem!"
Viņa paķēra mazgājamo slotu, pacēla to sev priekšā un apņēmīgi tuvojās pavardam. Zarēns stāvēja un trīcēja. Lielā mamma pacēla slotu sev virs galvas un… sastinga. Izteiksme viņas sejā mainījās no niknuma līdz galējām šausmām.
"Tu… tu taču neesi bijis iekšā medū, ko?" viņa jautāja. "Saki, ka neesi. Samaitājot to, sadraņķējot to… tu nekrietnais un pretīgais mazais radījums. Jebkas var notikt, ja medus tiek sagandēts. Jebkas. Manus zēnus tas padara mežonīgus, jā. Tu nemaz nezini…"
Tajā mirklī durvis viņai aiz muguras atsprāga vaļā un atskanēja saniknots kliedziens: "TE VIŅA IR!"
Lielā mamma pagriezās. "Zēni, zēni," viņa mīlīgi teica. "Jūs zināt, ka virtuvē nākt jums nav ļauts."
"Grābiet viņu ciet!" goblini spalgi kliedza. "Viņa mēģināja mūs noindēt."
"Nemēģināju vis," Lielā mamma šņukstēja, kāpdamās atpakaļ no tuvojošās goblinu straumes. Pagriezusies viņa ļengani pacēla roku un ar tuklu pirkstu norādīja uz Zarēnu. "Tas bija… tas tur!" viņa spiedza. "Tas bija ticis iekšā medus katlā."
Goblinpuiši viņā neklausījās. "Tiksim ar viņu galā!" tie trakoja. Nākamajā brīdī tie saklupa viņai visapkārt. Duču dučiem. Kliegdami un bļaudami tie novilka viņu gar zemi un sāka velt riņķī un apkārt pa lipīgo virtuves grīdu uz atkritumu lūku.
"Tas tikai bija slikts… ūū/.'.. slikts vārījums," viņa žēlojās. "Es… ūūh… Mans vēders…! Es uzvārīšu vēl vienu devu."
Kurli pret viņas taisnošanos un solījumiem, goblini iestampāja viņu lūkā ar galvu pa priekšu. Viņas izmisīgie kliedzieni kļuva aizvien klusāki - kā apslāpēti. Goblini pietrausās kājās un lēkāja šurp un turp pa viņas masīvo augumu, cenzdamies viņu izdabūt caur šauro atveri. Tie mīcīja viņu. Tie spieda viņu. Tie dauzīja un sita viņu, līdz pēkšņi ar klusinātu plop milzīgais, ļumīgais tauku blāķis pazuda.